ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Laikrakstu nams bija milzīgi liels. Gandrīz tikpat liels kā prefektūra Aleksandra laukumā. Gaiteņos cilvēki tā skraidīja un trokšņoja kā sacīkšu laukumā.

Viņi iegāja kādā istabā, kur sēdēja glīta, gaišmataina jaun­kundze. Kestnera kungs cilpoja pa istabu šurp un turp un dik­tēja jaunkundzei pie rakstāmmašīnas visu, ko Emīls bija stās­tījis. Dažbrīd viņš apstājās un jautāja Emīlam:

— Vai tā bija? — Un, kad Emīls pamāja, Kestnera kungs diktēja tālāk.

Tad viņš piezvanīja vēlreiz kriminālkomisāram.

— Ko jūs sakāt? — Kestnera kungs izsaucās. — Tas tik ir ko vērts … Lai es viņam to vēl nestāstu? Tā-ā-ā, arī tas vēl? Man liels prieks par to… Ļoti pateicos! … Tā būs brīnišķīga sensācija …

Kestnera kungs nolika klausuli, aplūkoja zēnu, it kā nebūtu viņu nemaz vēl redzējis, un sacīja:

— Emīl, nāc ātri man līdzi! Mums vajadzēs tevi nofotogra­fēt!

— Patiešām? — Emīls bija pārsteigts. Bet viņš piekrita vi­sam: uzbrauca ar Kestnera kungu trīs stāvus augstāk, iegāja

gaišā zālē ar daudziem logiem, sasukāja matus un ļāvās, lai viņu nofotografētu.

Pēc tam Kestnera kungs iegāja ar viņu saliktuvē — tur bija tāda klaboņa, it kā strādātu tūkstoš rakstāmmašīnas! — iedeva kādam vīrietim lappuses, kuras glītā, gaišmatainā jaun­kundze bija uzrakstījusi, un sacīja, ka tūlīt atgriezīšoties, jo esot kas ļoti svarīgs, tikai vispirms viņam jāaizsūtot zēns pie vecmāmiņas.

Tad viņi nobrauca ar liftu apakšstāvā un izgāja nama priekšā. Kestnera kungs pamāja taksometram, iesēdināja Emīlu un, lai gan zēns to negribēja pieļaut, iedeva šoferim naudu un sacīja:

— Aizvediet manu mazo draugu uz Sūmaņa ielu 15.

Viņi sirsnīgi spieda viens otram roku. Kestnera kungs sa­cīja:

— Pasveicini savu māti, kad aizbrauksi mājās. Viņa lai­kam ir ļoti jauka sieviete.

— Un kā vēl, — Emīls attrauca.

— Un vēl kas, — Kestnera kungs uzsauca, kad auto jau sāka braukt, — izlasi šodien pēcpusdienas laikrakstu! Tu būsi pārsteigts, manu zēn!

Emīls pagriezās un pamāja. Arī Kestnera kungs pamāja.

Tad auto nozuda ap stūri.

Viņi jau tuvojās pilsētas centram. Tad Emīls trīsreiz pie­dauzīja pie rūts. Auto apstājās. Zēns jautāja:

— Vai mēs drīz būsim klāt, šofera kungs?

— Jā, — vīrietis atbildēja.

— Man žēl, ka es jums sagādāju neērtības, — Emīls teica. — Bet man vispirms vēl jāaizbrauc uz Ķeizara aleju. Uz Josti kafejnīcu. Tur palika puķu pušķis manai vecmāmiņai un arī koferis. Vai jūs būtu tik laipns?

— Ko nozīmē — laipns? Vai nauda tev ir, ja nu nepietiek ar to, kas man iedota?

— Man ir nauda, šofera kungs. Un puķes man jādabū.

— Nu labi, — vīrietis noteica, nogriezās pa kreisi, izbrauca cauri Brandenburgas vārtiem, tad pa zaļo, ēnaino Tīrgartenu uz Nollendorfa laukumu. Emīls atzina, ka tagad, kad viss bija laimīgi beidzies, laukums izskatās daudz mīlīgāks un patīka­māks. Bet viņš aiz piesardzības tomēr pataustīja krūšu kabatu. Nauda vēl bija.

Tad viņi brauca pa Moca ielu līdz pat viņam galam, no­griezās pa labi un pieturēja pie Josti kafejnīcas.

Emīls izkāpa, devās uz bufeti, palūdza jaunkundzi, lai at­dod viņam koferi un puķes, saņēma mantas, pateicās, iekāpa atkal taksometrā un sacīja:

— Tā, šofera kungs, un nu pie vecmāmiņas!

Viņi apgriezās un brauca atpakaļ pāri Sprē upei, tad pa vecām ielām ar pelēkām mājām. Zēns labprāt būtu aplūkojis apkārtni tuvāk. Bet viss it kā spītēja viņam. Nemitīgi gāzās ap­kārt koferis. Un, ja tas dažas minūtes stāvēja mierīgi, tad no­teikti vējš iepūta baltajā puķu papīrā, tā ka tas čabēdams sa­plīsa. Emīlam vajadzēja uzmanīt, lai puķes neaizlido projain.

Tad šoferis nobremzēja. Auto apstajās. Klāt bija Sumaņa iela 15.

— Jā, te nu mēs būtu, — Emīls noteica un izkāpa. — Vai jums vēl pienākas nauda no manis?

— Nē. Tu dabūsi vēl trīsdesmit feniņus atpakaļ.

— Ko nu! — Emīls iesaucās. — Par to jūs nopērciet sev pāris cigāru.

— Es zelēju tabaku, manu zēn, — šoferis atteica un brauca prom.

Emīls uzkapa trešajā stāvā un piezvanīja pie Heimboldiem. Aiz durvīm izceļas liels satraukums. Tad durvis tika atvērtas. Un tin slavēja vecmāmiņā, saņēma Emīlu aiz cekula, noskūpstija uz kreisā vaiga un reizē iepļaukāja pa labo, ievilka viņu aiz malloiu dzīvoklī un sauca:

Ak tu sasodītais delveri, ak tu sasodītais delveri! I'ar līvi jau dzird brīnumlietas, — krustmāte Marta laipni teica un sniedza viņam roku. Un Ponija Cepurīte, mātes priekšautu apsējusies, sniedza viņam elkoni un spiedza:

— Uzmanīgi! Man ir slapjas rokas! Es patlaban mazgāju traukus. Ak, mēs nabaga sievietes!

Tad visi kopā iegāja istabā. Emīlam bija jāapsēžas uz dī­vānā. Vecmāmiņa un krustmāte Marta aplūkoja viņu kā nezin kādu Ticiāna gleznu.

— Vai dabūji naudu? Ponija Cepurīte apvaicājās.

— Skaidrs! Emils attrauca, izvilka visas trīs naudas zī­mes no kabatas, iedeva vecmāmiņai simt divdesmit markas un sacīja: — Te, vecmāmiņ, būs tā nauda. Māte sūta tev sirsnīgus sveicienus. Un lai tu nedusmojoties, ka pēdējos mēnešos nekā nav sūtījusi. Bet ar darbu sevišķi labi negāja. Toties šoreiz ir vairāk nekā citkārt.

— Es tev ļoti pateicos, mans labais bērns, — vecā sieviete atbildēja un, sniegdama viņam divdesmitmarku zīmi atpakaļ, piebilda: — Tas ir tev! Tāpēc ka tu esi tik krietns detektīvs.

— Nē, es to neņemšu. Man jau ir no mātes vēl divdesmit markas kabatā.

— Emīl, vecmāmiņai jāklausa. Tūliņ bāz kabatā!

— Nē, es neņemšu.

— Cilvēkbērns! — Ponija Cepurīte iesaucās. — Man tas ne­būtu divreiz jāsaka!

— Nē, nevajag.

— Vai nu tu ņemsi, vai ari es aiz lielām dusmām dabūšu reimatismu, — vecmāmiņa pavēstīja.

— Aši noliec naudu! — krustmāte Marta sacīja un bāza vi­ņam naudu kabatā.

— Ja nu jūs tik ļoti gribat, — Emīls nopūtās. — Es patei­cos, vecmāmiņ.

— Man jau jāpateicas, man jāpateicas, — viņa atbildēja un noglauda Emīla matus.

Tad Emīls pasniedza puķu pušķi. Ponija atnesa vāzi. Bet, kad puķes bija iztītas, viņi nezināja, smieties vai raudāt.

— Gluži kā žāvēti salāti, — Ponija noteica.

— Kopš vakardienas stāvējušas bez ūdens, — Emīls sku­mīgi paskaidroja. — Nav nekāds brīnums. Kad mēs ar māti va­karrīt puķes pirkām, tās bija vēl pavisam svaigas.

— Ticu jau, ticu, — vecmāmiņa sacīja un ielika novītušās puķes ūdenī.

—■ Varbūt vēl atspirgs, — krustmāte Marta mierināja. — Tā, un tagad ēdīsim pusdienas. Tēvocis pārnāks tikai va­karā. Ponij, uzklāj galdu!

— Jā, — mazā meitene atteica. — Emīl, uzmini, kas būs?

— Nav ne jausmas.

— Kas tev vislabāk garšo?

— Makaroni ar šķiņķi.

— Redzi nu! Tad jau tu zini, kas būs!

īstenībā Emīls jau iepriekšējā dienā bija ēdis makaronus ar šķiņķi. Bet, pirmkārt, mīļāko ēdienu var paciest gandrīz katru dienu. Un, otrkārt, Emīlam likās, ka kopš pēdējām pusdienām Neištatē pie mātes pagājusi vismaz nedēļa. Un viņš tā uzklupa makaroniem kā pašam Grundeisa Millera Kīslinga kungam.

Pēc pusdienām Emīls un Cepurīte izgāja laukā uz ielas, jo zēns gribēja izmēģināt Ponijas mazo, niķelēto divriteni. Vec­māmiņa atlaidās uz dīvāna. Krustmāte Marta cepa krāsnī ābolkūku. Viņas ābolkūkas slavēja visa ģimene.