ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Mazais Otrdienis visu sīki pierakstīja, atkārtoja un tad ap­vaicājās:

— Vai papildspēki vajadzīgi?

— Nē.

— Vai grūti gāja?

— Nu, varēja iztikt. Tas tips paņēma taksi, mēs — arī, vai saproti, mēs šim pakaļ, kamēr šis izkāpa. Viņš dabūja is­tabu un tagad ir augšā. Droši vien patlaban pārbauda, vai kāds neguļ zem gultas un neķer blusas.

— Kāds istabas numurs?

— To mēs vēl nezinām. Bet gan jau izpētīsim.

— Ak, cik labprāt es būtu kopā ar jums! Zini, kad mums pēc brīvdienām būs pirmais sacerējums par brīvo tematu, es rakstīšu par šo gadījumu.

— Vai citi arī ir zvanījuši?

— Nē, neviens. Beidzos vai nosl aiz garlaicības.

— Nu, uz redzi, mazais Otrdieni!

— Labu veiksmi, mani kungi! Ko es vēl gribēju leikl Parole -— Emīls!

— Parole — Emīls! — Mitencveijs attraucās un atgriežas kinoteātra pagalmā. Pulkstenis bija jau astoņi. Profesors aiz­gāja pārbaudīt sardzi.

— Šodien mēs viņu droši vien vairs nedabūsim rokā, — Gustavs pikti noteica.

— Mums, protams, būtu visizdevīgāk, ja viņš tūliņ ietu gulēt, — Emīls paskaidroja. — Ja viņš tagad sadomātu stun­dām ilgi vizināties ar taksometriem, apmeklēt restorānus, deju

zāles vai teātri, vai ari visu to kopā — tad mums jāsāk domāt, kā tikt pie kāda ārzemju aizņēmuma.

Profesors atnāca atpakaļ, aizsūtīja abus Mitencveijus par sakarniekiem uz Nollendorfa laukumu un bija ļoti nerunīgs.

— Mums jāapsver, kā mēs to tipu vislabāk varētu novē­rot, — viņš sacīja, — lūdzu, nopietni padomājiet par to.

Tā viņi sēdēja labu laiku un lauzīja galvas.

Tad iešķindējās riteņa zvaniņš — un pagalmā ieripoja mazs, niķelēts divritenis. Uz tā sēdēja maza meitene, un aiz viņas stāvēja Bleiers. Un abi sauca:

— Urā!

Emīls pietrūkās kājās, palīdzēja abiem nokāpt, sajūsmināts kratīja mazās meitenes roku un sacīja pārējiem:

— Tā ir mana māsīca Ponija Cepurīte.

Profesors laipni piedāvāja Cepurītei-savu krēslu, un viņa apsēdās.

— Ak šitā, Emīl, nešpetni tāds, — viņa sacīja, — ierodas Berlīnē un tūlīt taisa pekstiņus! Mēs patlaban gribējām vēlreiz iet uz Fridriha ielas staciju un gaidīt Neištates vilcienu, bet tad atnāca tavs draugs Bleiers ar vēstuli. Starp citu, jauks puisis. Apsveicu!

Bleiers pietvīka un izgāza krūtis.

— Nūja, — Ponija atsāka, — vecāki un vecmāmiņa pašlaik sēž mājās un' lauza galvu, kas ar tevi īsti noticis. Mēs viņiem, protams, nekā nestāstījām. Es solījos tikai pavadīt Bleieru un aizlaidos. Taču man tūlīt jabrauc atpakaļ uz mājām. Citādi viņi izsauks policiju. Pazaudēt tai pašā dienā vēl vienu bērnu — to viņu nervi neizturētu.

— Te ir nauda, ko ietaupījām atpakaļceļā, — Bleiers lepni teica.

Profesors iebāza naudu kabatā.

— Vai viņi bija dusmīgi? — Emīls apjautājās.

— Nepavisam, — Cepurīte attrauca, — vecmāmiņa skrai­delēja pa istabu un nemitīgi klaigāja: «Mans mazdēls Emīls vispirms iegriezies pie valsts prezidenta!» — kamēr vecāki viņu nomierināja. Bet rīt jūs to zelli, cerams, noķersiet? Kurš tad ir jūsu Stjuarts Vebss?

— Āre, — Emīls norādīja, — tas ir Profesors.

— Ļoti patīkami, Profesora kungs, — Cepurīte paziņoja, — beidzot es iepazīstos ar īstu detektīvu.

Profesors samulsis smaidīja un nomurmināja dažus nesa­protamus vārdus.

— Tā, un te, — Ponija sacīja, — ir mana kabatas nauda, divdesmit pieci feniņi. Nopērciet sev pāris cigāru!

Emīls paņēma naudu. Ponija sēdēja uz krēsla kā skaistuma karaliene, un zēni ielenca viņu kā žūrijas.locekļi.

— Un tagad es pazudīšu, — Ponija Cepurīte sacīja, — rit no rīta būšu atkal klāt. Kur jūs gulēsiet? Ak vai, es labprāt paliktu šeit un vārītu jums kafiju! Bet ko lai dara? Labi audzi­nātai meitenei jāguļ mājās. Tā! Uz redzēšanos, mani kungi! Ar labu nakti, Emīl!

Viņa uzsita Emīlam uz pleca, uzlēca uz divriteņa, jautri patrinkšķināja zvaniņu un aizbrauca.

Labu laiku zēni stāvēja gluži mēmi.

Tad Profesors atjēdzās un noteica:

— Velna milti!

Un pārējie viņam pilnīgi piekrita.

Laiks vilkās lēni.

Emīls apstaigāja trīs priekšposteņus un gribēja vienu no tiem nomainīt. Bet Krumbīgels un abi Mitencveiji sacīja, ka palikšot. Tad Emīls uzdrošinājās ļoti piesardzīgi aiziet līdz Kreida viesnīcai, aplūkoja tur visu un stipri uztraucies atgrie­zās atpakaļ pagalmā.

— Man liekas, — viņš sacīja, — ka ir kaut kas jāizdomā. Mēs taču nevaram visu nakti atstāt viesnīcu bez izlūka! Krumbīgels gan stāv uz Kleista ielas stūra. Bet viņam tikai jāpagriež galva uz otru pusi, un Grundeiss jau var izčibēt.

— Tev gan, draugs, ir viegli runāt, — Gustavs atbildēja. — Mēs taču nevaram iet pie šveicara un teikt: «Ziniet, mēs te pasēdēsim uz trepēm!» Un tu pats nekādā ziņā nedrīksti tur iet iekšā. Ja tas blēdis palūr pa durvīm un tevi pazīst, tad vi­sas līdzšinējās pūles ir veltīgas.

— Tā gan es nedomāju, — Emīls atbildēja.

— Bet kā tad? — Profesors noprasīja.

— Viesnīcā taču ir puika, kas apkalpo liftu un vēl šo to. Ja kāds no mums aizietu pie viņa un pastāstītu, kas noticis, — nu, viņš taču pazīst viesnīcu kā savus piecus pirkstus un no­teikti zinās kādu padomu.

— Labi, — Profesors sacīja, — pat ļoti labi! — Viņam bija tāds komisks paradums. Arvien likās, it kā viņš citiem liktu at­zīmes. Tāpēc arī viņš tika saukts par Profesoru.

— Ak, šis Emīls! Vēl vienu tamlīdzīgu norādījumu, un mēs tevi iecelsim par goda doktoru. Slīpēts kā berlīnietis! — Gus­tavs iesaucās.

— Nedomā, ka tikai jūs esat slīpēti! — Emīls bija aizskarts.

Viņa neištatieša patriotisms bija aizvainots. — Mums abiem šā vai tā vēl jāboksējas.

— Kādēļ? — Profesors jautāja.

— Ak, viņš smagi apvainoja manu labo uzvalku.

— Boksa sacīkste notiks rīt, — Profesors nolēma, — rīt vai nekad.

— Tas uzvalks nemaz nav tik ērmīgs. Es jau pie tā esmu pieradis, draugs, — Gustavs labsirdīgi paziņoja. — Tomēr bok­sēties mēs varam. Tikai es tevi brīdinu, ka esmu piepilsētas ko­mandas čempions. Sargies!

— Un es skolā esmu meistars gandrīz visās svara katego­rijās, — Emīls apgalvoja.

— Ak jus, muskuļu varoņi, tīrās briesmas! — Profesors sa­cīja. — Patiesībā es pats gribēju iet uz viesnīcu. Bet jūs abus ne mirkli nevar atstāt vienus. Citādi jūs tūliņ sāksiet kauties.

— Nu tad iešu es! — Gustavs ierosināja.

— Pareizi! — Profesors piekrita. — Jāiet tev! Un parunā ar lifta zēnu. Bet esi piesardzīgs! Varbūt kaut ko var darīt. Uzzini, kurā istabā tas zaglis dzīvo. Stundas laikā tu atgrie­zīsies un ziņosi.

Gustavs nozuda.

Profesors un Emīls nostājās pie vārtiem un sāka stāstīt viens otram par saviem skolotājiem. Tad Profesors iepazīstināja Emīlu ar dažādiem vietējo un ārzemju marku automobiļiem, kas brauca garām, līdz viņam atausa neliela skaidrība. Un tad viņi kopīgi apēda vienu sviestmaizi.

Bija jau satumsis. Iedegās gaismas reklāmas. Dārdēdams aizbrauca vilciens. Dunēja metro. Tramvaji un autobusi, auto­mobili un velosipēdi taisīja negantu koncertu. Verca kafejnīcā spēlēja deju mūziku. Kinoteātros Nollendorfa laukumā sākās pēdējais seanss. Cilvēki bariem spraucās iekšā.