ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

— Nekādā gadījumā, — Emīls stingri paziņoja, — to es nepieņemtu.

— Kā nu vēlies, — kungs noteica un skatījās atkal avīzē.

Tramvajs brauca. Tad apstājās. Un brauca atkal tālāk.

Emīls izlasīja skaistās, platās ielas nosaukumu — Ķeizara aleja. Viņš brauca un nezināja, kurp. Otrā vagonā sēdēja zag­lis. Varbūt tramvajā sēdēja un stāvēja vēl citi zagļi? Neviens nelikās gar viņu ne zinis. Svešais kungs gan bija uzdāvinājis Emīlam biļeti. Taču tagad viņš jau atkal lasīja avīzi.

Pilsēta bija tik liela. Un Emīls bija tik mazs. Neviens cil­vēks nevēlējās uzzināt, kāpēc viņam nav naudas un kāpēc viņš nezina, kur viņam jāizkāpj. Četri miljoni cilvēku dzīvoja Berlīnē, un neviens neinteresējās par Emīlu Tišbeinu. Nevie­nam nav daļas par citu rūpēm. Katram pietiek ar paša rūpēm un priekiem. Un, ja kāds saka: man tiešām ļoti žēl, — tad bieži vien tas nozīmē, ka viņš nedomā neko vairāk kā tikai: cilvēk, kaut tu mani liktu mierā!

Kas notiks? Emīls smagi nopūtās. Un viņš jutās ļoti, ļoti vientuļš.

Kamēr Emīls stāvēja simt septiņdesmit septītās līnijas tram­vajā un brauca pa Ķeizara aleju, nezinādams, kur nonāks, vec­māmiņa un viņa māsīca Ponija Cepurīte gaidīja viņu Fridriha ielas stacijā. Viņas bija nostājušās pie puķu kioska, ka bija norunāts, un nemitīgi skatījās pulkstenī. Garām gāja daudz cilvēku. Ar koferiem, kastēm, kārbām, ādas somām un puķu pušķiem. Bet Emīla nebija.

— Viņš laikam ir varen izaudzis, vai ne? — Ponija Cepu­rīte jautāja un grūstīja savu mazo, niķelēto velosipēdu šurp un turp. Patiesībā viņai nemaz nebija vajadzējis to ņemt līdzi. Bet viņa tik ilgi bija činkstējusi, ka vecmāmiņa piekrita: «Ņem jau, ņem, auša!» Patlaban šī «auša» bija labā omā un jau priecājās, ar kādu cieņu Emīls to aplūkos.

— Noteikti viņš to atzīs par lielisku, — viņa pārliecināti noteica.

Vecmāmiņa kļuva nemierīga.

— Es tikai gribētu zināt, ko tas nozīmē. Pulkstenis ir jau divdesmit minūtes pāri sešiem. Vilcienam taču sen vajadzēja būt klāt.

Viņas nogaidīja vēl dažas minūtes. Tad vecmāmiņa sūtīja meiteni apjautāties. Ponija Cepurīte, protams, ņēma divriteni līdzi.

— Kontroliera kungs, vai jūs nevarētu man paskaidrot, kur palicis Neištates vilciens? — viņa jautāja ierēdnim, kas ar knaiblēm stāvēja pie barjeras un uzmanīja, lai ikviens, kurš gribēja tikt viņam garām, uzrādītu biļeti.

' — Neištate? Neištate? — viņš apdomājās. — Ak tā, astoņ­padsmitos septiņpadsmit! Tas vilciens sen ir pienācis.

— Vai, cik žēl! Mēs tur pie puķu kioska gaidām manu brā­lēnu Emīlu.

— Ļoti priecājos, — vīrietis atbildēja.

— Kāpēc jūs par to priecājaties, kontroliera kungs? — Po­nija ziņkāri apjautājās, ar savu riteņa zvaniņu spēlēdamās.

Ierēdnis neatbildēja un uzgrieza meitenei muguru.

— Jūs gan esat jocīgs zēns, — Ponija aizvainota noteica.

— Uz redzēšanos!

Daži cilvēki iesmējās. Ierēdnis saīdzis iekoda lūpā. Ponija Cepurīte rikšoja uz puķu kiosku.

— Vecmāmiņ, vilciens jau sen pienācis!

— Kas gan varēja atgadīties? — vecā dāma prātoja. — Ja viņš nemaz nebūtu izbraucis, viņa māte būtu mums telegrafē­jusi. Vai viņš būtu izkāpis nepareizā stacijā? Bet mēs taču visu tik sīki aprakstījām!

— Es netieku gudra, — Ponija vīzdegunīgi apgalvoja.

— Viņš noteikti ir izkāpis citā stacijā. Puikas reizēm *ir šaus­mīgi mu|ķi. Varu saderēt! Tu redzēsi, ka man būs taisnība.

Un, tā kā viņām nekas cits neatlika, viņas atkal sāka gai­dīt. Pagāja piecas minūtes.

Vēlreiz piecas minūtes.

— Tam taču nav nekādas nozīmes, — Ponija sacīja vecmā­miņai. — Mēs varam sapelēt gaidīdamas. Varbūt te ir vēl kāds cits puķu kiosks.

— Tu jau vari apskatīties. Bet nepaliec pārāk ilgi!

Cepurīte ņēma atkal savu divriteni un devās pārlūkot sta­ciju. Otra puķu kioska nebija. Tad viņa vēl apbēra ar jautā­jumiem divus stacijas darbiniekus un lepni nāca atpakaļ.

— Neviena cita puķu kioska nav, — viņa paziņoja. — Tas jau arī būtu komiski. Ko es vēl gribēju teikt? Pareizi, nāka­mais vilciens no Neištates šeit pienāk divdesmitos trīsdesmit trijās. Tas ir īsi pēc pusdeviņiem. Tagad varam mierīgi iet mājās. Un tieši astoņos es atbraukšu šurp ar savu riteni. Ja viņš tad vēl nebūs klāt, tad viņš dabūs no manis baigo vēstuli.

— Izsakies drusku pieklājīgāk, Ponij!

— Viņš dabūs no manis niknu vēstuli — tā arī var teikt.

Vecmāmiņa noraizējusies purināja galvu.

— Tā lieta man nepatīk. Tā lieta man nepatīk, — viņa pa­skaidroja. Kad vecmāmiņa bija uztraukusies, viņa visu sacīja divas reizes.

Abas lēnām gāja mājās. Pa ceļam pie Veidendamma tilta Ponija Cepurīte apjautājās:

— Vecmāmiņ, vai tu negribi apsēsties uz stūres?

— Liecies nu mierā!

— Kā tā? Tu jau neesi smagāka par Cikleru Artūru. Un es viņu bieži tā vizinu.

— Ja tu vēlreiz viņu vizināsi, tēvs tev uz visiem laikiem atņems divriteni.

— Ak, jums jau itin neko nevar stāstīt! — Ponija pukojās.

Kad viņas pārnāca mājās, Sūmaņa ielā 15, pie Ponijas ve­cākiem Heimboldiem izcēlās liels satraukums. Visi gribēja zi­nāt, kur palicis Emīls, bet neviens to nevarēja pateikt.

Tēvs deva padomu telegrafēt Emīla mātei.

— Dieva dēļ, to tik ne! — iesaucās viņa sieva, Ponijas māte. — Viņa briesmīgi pārbīsies. Astoņos iesim vēlreiz uz staciju. Varbūt viņš atbrauks ar nākamo vilcienu.

— Cerēsim, — vecmāmiņa sūrojās, — bet es tik saku: tā lieta man nepatīk, tā lieta man nepatīk!

— Tā lieta man nepatīk, — Ponija Cepurīte noteica un do­mīgi šūpoja mazo galviņu.

Trautenavas ielā, Ķeizara alejas krustojumā, vīrietis ar stīvo platmali izkāpa no tramvaja. Emīls to ieraudzīja, paķēra koferi un puķu pušķi, pateica kungam, kurš lasīja avīzi:

— Vēlreiz jums sirsnīgi pateicos, mans kungs! — un izlēca no vagona.

Zaglis pagāja garām priekšējam vagonam, šķērsoja sliedes un soļoja uz ielas otru pusi. Kad tramvajs aizbrauca, iela kļu­va pārredzama un Emīls pamanīja, ka vīrietis vispirms neziņā apstājas un tad dodas augšup pa kādas kafejnīcas terases pa­kāpieniem.

Nu atkal bija jātur acis vaļā. Kā detektīvam, kas ķer blu­sas. Emīls žigli novērtēja apstākļus, uz stūra ievēroja laik­rakstu kiosku un, cik ātri vien spēja, aizskrēja aiz tā. Slēptuve bija lieliska. Blakus stāvēja afišu stabs. Zēns nolika nesamo zemē, noņēma cepuri un sāka uzmanīt.

Vīrietis bija apsēdies terasē tieši pie margām, smēķēja ci­gareti un, kā šķita, bija lieliskā omā. Emīlam likās pretīgi, ka zaglis vispār var būt priecīgs un ka apzagtajam jāmocās ne­ziņā, ko iesākt.

Kāda tam jēga, ka viņš slēpjas aiz avīžu kioska, varētu domāt, ka viņš ir zaglis, nevis tas otrs? Kāda tam nozīme, ka viņš zina, ka šis vīrietis sēž Josti kafejnīcā Ķeizara alejā, dzer gaišo alu un smēķē cigaretes? Ja šis tips tagad pieceltos, tad pakaļdzīšanās varētu turpināties. Bet, ja viņš paliks tur sēžam, tad Emīls var stāvēt aiz kioska, kamēr uzaug gara, sir­ma bārda. Patiešām, vēl tikai trūkst, ka pienāktu kāds policists un teiktu: «Mans dēls, tu izskaties ļoti aizdomīgs. Nāc man līdzi, nepretojies. Citādi uzlikšu roku dzelžus.»