ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

viņas seju. Viņš tikai zināja, ka pēdējā apciemojumā, kad Poni­ja, vecmāmiņa un krustmāte Marta bija atbraukušas uz Nei- štati, meitene gribēja ar viņu boksēties. Viņš, protams, bija atteicies, jo meitene bija spalvas svarā, bet viņš vismaz pus- smagajā svarā. Tas būtu negodīgi, viņš toreiz bija sacījis. Pietiktu ar vienu vienīgu belzienu, lai meiteni pēc tam vaja­dzētu kasīt no sienas. Ponija tikai tad bija likusies mierā, kad iejaucās krustmāte Marta.

Bums! Viņš gandrīz nokrita no sola. Jau atkal iesnaudies! Viņš knieba un knieba sev kājās. Droši vien viņam visur jau bija zili un zaļi plankumi. Tomēr nekas nelīdzēja.

Zēns mēģināja skaitīt pogas. Skaitīja no augšas uz leju un tad vēlreiz no apakšas uz augšu. No augšas uz leju bija divdesmit trīs pogas. Un no apakšas uz augšu divdesmit čet­ras. Emīls atzvēlās pret sienu un pārdomāja, kā gan tas var būt.

Un tā viņš iemiga.

Emīlam pēkšņi likās, it kā vilciens brauktu pa apli kā mazie vilcieniņi, ar kuriem bērni istabā rotaļājas. Viņš palū­kojās pa logu un nodomāja, ka tas ir loti savādi. Aplis kļuva arvien mazāks. Lokomotīve nāca aizvien tuvāk pēdējam vago­nam. Un šķita, ka tā to dara ar nolūku! Vilciens griezās kā suns ap savu asti. Melnā, joņojošā apļa vidū slējās koki, stikla dzirnavas un milzu nams, kam bija divsimt stāvu.

Emīls gribēja zināt, cik ir pulkstenis, un vilka to ārā no kabatas. Viņš vilka to un vilka, un izrādījās, ka tas ir mātes istabas sienas pulkstenis. Viņš paskatījās uz ciparnīcu, un tur bija rakstīts: «185 km stundā. Spļaut uz grīdas aizliegts — apdraud dzīvību.» Viņš atkal palūkojās pa logu. Lokomotīve nāca pēdējam vagonam aizvien tuvāk. Emīlu sagrāba ārkārtī­gas bailes. Ja lokomotīve uzskries pēdējam vagonam, protams, notiks katastrofa. Tas bija skaidrs. Emīls nekādā ziņā to negribēja piedzīvot. Viņš atvēra durvis un skrēja pa kāptuves apmali gar vagonu ārpusi uz priekšu. Varbūt lokomotīves vadītājs iesnaudies? Skriedams garām, viņš ielūkojās kupeju logos. Nekur neviens nesēdēja. Vilciens bija tukšs. Emīls ieraudzīja tikai vienu vienīgu vīrieti ar stīvu šokolādes plat­mali galvā; viņš nolauza lielu gabalu no cepures malas un norija. Emīls piedauzīja pie rūts un rādīja uz lokomotīvi. Bet vīrietis tikai smējās, nolauza vēl vienu šokolādes gabalu un nobraucīja sev vēderu, jo viņam tā labi garšoja.

Beidzot Emīls nokļuva pie ogļu tendera. Tad, sparīgi pie- vilkdamies, viņš rāpās augšā pie lokomotīves vadītāja. Tas tupēja uz bukas, vicināja pātagu un turēja grožus, it kā vilcienam priekšā būtu aizjūgti zirgi. Un tiešām tā tas bija! Vilcienu vilka deviņi zirgi, pa trim blakus. Pie pakaviem tiem bija sudraba skrituļi. Zirgi skrēja pa sliedēm un dziedāja: v Jātiek prom, jātiek prom mums no pilsētas ir!»

Emīls purināja kučieri un kliedza:

— Apturiet! Citādi būs nelaime! — Te viņš ieraudzīja, ka kučieris nebija neviens cits kā policists Ješke.

Tas asi uzlūkoja viņu un uzsauca:

— Kas tie bija par puikām? Kas notriepa lielhercogu Kārli?

— Es! — Emīls atbildēja.

— Kas vēl?

— To es neteikšu!

— Tad mēs brauksim atkal riņķī!

Un policists Ješke sāka pātagot savus kleperus, tā ka tie slējās pakaļkājās un tad vēl ātrāk nekā pirmīt metās uz pēdējo vagonu. Bet pēdējā vagonā sēdēja Jakoba kundze un vicināja rokā kurpes. Viņai bija šausmīgi bail, tāpēc ka zirgi jau snaikstījās pēc viņas kāju pirkstiem.

— Es jums došu divdesmit markas, policista kungs, — Emīls kliedza.

— Met muļķības pie malas! — Ješke uzsauca un kā traks šaustīja zirgus ar pātagu.

Nu Emīls vairs nespēja ilgāk izturēt un izlēca no vilciena. Viņš apmeta divdesmit kūleņus lejup pa nogāzi, taču nekas ļauns ar viņu nenotika. Viņš piecēlās un atskatījās uz vilcienu. Tas apstājās, un deviņi zirgi pagrieza galvas pret Emīlu. Policists Ješke pielēca kājās, sita zirgus ar pātagu un bļāva:

— Nū, nū! Viņam pakaļ! — Visi deviņi zirgi izlēca no sliedēm un auļoja Emīlam taisni virsū, vagoni lēkāja kā gumi­jas bumbas.

Emīls ilgi neprātoja — joza prom, ko kājas nes. Pāri pļa­vai, garām vairākiem kokiem, pāri strautam, uz debesskrāpja pusi. Sad tad viņš atskatījās. Vilciens nemitīgi drāzās viņam dārdēdams pakaļ. Koki tika nogāzti, tie sašķīda šķembelēs. Ti- kni kāds milzu ozols bija palicis stāvam, un tā augstākajā zarā sēdēja tuklā Jakoba kundze, šūpojās vējā, raudāja un nespēja ai/.saitēt kurpi. Emīls skrēja tālāk.

Divsimt stāvu augstajam namam bija lieli, melni vārti. Viņš ieskrēja pa tiem iekšā un pa otru pusi atkal laukā. Vilciens Joņoja pakaļ. Emīls labprāt būtu kādā kaktā licies slīpi un no­snaudies, jo bija briesmīgi noguris un drebēja pie visām mie­sām. Bet viņš nedrīkstēja aizmigt. Vilciens rībēdams jau drā­zās cauri namam.

Emīls ieraudzīja dzelzs kāpnes. Tās veda augšup līdz pat nama jumtam. Un viņš sāka kāpt. Par laimi, viņš bija labs vingrotājs. Kāpdams viņš skaitīja stāvus. Piecdesmitajā stāvā viņš iedrošinājās atskatīties. Koki bija kļuvuši pavisam maziņi, un stikla dzirnavas tikko varēja saskatīt. Bet, ak šausmas! Vilciens brauca augšā gar nama sienu. Emīls rāpās aizvien augstāk. Vilciens rībināja pa kāpnēm augšup, it kā tās būtu sliedes.

Simtais stāvs, simt divdesmitais stāvs, simt četrdesmitais stāvs, simt sešdesmitais stāvs, simt astoņdesmitais stāvs, simt deviņdesmitais stāvs, divsimtais stāvs! Emīls stāvēja uz jumta un nezināja vairs, ko iesākt. Jau bija dzirdama zirgu zviegšana. Tad zēns pārskrēja pāri jumtam līdz viņam galam, izvilka no svārkiem mutautu un izpleta to. Un, kad nosvīdušie zirgi līda pāri jumta malai 1111 vilciens nopakaļ, Emīls pacēla izplesto mut­autu pāri galvai un lēca tukšumā. Viņš vēl dzirdēja, kā vil­ciens sagāž dūmeņus. Uz brīdi viņš zaudēja dzirdi un redzi.

Un tad — bac! — viņš nokrita pļavā.

Noguris, aizvērtām acīm viņš mirkli palika guļam un lab­prāt būtu sapņojis skaistu sapni. Bet, tā kā viņš vēl nebija pilnīgi nomierinājies, tad paskatījās augšup uz lielo namu un ieraudzīja, ka uz jumta visi deviņi zirgi atver lietussargus. Po­licistam Ješkem arī bija lietussargs, un viņš ar to skubināja zirgus. Tie saslējās pakaļkājās, iešūpojās un metās dziļumā. Nu vilciens planēja lejā uz pļavu un auga arvien lielāks un lielāks.

Emīls pielēca kājās un joza pāri pļavai uz stikla dzirnavām. Tās bija caurspīdīgas, un viņš ieraudzīja iekšā māti, kas pat­laban mazgāja Augustina kundzei matus. Paldies dievam, viņš nodomāja un ieskrēja pa sētas durvīm dzirnavās.

— Mammucīt! — viņš iesaucās. — Ko lai es tagad iesāku?

— Kas noticis, manu zēn? — māte jautāja, nepārstādama mazgāt matus.

— Paskaties jel caur sienu!

Tišbeina kundze palūkojās ārā un ieraudzīja, ka zirgi un vilciens nolaižas pļavā un tūlīt sāk auļot uz dzirnavām.

— Tas taču ir policists Ješke, — māte sacīja un izbrīnīju­sies nogrozīja galvu.

— Viņš visu laiku kā vājprātīgs drāžas man pakaļ!

— Nu un kas par to?

— Es nesen Obermarktā lielhercogam Kārlim ar šķībo vaigu uzkrāsoju sarkanu degunu un padegunē uzzīmēju ūsas.

- Jā, kur gan citur tu tās ūsas varēji zīmēt? — Augustina Kundze apvaicājās un iespurdzās.

- Citur nekur, Augustina kundze. Bet tas jau nav tas Jau- iukais. Viņš gribēja arī zināt, kas vēl tur bijuši. Un to es vi­ņam nevaru teikt. Tā taču ir godalieta.