ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Viņa ielika trīs naudas zīmes aploksnē, kas vienā galā bija atgriezta vaļā, pārlocīja to vidū pušu un iedeva Emīlam.

Zēns brīdi apdomājās. Tad iebāza aploksni labajā iekška­batā, pavisam dziļi, sev par apmierinājumu vēlreiz no ārpuses uzsita pa zilajiem svārkiem un pārliecināti noteica:

— Tā, no turienes laukā neizrāpsies.

— Vilcienā nevienam nestāsti, ka tev tik daudz naudas.

— Bet mammucīt! — Emīls bija gluži aizvainots. Iedomā­ties, ka viņš būs tāds muļķis!

Tišbeina kundze ielika vēl drusku naudas savā makā. Tad viņa aiznesa skārda kastīti atpakaļ uz skapi un vēlreiz ātri pārlasīja no Berlīnes saņemto māsas vēstuli, kurā bija dots precīzs atiešanas un pienākšanas laiks vilcienam, ar kuru Emī­lam jābrauc.

Daudzi no jums droši vien domā, ka par simt četrdesmit markām patiešām nav tik daudz jārunā, kā to darīja friziere Tišbeina kundze ar savu dēlu. Ja kāds mēnesī pelna divi tūk­stoši vai divdesmit tūkstoši, vai pat simttūkstoš markas, tad tas viņam nav arī vajadzīgs.

Bet jums jāzina, ka vairums cilvēku nopelna daudz, daudz mazāk. Un, ja kāds nedēļā nopelna trīsdesmit piecas markas, tad viņam — vai nu jums tas patīk vai ne — ietaupītās simt četrdesmit markas jāuzskata par lielu naudu. Neskaitāmiem cilvēkiem simt markas ir gandrīz tikpat daudz kā miljons, un viņi raksta simt markas, tā sakot, ar sešām nullēm. Pat sapņos tie nevar iedomāties, cik daudz patiesībā ir viens miljons.

Emīlam nebija vairs tēva. Taču viņa mātei darba netrūka, viņa frizēja savā istabā, mazgāja gaišus un tumšus matus, nerimtīgi strādāja, lai viņiem būtu ko ēst un lai varētu sa­maksāt par gāzi, oglēm, īri, apģērbu, nopirkt grāmatas un no­maksāt skolas naudu. Tikai dažreiz viņa bija slima un gulēja gultā. Tad atnāca ārsts un parakstīja zāles. Emīls lika mātei siltas kompreses un vārīja virtuvē viņai un sev ēdienu. Un, kad māte gulēja, Emīls uzslaucīja grīdu ar slapju lupatu, lai viņa neteiktu: «Man jāceļas augšā. Dzīvoklis galīgi netīrs.»

Vai jūs sapratīsiet un nesmiesieties, ja es jums tagad teik­šu, ka Emīls bija priekšzīmīgs zēns? Redzat, viņš ļoti mīlēja savu māti. Un viņam būtu briesmīgs kauns, ja viņš slinkotu, kamēr māte strādā, rēķina un atkal strādā. Vai viņš varēja nemācīties vai norakstīt no Naumaņu Riharda? Vai viņš va­rēja kavēt skolu, ja tas būtu iespējams? Viņš redzēja, kā māte pūlas, lai viņam nekā netrūktu, lai viņam būtu tāpat kā citiem skolēniem. Vai tad viņš maz drīkstēja māti apkrāpt?

Emīls bija priekšzīmīgs zēns. Tā tas ir. Bet viņš nebija no tādiem, kas citādi nevar tāpēc, ka ir gļēvi un skopi, vai tāpēc, ka kļuvuši pārlieku pieauguši. Viņš bija priekšzīmīgs tādēļ, ka gribēja tāds būt! Viņš tā bija nolēmis, tāpat kā, piemēram, nolemj neiet vairs uz kino vai neēst konfektes. Viņš tā bija nolēmis, un bieži viņam gāja diezgan grūti.

Viņš pats bija apmierināts, ja varēja pirms lieldienām pār­nākt mājās un teikt: «Māt, te ir liecība, es atkal esmu labā­kais skolnieks!» Ne jau sevis dēļ Emīls priecājās par uzslavām, ko saņēma skolā un citur, viņš zināja, ka tās sagādā prieku mātei. Viņš bija lepns, ka tā var atlīdzināt mātei par darbu, ko viņa visu mūžu nenoguruši darīja viņa labā …

— Zips! — māte uzsauca. — Mums jāsteidzas uz staciju. Ir jau ceturksnis uz diviem. Un vilciens atiet pirms diviem.

— Nu tad uz priekšu, Tišbeina kundze! — Emīls teica mā­tei. — Tikai lieciet vērā, ka koferi nesīšu es pats!

Iziedama no mājas, māte teica:

— Ja nāks zirgu tramvajs, brauksim līdz stacijai.

Kurš no jums zina, kāds izskatās zirgu tramvajs? Bet, tā kā tas patlaban iegriežas ap stūri un pietur, jo Emīls paināj, tad es jums to ātri aprakstīšu, iekams tas nav aizklaudzējis tālāk.

Tātad zirgu tramvajs pirmām kārtām ir varena lieta. Tur­klāt tas skrien pa sliedēm kā īsts, pieaudzis tramvajs, un tam ir arī tādi paši vagoni, tikai priekšā aizjūgts ormaņa klepe­ris. Emīlam un viņa draugiem šķita, ka šis kleperis ir tīrais apkaunojums, un viņi sapņoja par elektrisko tramvaju ar gaisa vadu un sliedēm, pieciem starmešiem priekšā un trim aizmu­gurē, bet Neištates pilsētas valde uzskatīja, ka četri kilometri garo sliežu ceļu gluži labi var apkalpot ar dzīvo zirgspēku. Tātad līdz šim par elektrību nevarēja būt nekādu runu, un va­dītājam nebija nekādas darīšanas ar kloķiem un svirām.

Un, ja zirgu tramvajā sēdēja kāds, kas dzīvoja Rātsnama ielā 12, un gribēja izkāpt, tad viņš tikai piedauzīja pie rūts. Tad konduktors uzsauca «Tprū!» — un pasažieris tika mājās, īstā pieturas vieta varbūt bija tikai pie 30. vai 46. nama. Bet Neištates «Ielu dzelzceļu akciju sabiedrībai» tas bija gluži vienalga. Tai bija laika diezgan. Zirgam bija laika diezgan. Konduktoram bija laika diezgan. Neištates iedzīvotājiem bija laika diezgan. Un, ja nu kādam tiešām bija ļoti jāsteidzas, viņš gāja kājām …

Stacijas laukumā Tišbeina kundze ar dēlu izkāpa. Kamēr Emīls vilka lejā koferi no platformas, aizmugurē kāda dobja balss noducināja:

— Jūs laikam braucat uz Šveici?

Tas bija policists Ješke. Mate atbildēja:

— Nē, mans puika brauc uz kādu nedēļu pie radiem Ber­līnē.

Emīlam metās tumši zils, gandrīz melns gar acīm. Jo vi­ņam bija gaužām slikta sirdsapziņa. Nesen kāds ducis reāl- skolnieku pēc vingrošanas stundas upmalas pļavā bija slepus lielhercoga piemineklim, ko dēvēja par Kārli ar šķībo vaigu, uzbāzuši saltajā galvā vecu filca platmali. Un, tā kā Emīls bija labs zīmētājs, tad pārējie viņu bija pacēluši gaisā, un vi­ņam vajadzēja ar krāsainiem zīmuļiem uzkrāsot lielhercogam sarkanu degunu un piķa melnas ūsas. Un, kamēr viņš vēl krā­soja, laukuma otrā galā it kā no zemes bija izlīdis policists Ješke!

Viņi bija aizšmaukuši zibens ātrumā. Tomēr zēni bažījās, vai Ješke nav viņus pazinis.

Bet policists Ješke neteica nekā, tikai novēlēja Emīlam laimīgu ceļu un apvaicājās mātei par viņas veselību un darbu.

Tomēr Emīls labi vis nejutās. Un, kad viņš stiepa savu koferi pāri tukšajam laukumam uz staciju, viņam kājas trī­cēja. Kuru katru mirkli varēja sagaidīt, ka Ješke pēkšņi aiz muguras uzbrēks: «Emīl Tišbein, tu esi apcietināts! Rokas augšā!» Taču nekas nenotika. Varbūt policists bija nolēmis pagaidīt, kamēr Emīls pārbrauks?

Tad māte pie kases lodziņa nopirka biļeti (protams, tre­šajā klasē) un perona biļeti. Pēc tam viņi izgāja uz pirmo peronu — lūdzu, Neištates stacijā ir četri peroni — un gaidīja Berlīnes vilcienu. Atlika vēl tikai dažas minūtes.

— Neko neatstāj vilcienā, dēliņ! Un neuzsēdies uz puķu pušķa! Lai kāds tev koferi uzliek augšā bagāžas tīklā. Tikai pieklājīgi palūdz!

— Koferi es pats uzcelšu augšā. Neesmu jau nekāds vār­gulis!

— Nu labi. Tikai nepabrauc savai stacijai garām! Berlīnē vilciens ienāk vakarā — sešos un septiņpadsmit minūtēs Frid­riha ielas stacijā. Neizkāp agrāk — pie zooloģiskā dārza vai kur citur!

— Esiet bez bažām, kundze!

— Galvenais, neesi pret citiem cilvēkiem tik nepieklājīgs kā pret savu māti. Un nemet papīru uz grīdas, kad būsi apēdis savu desu maizi. Un — nepazaudē naudu!

Emīls izbijies iegrūda roku svārku labajā krūšu kabatā. Tad atviegloti uzelpoja un noteica:

- Viss savā vietā!

Viņš paņēma māti zem rokas un pastaigājās ar viņu šurp nu turp pa peronu.