ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Klupdami krizdami viņi metās laukā no pagalma. Mazliet apvainota, Ponija Cepurīte palika viena pati. Tad viņa uzlēca uz sava mazā, niķelētā divriteņa, purpināja tāpat kā pašas vecmāmiņa: «Tā lieta man nepatīk! Tā lieta man nepatīk!» — un brauca zēniem pakaļ.

Vīrietis ar stīvo platmali patlaban iznāca pa viesnīcas dur­vīm, lēnām nokāpa pa trepēm un nogriezās pa labi uz Kleista ielu. Profesors, Emīls un Gustavs dzenāja savus ziņnešus šurp un turp pie bērnu bariņiem. Un pēc trim minūtēm Grundeisa kungs bija ielenkts.

Ārkārtīgi izbrīnījies, viņš palūkojās visapkārt. Zēni saru­nājās, smējās, cits citu iedunkāja un turējās viņam līdzi. Daži cieši blenza uz vīrieti, kamēr viņš apjuka un novērsās.

Zzz! Viņam tieši pār galvu nosvilpa bumba. Viņš sarāvās un paātrināja gaitu. Taču ari zēni tagad soļoja knašāk. Viņš gribēja žigli iegriezties kādā šķērsielā. Bet arī tur pretī parā­dījās bērnu bariņš.

— Paklau, viņam ir tāds ģīmis, it kā viņu mocītu šķavas! — Gustavs iesaucās.

— Skrien man drusku pa priekšu, — Emīls ieteica, — lai viņš pagaidām mani nepamana. Vēlāk. — Gustavs izslēja plati plecus un so]oja Emīlam pa priekšu kā bokseris, kas aiz spēka pārpilnības nevar paskriet. Ponija Cepurīte brauca blakus gā­jienam un jautri zvanīja.

Vīrietis ar stīvo platmali kļuva manāmi nervozs. Viņš sāka nojaust, kas viņam draud, un kātoja lieliem soļiem. Bet tas bija veltīgi. No vajātājiem viņš nespēja izbēgt.

Pēkšņi viņš apstājās kā pienaglots, apgriezās un skrēja at­pakaļ pa to pašu ielu, pa kuru bija nācis. Apgriezās arī visi bērni, un nu gājiens turpinājās pretējā virzienā.

Tad kāds zēns — tas bija Krumbīgels — paskrēja vīrietim ceļā, tā ka tas paklupa.

— Ko tu iedomājies, delveri? — viņš uzkliedza. — Es tūlīt pasaukšu policistu!

— Jā, jā, lūdzu, dariet to! — Krumbīgels uzkliedza. — Mēs to vien gaidām. Nu, sauciet taču viņu!

Grundeisa kungs ir nedomāja to darīt. Tieši otrādi. Sis at­gadījums viņam kļuva aizvien nepatīkamāks. Viņam uzmācās taisni vai bailes, un viņš vairs nezināja, kur dēties. Cilvēki ska­tījās pa visiem logiem. Pārdevējas ar pircējiem izskrēja no vei­kaliem un jautāja, kas noticis. Ja tagad nāktu kāds policists, beigas kā likts.

Tad zaglim radās ideja. Viņš ieraudzīja kādu bankas filiāli. Pārrāvis bērnu ķēdi, viņš metās uz durvīm un pazuda.

Profesors pieskrēja pie durvīm un uzkliedza:

— Mēs ar Gustavu ejam pakaļ! Emīls pagaidām lai paliek tepat! Kad Gustavs taurēs, sāksim! Tad Emīls ar desmit pui­kām lai drāž iekšā. Emīl, izmeklē tikmēr īstos! Operācija nebūs tik vienkārša.

Tad Profesors un Gustavs arī nozuda aiz durvīm.

Emīlam tā sita sirds, ka džinkstēja ausīs. Tagad vajadzēja izšķirties! Viņš piesauca klāt Krumbīgelu, Geroldu, brāļus Mitencveijus un vēl dažus, bet pārējiem — lielajam bērnu ba­ram — lika izklīst.

Bērni atkāpās dažus soļus no bankas ēkas, bet ne tālāk. Viņi nekādā ziņā negribēja palaist garām gaidāmos notikumus.

Ponija Cepurīte palūdza kādam zēnam paturēt viņas riteni un piegāja pie Emīla.

— Te es esmu, — viņa sacīja. — Galvu augšā! Tagad lieta kļūst nopietna. Ak dievs, ak dievs, es esmu tā uztraukusies!

— Vai tu domā, ka es ne? — Emīls jautāja.

Kad Gustavs un Profesors iegāja bankā, vīrietis ar stīvo platmali jau stāvēja pie kāda lodziņa ar uzrakstu «Iemaksas un izmaksas» un nepacietīgi gaidīja, kad pienāks viņa rinda. Bankas ierēdnis runāja pa telefonu.

Profesors nostājās blakus zaglim un uzmanīja viņu kā me­dību suns. Gustavs palika vīrietim aizmugurē un turēja roku bikšu kabatā, sagatavojies spiest tauri.

Tad pie lodziņa pienāca kasieris un jautāja Profesoram, ko viņš vēlas.

— Lūdzu, — viņš atteica, — šis kungs bija pirms manis.

— Ko jūs vēlaties? — nu kasieris pavaicāja Grundeisa kun­gam.

— Lūdzu, vai jūs būtu tik laipns un varētu samainīt man simtmarku zīmi divos piecdesmitniekos un četrdesmit markas sīknaudā? — viņš jautāja, izņēmis no kabatas un uzlicis uz galda vienu simtmarku zīmi un divas divdesmitmarku zīmes.

Kasieris paņēma šīs trīs zīmes un gāja ar tām pie naudas skapja.

— Acumirkli! — Profesors skaļi iesaucās. — Nauda ir zagta!

— Ko-o? — bankas ierēdnis satrūcies noprasīja un pagrie­zās; viņa darbabiedri, kas sēdēja citos nodalījumos un rēķināja, pārtrauca darbu un salēcās, it kā čūska viņiem būtu iekodusi.

— Nauda nemaz nepieder šim kungam. Viņš to nozadzis manam draugam un grib samainīt, lai nekā nevarētu pierā­dīt, — Profesors paskaidroja.

— Tādu bezkaunību savu mūžu vēl neesmu pieredzējis, — Grundeisa kungs noteica, tad, pievērsies kasierim, piebilda: — Atvainojiet! — Un iesita Profesoram skaļu pliķi.

— No tā nekas nemainīsies, — Profesors attrauca un tā iebelza Grundeisam pa vēderu, ka tam vajadzēja pieturēties pie galda. Un nu Gustavs trīsreiz briesmīgi skaļi notaurēja. Bankas ierēdņi pietrūkās un ziņkārē skrēja pie kases lodziņa. Noguldījumu kases pārzinis saskaities izsteidzās no savas is­tabas.

Bet pa durvīm iedrāzās desmit zēni ar Emīlu priekšgalā un ielenca vīrieti ar stīvo platmali.

— Pie joda, ko šie delveri te ālējas? — pārzinis kliedza.

— Sie palaidņi apgalvo, ka es vienam no tiem esot noza­dzis naudu, ko nupat iedevu jūsu kasierim samainīt, — Grund­eisa kungs stāstīja un drebēja aiz dusmām.

— Tā tas arī ir! — Emīls iesaucās un metās pie lodziņa. — Viņš man nozaga vienu simtmarku zīmi un divas divdesmit- marku zīmes. Vakar pēcpusdienā. Vilcienā, kas no Neištates brauca uz Berlīni! Kamēr es gulēju.

— Jā, vai tu to vari arī pierādīt? — kasieris stingri no­prasīja.

— Es jau veselu nedēļu esmu Berlīnē un vakar no agra rīta līdz vakaram biju pilsētā, — zaglis sacīja un pieklājīgi smai­dīja.

— Sasodītais melis! — Emīls iekliedzās un gandrīz vai rau­dāja aiz niknuma.

— Bet vai tu vari pierādīt, ka šis kungs ir tas pats cilvēks, ar ko tu brauci kopā vilcienā? — pārzinis apjautājās.

— To viņš, protams, nevar, — zaglis nevērīgi noteica.

— Ja jūs ar viņu divatā esat sēdējuši vilcienā, tad taču tev nav neviena paša liecinieka, — kāds ierēdnis iebilda. Un Emīla biedri apjuka.

— Ir gan! — Emīls iesaucās. — Man ir gan viens lieci­nieks! Jakoba kundze no Lielgrīnavas. Viņa sākumā sēdēja kopā ar mums kupejā. Un vēlāk izkāpa. Viņa lika man nodot no viņas sirsnīgu sveicienu Kurchalsa kungam Neištatē!

— Šķiet, ka jums vajadzēs pierādīt, ka neesat vainīgs, — noguldījumu kases pārzinis sacīja zaglim. — Vai jūs to varat?

— Pats par sevi saprotams, — zaglis paziņoja. — Es dzī­voju pāri pretī Kreida viesnīcā …

— Bet tikai kopš vakar vakara, — Gustavs iesaucās. — Es tur ielavījos kā izsūtāmais un zinu visu!

Bankas darbinieki smaidīja un ieinteresējās par zēniem.

— Naudu mēs labāk pagaidām paturēsim šeit… kungs, — pārzinis teica un noplēsa no bloka lapiņu, lai pierakstītu vārdu un adresi.

— Viņu sauc par Grundeisu! — Emīls iesaucās.

Vīrietis ar stīvo platmali skaļi iesmējās un sacīja:

— Redziet nu, ka te ir pārpratums. Mani sauc par Milleru.

— Vai, cik viņš nekrietni melo! Vilcienā viņš man stāstīja, ka viņu saucot par Grundeisu, — Emīls sašutis kliedza.