ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Profesors pateica paroli, lai tūlīt būtu zināms, ja kāds nak vai telefonē, ka viņš pieder pie šīs grupas. Parole bija: «Emīls!» To varēja viegli paturēt prātā.

Tad mazais Otrdienis ar sapīkušo sakarnieku Traugotu, novēlējuši detektīviem veiksmes, laidās prom. Profesors uz­sauca Otrdienim nopakaļ lai viņa vietā piezvanot pa telefonu un pasakot tēvam, ka viņam, Profesoram, kaut kas steidzīgs darāms.

— Tad viņš nomierināsies un neko neiebildīs, — Profesors piezīmēja.

— Velna milti! — Emīls iesaucās. — Ir gan Berlīnē lieliski vecāki!

— Tikai neiedomājies, ka visi ir tik jauki, — Krumbīgels sacīja un pakasīja aiz auss.

— Tomēr, tomēr! Caurmērs ir gluži lietojams, Profe­sors piezīmēja. — Tas jau arī ir tas pratīgakais. Tā viņi ne­tiek mānīti. Es savam vecajam kungam esmu apsolījis nedarīt neko, kas ir nepieklājīgi vai bīstami. Un, kamēr es šo solījumu turu, es varu darīt, ko gribu. Mans tēvs ir tīrais zelts.

— Patiešām lielisks! — Emīls piekrita. — Bet, paklau, var­būt šodien tomēr būs bīstami?

— Nu, tad ar atļauju ir beigas, — Profesors paskaidroja un paraustīja plecus. — Viņš sacīja, ka man vienmēr vajagot iedomāties, vai es tieši tāpat rīkotos, ja viņš būtu klāt. Un šo­dien es to darītu. Tā, bet tagad mums jālaižas prom!

Viņš braši nostājās zēnu priekšā un sauca:

— Detektīvi cer, ka jūs pildīsit savu uzdevumu. Telefona centrāle ir ierīkota. Savu naudu es atstāšu jums. Atlikusi viena marka un piecdesmit feniņi. Se, Gerold, ņem un pārskaiti! Pār­tika ir te! Nauda mums ir. Telefona numuru katrs zina. Vēl viens: kam jāiet mājās, lai pazūd! Bet vismaz pieciem cilvē­kiem jāpaliek tepat. Gerold, tu būsi par to atbildīgs. Pierādiet, ka esat īsti puikas! Mēs darīsim visu iespējamo. Ja mums va­jadzēs rezervi, mazais Otrdienis atsūtīs pie jums Traugotu. Kam ir vēl kāds jautājums? Viss ir skaidrs? Parole — Emīls!

— Parole — Emīls! — zēni iesaucās tā, ka Nikolsburgas laukums notrīcēja un garāmgājēji iepleta acis.

Emīls jutās gluži vai laimīgs, ka viņam nozagta nauda.

Trīs stafetes skrējēji drāzās šurp no Trautenavas ielas un vicināja rokas.

— Uz priekšu! — Profesors uzsauca. Un tūlīt viņš, Emīls, brāļi Mitencveiji un Krumbīgels joņoja uz Ķeizara aleju, it kā viņiem būtu jāpārspēj pasaules rekords simt jardu skrējienā. Pēdējos desmit metrus līdz avīžu kioskam viņi piesardzīgi no­soļoja, jo Gustavs deva mājienu.

— Par vēlu? — Emīls jautāja bez elpas.

— Vai tu jucis esi? — Gustavs čukstēja. — Ja es ko daru, tad daru to kārtīgi.

Zaglis stāvēja otrpus ielas pie Josti kafejnīcas un vēroja apkārtni, it kā viņš būtu Šveicē. Tad viņš nopirka no avīžu pārdevēja vakara avīzi un sāka lasīt.

— Ja viņš tagad nāks šurp pāri pie mums, nebūs labi, — Krumbīgels ieteicās.

Viņi stāvēja aiz kioska, piespieduši galvas pie sienas un drebēja aiz sasprindzinājuma. Zaglis nelikās par viņiem ne zinis un apbrīnojamā mierā šķirstīja avīzi.

— Viņš noteikti šķielē pāri avīzes malai, vai kāds viņu neizspiego, — vecākais Mitencveijs sprieda.

— Vai viņš bieži skatījās uz jūsu pusi? — Profesors ap­vaicājās.

— Nepavisam! Viņš tā sukāja iekšā, it kā trīs dienas nekā nebūtu ēdis.

— Uzmanību! — Emīls iesaucās.

Vīrietis ar stīvo platmali salocīja laikrakstu, nopētīja ga­rāmgājējus, tad zibenīgi pamāja taksometram, kas tukšā brau­ca viņam garām. Auto pieturēja, vīrietis iekāpa, un auto aiz­brauca.

Taču tad jau zēni sēdēja citā taksometrā un Gustavs sa­cīja šoferim:

— Vai redzat to taksometru, kas patlaban nogriežas uz Prāgas laukumu? Jā? Brauciet pakaļ, šofera kungs. Tikai pie­sardzīgi, lai viņš nepamana.

Auto sāka braukt, šķērsoja Ķeizara aleju un noteiktā at­statumā turējās līdzi otram taksometram.

— Kas noticis? — šoferis apvaicājās.

— Mēs dzenamies pakaļ zaglim, — Gustavs paskaidroja. — Bet tas lai paliek starp mums, sapratāt?

— Kā kungi vēlas, — šoferis atbildēja un vēl pajautāja: •— Bet vai nauda jums ari ir?

— Par ko jūs mūs turat? Profesors pārmetoši iesaucās.

— Nu, nu, — vīrietis noburkšķēja.

— Viņa numurs ir IA 3733, — Emīls pavēstīja.

— Tas ir ļoti svarīgi, — Profesors piekrita un atzīmēja numuru.

— Nebrauciet pārāk tuvu klāt! — Krumbīgels brīdināja.

— Labi jau, labi, — šoferis purpināja.

Tā viņi joņoja pa Moca ielu, pāri Viktorijas Luīzes lauku­mam un atkal tālāk pa Moca ielu. Daži cilvēki uz ietvēm ap­stājās, noskatījās pakaļ taksometram un smējās par komiska­jiem zēniem mašīnā.

— Slēpieties! — Gustavs čukstēja. Zēni nometās uz grīdas cits pār citu.

— Kas noticis? — Profesors noprasīja.

— Pie Lutera ielas ir sarkanā gaisma! Mums tūliņ būs jā­pietur, un otrs taksometrs arī netiks pāri.

Patiešām — abi taksometri apstājās un gaidīja viens aiz otra, kamēr atkal iedegsies zaļā gaisma un drīkstēs šķērsot ielu. Nevarēja pat manīt, ka taksometrā būtu kāds pasažieris. Likās, ka tas ir tukšs. Zēni bija priekšzīmīgi noslēpušies. Šofe­ris pagriezās, ieraudzīja dīvaino skatu un iesmējās. Braucot tālāk, zēni piesardzīgi atkal piecēlās.

— Kaut tikai nebūtu jābrauc pārāk ilgi, — Profesors no­teica, pētīdams skaitītāju. — Sis joks maksā jau astoņdesmit feniņus.

Bet brauciens pavisam drīz bija galā. Pie Nollendorfa lau­kuma pirmais taksometrs pieturēja, turklāt tieši Kreida viesnīcas priekša. Otrs taksometrs laikus nobremzēja un drošā attā­lumā gaidīja, kas būs tālāk.

Vīrietis stīvajā platmalē izkāpa, samaksāja un pazuda vies­nīcā.

— Gustav, drāz pakaļ! — Profesors nervozi uzsauca. — Ja tur ir divas izejas, tad viņš iekritīs kā ūdenī. — Un Gustavs pazuda.

Tad izkāpa pārējie zēni. Emīls samaksāja. Bija jādod viena marka. Profesors ātri ieveda savējos pa kādiem vārtiem lielā pagalmā, kas atradās aiz kino un teātra Nollendorfa laukumā. Tad viņš aizsūtīja Krumbīgelu, lai viņš panāk Gustavu.

— Ja tas tips paliks viesnīcā, tad mums izdosies, — Emīls sprieda. — Sis pagalms mums ir kā radīts.

— Ar visu mūsdienu komfortu, — Profesors piekrita, — pāri pretim metro, apstādījumi, kur paslēpties, kafejnīcas ar telefo­niem, no kurienes var piezvanīt. Neko labāku nemaz nevar vē­lēties.

— Cerams, ka Gustavs rīkosies manīgi, — Emīls sacīja.

— Uz viņu var paļauties, — Mitencveijs, Vecākais, atbil­dēja. — Viņš nav tik neveikls, kā izskatās.

— Kaut viņš drīzāk nāktu atpakaļ, — Profesors ieteicās un apsēdās uz krēsla, kas pamests stāvēja pagalmā. Viņš izskatī­jās kā Napoleons kaujā pie Leipcigas.

Un tad atgriezās Gustavs.

— Tagad ir skaidrs, — Gustavs sacīja, plaukstas berzē­dams. — Viņš patiešām apmeties viesnīcā. Es redzēju, kā lifta zēns veda šo augšā ar liftu. Otras izejas arī te nav. Es to būdu apskatīju no visām pusēm. Ja viņš neaizlaižas pa jumtu, tad ir lamatās.

— Vai Krumbīgels stāv sardzē? — Profesors noprasīja.

— Protams, draugs!

Tad Mitencveijs, Vecākais, dabūja desmit feniņus, aizjoza uz kafejnīcu un piezvanīja mazajam Otrdienim.

— Hallo! Otrdienis?

— Jā, pie aparāta, — mazais Otrdienis otrā galā nobrēcās.

— Parole — Emīls! Seit Mitencveijs, Seniors. Vīrietis ar katliņu dzīvo Kreida viesnīcā Nollendorfa laukumā. Štābs at­rodas kino pagalmā, vārti kreisajā pusē.