ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Tad kungs izkāpa. Avīzi viņš atstāja, un Tišbeina kundze līdz Berlīnei, Fridriha ielas stacijai, vairākkārt pārlasīja Emīla piedzīvojumus. Pavisam vienpadsmit reižu.

Kad viņa iebrauca Berlīnē, Emīls jau stāvēja uz perona, mātei par godu viņš bija uzvilcis labo uzvalku. Viņš apķērās mātei ap kaklu un sauca:

— Nu ko tu teiksi?

— Nekļūsti iedomīgs, palaidni!

— Ak, Tišbeina kundze, — viņš sacīja un paķēra māti zem rokas, — es ļoti priecājos, ka tu esi šeit.

— Tavs uzvalks pēc zagļa tvarstīšanas labāks gan nav kļu­vis, — māte teica. Bet tas nemaz neskanēja dusmīgi.

— Ja tu gribēsi, es dabūšu jaunu uzvalku.

— No kā tad?

— Kāds tirdzniecības nams grib man, Profesoram un Gus­tavam uzdāvināt jaunus uzvalkus un tad izsludināt avīzēs, ka mēs, detektīvi, jaunus uzvalkus pērkam tikai šajā veikalā. Tā ir reklāma, tu saproti?

— Jā, es saprotu.

— Bet mēs droši vien atteiksimies, kaut gan muļķīgo uz­valku vietā mēs katrs varētu dabūt arī pa futbolbumbai, — Emīls lielīgi stāstīja. — Bet zini, visa šī jezga, ko ap mums sa­ceļ, ir stipri muļķīga. Lai jau pieaugušie noņemas ar tādām lietām, mums vienalga. Viņi taču ir tik komiski. Bet bērnus viņi varēja likt mierā!

— Bravo! — māte noteica.

— Naudu tēvocis Heimbolds ieslēdza. Tūkstoš markas! Vai tas nav brīnišķīgi? Vispirms mēs nopirksim tev matu žāvē­jamo aparātu. Un ziemas mēteli, iekšpusē ar kažokādu. Un man? Tas man vēl jāapdomā. Varbūt tomēr futbolbumbu. Vai ari fotoaparātu. Redzēsim.

— Es jau domāju, ka mums šo naudu vajadzētu labāk pa­glabāt un aiznest uz banku. Vēlāk tev tā noteikti noderēs.

— Nē, tu dabūsi matu žāvējamo aparātu un silto mēteli. Ja tu gribi, pārpalikumu mēs varam arī noguldīt.

— Sarunāsim vēlāk, — māte noteica un paspieda viņa roku.

— Vai tu jau zini, ka visās avīzēs ir mana fotogrāfija un gari raksti par mani?

— Vienu es jau vilcienā izlasīju. Sākumā es ļoti uztraucos, Emīl! Vai tev nekas nav noticis?

— Nenieka! Tas bija brīnišķīgi! Es tev vēl visu sīki izstās­tīšu. Bet vispirms tev jāapsveic mani draugi.

— Kur tad viņi ir?

— Sūmaņa ielā. Pie krustmātes Martas. Viņa vakar tūliņ izcepa ābolkūku. Un tad mēs- ielūdzām visu baru. Tagad viņi sēž tur mājā un taisa traci.

Pie Heimboldiem tiešām gāja varen jautri. Tur bija visi: Gustavs, Profesors, Krumbīgels, brāļi Mitencveiji, Gerolds, Fridrihs Pirmais, Traugots, mazais Otrdienis un pārējie. Gan­drīz vai krēslu nepietika. Ponija Cepurīte staigāja ar lielu kannu un lēja tasēs karstu šokolādi. Krustmātes Martas ābol- kūka bija burvīga! Vecmāmiņa sēdēja uz dīvāna, smējās un izskatījās desmit gadus jaunāka.

Kad ienāca Emīls ar savu māti, notika liela sasveicināšanās. Katrs zēns deva Tišbeina kundzei roku. Un viņa pateicās vi­siem, kas palīdzējuši viņas Emīlam.

— Tātad, — Emīls pēc tam teica, — ne uzvalkus, ne futbol­bumbas mēs neņemsim. Neļausim ar mums taisīt nekādu rek­lāmu. Vai piekrītat?

— Piekrītam! — Gustavs iesaucās un tik skaļi uztaurēja, ka nošķindēja krustmātes Martas puķu podi.

Tad vecmāmiņa piedauzīja ar karotīti pie savas zeltītās ta­ses, piecēlās un sacīja:

— Tagad uzklausiet mani. Teikšu dažus vārdus. Nekļūstiet iedomīgi! Es jūs neslavēšu. Tie citi jūs jau padarījuši gluži trakus. To es nedarīšu. Nē, to es nedarīšu!

Bērni bija kļuvuši pavisam klusi un neiedrošinājās pat vairs ēst.

— Lavīties pakaļ kādam zaglim, — vecmāmiņa turpināja, — un tad ar simt zēniem noķert vienu zagli, nu, tā nav liela māksla. Vai jums tā neliekas? Bet jūsu vidū sēž viens, kurš ari labprāt būtu uz pirkstgaliem cilpojis pakaļ Grundeisa kungam. Ari viņš labprāt būtu kā zaļais lifta zēns visu viesnīcā izlūko­jis. Bet viņš palika mājās, jo to bija uzņēmies, tā gan.

Visi uzlūkoja mazo Otrdieni. Tas bija nosarcis līdz ausīm

— Gluži pareizi. Es runāju par mazo Otrdieni. Gluži pa­reizi! — vecmāmiņa sacīja. — Divas dienas viņš nosēdēja pie telefona. Viņš zināja, kas ir viņa pienākums. Un viņš to darīja, lai gan tas viņam nepatika. Tas bija lieliski, vai saprotat? Tas bija lieliski! Ņemiet viņu par paraugu! Un tagad visi piecelsi- mies un sauksim: «Mazais Otrdieni, lai dzīvo sveiks!»

Zēni uzlēca kājās. Ponija Cepurīte turēja rokas pie mutes kā tauri. Krustmāte Marta un Emīla māte ienāca no virtuves. Un visi sauca:

— Lai dzīvo sveiks! Sveiks! Sveiks!

Tad viņi atkal apsēdās. Un mazais Otrdienis dziļi ieelpoja un sacīja:

— Paldies! Taču tas ir pārspīlēti. Jūs arī to būtu darījuši. Skaidrs! īsts puika dara to, kas viņam jādara. Un viss!

Ponija Cepurīte pacēla lielo kannu un uzsauca:

•— Nu, ļautiņi, kas vēl grib dzert? Tagad saskandināsim uz Emīla veselību!

Astoņpadsmitā nodaļa

Vai no tā var ko mācīties?

Pievakarē zēni atvadījās. Un Emīlam vajadzēja svēti apso­līt rīt pēcpusdienā kopā ar Poniju Cepurīti aiziet pie Profe­sora. Tad ieradās tēvocis Heimbolds un viņi ēda vakariņas. Pēc tam viņš iedeva svainei Tišbeina kundzei tas tūkstoš mar­kas un ieteica naudu noguldīt bankā.

— Tas jau bija mans nodoms, — friziere sacīja.

— Nē! — Emīls iesaucās. — Tad man no tā visa nav ne­kāda prieka. Mātei vajag nopirkt elektrisko matu žāvējamo apa­rātu un mēteli ar kažokādu iekšpusē. Nauda taču pieder man. Es varu darīt ar to, ko gribu! Vai tā nav?

— Ar to tu nemaz nevari darīt, ko gribi, — tēvocis Heim­bolds paskaidroja. — Tu taču esi bērns. Tava māte var izlemt, ko ar šo naudu iesākt.

Emīls piecēlās no galda un piegāja pie loga.

— Pie joda, Heimbold, tu gan esi stūrgalvis! — Ponija Ce­purīte sacīja tēvam. — Vai tad tu neredzi, ka Emīlam būtu mil­zīgs prieks uzdāvināt kaut ko savai mātei? Jūs, pieaugušie, dažreiz esat kolosāli neattapīgi.

— Protams, viņa dabūs žāvējamo aparātu un mēteli, — vec­māmiņa noteica. — Bet, kas paliks pāri, tas tiks noguldīts ban­kā, vai ne, manu zēn?

— Jā, — Emīls atbildēja. — Vai tu esi ar mieru, mammucīt?

— Ja jau tu noteikti tā gribi, tu, bagātnieki

— Iesim rīt no rīta tūliņ iepirkties. Ponij, tu nāksi līdzi! — Emīls apmierināts iesaucās.

— Varbūt tu domā, ka es pa to laiku ķeršu mušas? — mā­sīca prasīja. — Bet tev arī kaut ko vajag nopirkt. Zināms, Tiš­beina tantei jādabū matu žāvējamais, bet tu nopirksi riteni, saprati, lai tev nevajadzētu lauzt māsīcu riteņus.

— Emīl, — Tišbeina kundze noraizējusies jautāja, — vai tu salauzi Ponijas riteni?

— Kur nu, māt, es tikai uzskrūvēju viņai sēdekli mazliet augstāk. Viņa brauc vienmēr uz pavisam zema, mērkaķojas, lai izskatītos pēc sacīkšu braucējas.

— Pats esi mērkaķis! — Cepurīte iekliedzās. — Ja tu vēl­reiz manu riteni pārtaisīsi, tad starp mums visam beigas, sa­prati?

— Ja tu nebūtu meitene un tieva kā diegs, es tev pamatīgi sadotu, mans bērns! Turklāt man šodien negribas dusmoties, bet, ko es par šo naudu pirkšu vai nepirkšu, par to tev nav nekādas daļas. — Un Emīls spītīgi iebāza dūres bikšu kaba­tās.

— Bez strīdiem un ķīviņiem! — vecmāmiņa lūkoja nomie­rināt. Un par pirkšanu vairs nerunāja.

Vēlāk tēvocis Heimbolds «izveda suni laukā». Tas nozīmē: Heimboldiem suņa nemaz nebija, bet Ponija vienmēr tā mēdza teikt, kad tēvs vakarā gāja iedzert glāzi alus.