ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Pieteicās divpadsmit zēni.

— Un kuram no tiem, kam ir telefons, ir saprātīgākie ve­cāki?

— Laikam jau man! — iesaucās mazais Otrdienis.

— Telefona numurs?

— Bavārija 0579.

— Te ir zīmulis un papīrs. Krumbīgel, sagatavo divdesmit zīmītes un uz katras uzraksti Otrdiena telefona numuru. Bet skaidri salasāmi! Un tad tu iedosi mums katram vienu zīmīti. Telefona centrāle vienmēr būs informēta, kur detektīvi atrodas un kas noticis. Un, kurš gribēs to uzzināt, tas piezvanīs maza­jam Otrdienim un saņems no viņa izsmeļošu paskaidrojumu.

— Bet es taču neesmu mājās, — mazais Otrdienis iebilda.

— Tu būsi mājās, — Profesors atbildēja. — Tiklīdz mūsu apspriede būs galā, tu dosies mājās un sēdēsi pie telefona.

— Ak, es labprāt gribētu būt klāt, kad noziedznieku sa­ķers! Mazi puikas tādā reizē var noderēt.

— Tu iesi mājās un sēdēsi pie telefona. Tas ir ļoti atbil­dīgs postenis.

— Nu labi, ja jūs tā gribat.

Krumbīgels sadalīja zīmītes ar telefona numuru. Un katrs zēns savējo rūpīgi iebāza kabatā. Daži īpaši cītīgie tūlīt iemā­cījās numuru no galvas.

— Mums vajadzēs rezerves komandu, — Emīls ieteicās.

— Pats par sevi saprotams. Kas ķeršanā nebūs nodarbi­nāts, tam jāpaliek šeit — Nikolsburgas laukumā. Ejiet pa reizei mājās un pastāstiet, ka šodien varbūt atgriezīsieties ļoti vēlu. Daži varētu arī pateikt, ka paliks pa nakti pie drauga. Lai mums būtu rezervisti un papildspēki, ja vajāšana ievilktos līdz rītam. Gustavs, Krumbīgels, Arnolds Mitencveijs, viņa brālis un es piezvanīšu pa ceļam, ka nebūsim mājās … Jā, un Trau- gots ies līdzi Otrdienim kā sakarnieks un skries uz Nikolsbur­gas laukumu, ja kāds būs vajadzīgs. Tātad mums ir detektīvi, rezerves komanda, telefona centrāle un sakarnieks. Pagaidām tās ir visnepieciešamākās vienības.

— Mums vajadzēs arī ko ēdamu, — Emīls atgādināja. — Varbūt daži var aizskriet uz mājām un atstiept sviestmai­zes.

— Kas dzīvo vistuvāk? — Profesors jautāja. — Aiziet! Mi- tencveij, Gerold, Fridrih Pirmais, Bruno, Ceriet — pazūdiet un atnesiet kaut ko graužamu!

Pieci zēni aizjoza.

— Ak jūs, aitasgalvas, jūs tik gvelžat par ēšanu, telefonu un gulēšanu ārpus mājas. Bet kā mēs to zelli dabūsim rokā, to jūs neapspriežat. Jūs… jūs plānā galdiņa urbēji! — Traugots auroja. Viņam neienāca prātā neviens stiprāks lamuvārds.

— Bet vai jums ir aparāts pirkstu nospiedumu noņemša­nai? — Pecolds noprasīja. — Varbūt viņš bijis tik slīpēts un strādājis ar gumijas cimdiem. Tad neko nevarēs pierādīt. — Pe­colds bija noskatījies jau divdesmit divas kriminālfilmas. Un tas, kā redzams, nebija nācis viņam par labu.

— Muļķības! — Traugots sašutis sacīja. — Viņi nolūkos izdevīgu brīdi un zagto naudu nozags!

— Blēņas! — Profesors paziņoja. — Ja mēs viņam nosper­sim šo naudu, mēs būsim tādi paši zagļi kā viņš!

— Nekļūsti smieklīgs! — Traugots iesaucās. — 1 Ja man kāds kaut ko nozog un es savukārt viņam to nozogu atpakaļ, es taču neesmu nekāds zaglis!

— Tomēr tad tu esi zaglis, — Profesors apgalvoja.

— Nepūt pīlītes! — Traugots norūca.

— Profesoram, bez šaubām, taisnība, — Emīls iejaucās.

— Ja es kādam slepeni ko paņemu, es esmu zaglis. Vienalga, vai tas viņam pieder vai arī viņš man to papriekšu nozadzis.

— Pilnīgi pareizi, — Profesors noteica. — Esiet tik laipni un neturiet šeit gudras runas, kas neko nelīdz. Vajāšana uz­sākta. Kā mēs šo blēdi piespiedīsim pie sienas, to vēl nevar zināt. Bet gan jau. Skaidrs ir tas, ka nauda viņam jāatdod brīvprātīgi. Zagt būtu idiotiski.

— To es nesaprotu, — mazais Otrdienis iebilda. — Kas pie­der man, to taču es nevaru nozagt! Kas ir mans, tas ir mans, kaut arī tas atrastos svešā kabatā!

— Sīs atšķirības ir grūti apjēgt, — Profesors skaidroja,

— manis pēc tev morāli ir taisnība. Bet tiesa tevi tomēr so­dītu. To nesaprot pat daudzi pieaugušie. Bet tā tas ir.

— Kā jums tīk, — Traugots noteica un paraustīja plecus.

— Un esiet uzmanīgi! Vai jūs mākat klusītiņām sekot? — Pecolds jautāja. — Citādi viņš pagriezīsies atpakaj un jūs ieraudzīs. Un tad — sveiki!

— Jā, uzmanīties vajag, — mazais Otrdienis apstiprināja.

— Tāpēc jau es domāju, ka jūs varētu mani izmantot. Es brī­nišķīgi māku piezagties. Es būtu klusāks par policijas suni. Riet es arī māku.

— Kā tu Berlīnē lavīsics kādam pakaļ, lai tevi neviens ne­redz! — Emīls uztraucās. — Ja gribi sev pievērst uzmanību, tad sāc tik kādam sekot.

— Jums vajadzētu revolveri! — Pecolds ieteica. Viņš bija nelabojams ar saviem padomiem.

— Revolveris nepieciešams! — atsaucās kādi divi trīs.

— Nē, — Profesors noteica.

— Zaglim noteikti ir šaujamais, — Traugots bija gatavs ■derēt.

— Spēle patiešām ir bīstama, — Emīls atzina, — un, kam ir bail, lai iet labāk mājās.

— Vai tu ar to gribi teikt, ka es esmu gļēvulis? — Trau­gots noprasīja un kā cīkstonis nostājās pretī.

— Mierā! — Profesors uzsauca. — Plūkties varat rīt! Kas tā par kārtību? Jūs uzvedaties tiešām kā … kā bērni!

— Mēs jau arī esam bērni, — mazais Otrdienis bilda. Nu visi smējās.

— Patiesībā man vajadzētu uzrakstīt vecmāmiņai paris rindiņu. Jo maniem radiem nav ne jausmas, kur es esmu. Iespējams pat, ka viņi aizskrien uz policiju. Vai kāds nevarētu aiznest vēstuli, kamēr mēs dzenamies pakaļ šim tipam? Viņi dzīvo Sūmaņa ielā 15. Tas būtu ļoti laipni!

— Es varu, — pieteicās kāds puika, ko sauca par Bleieru. — Tikai raksti žigli, lai varu nokļūt tur, iekams namdurvis nav aizslēgtas. Es braukšu līdz Oranienburgas vārtiem. Ar metro. Kas iedos man skanošo?

Profesors iedeva viņam ceļanaudu. Turp un atpakaļ div­desmit feniņu. Emīls aizņēmās zīmuli un papīru. Viņš rak­stīja:

Mīļā vecmāmiņ!

Jūs noteikti esat nobažījušies, kur es esmu palicis. Es atro­dos Berlīnē. Bet diemžēl es nevaru vēl ierasties, man kārtoja­mas svarīgas darīšanas. Nejautājiet, kādas! Un neuztraucieties! Ķad viss būs nokārtots, es ieradīšos, un jau tagad priecājos par to. Zēns ar vēstuli ir mans draugs un zina, kur es atrodos. Bet viņš nedrīkst stāstīt, jo tas ir dienesta noslēpums. Sirsnīgi svei­cieni ari tēvocim, krustmātei un Ponijai Cepurītei.

Tavs uzticīgais mazdēls Emīls.

P.S. Māmiņa liek sirsnīgi sveicināt. Puķes arī man ir Ildzi. Tās tu saņemsi, tiklīdz es ieradīšos.

Tad Emīls uzrakstīja vēl otrā pusē adresi, salocīja papīru un teica:

— Tikai nestāsti nevienam no manējiem, kur es atrodos un ka nauda ir pagalam. Tad man ies plāni!

— Labi jau, labi, Emīl! — Bleiers attrauca. — Dod šurp telegrammu! Kad būšu atpakaļ, piezvanīšu mazajam Otrdie­nim, lai dzirdētu, kas tikmēr noticis. Un pieteikšos rezerves komandā. — Tad viņš aizjoza.

Pa to laiku bija atgriezušies pieci zēni un atstiepuši sviest­maižu sainīšus. Gerolds atnesa pat veselu žāvētas desas luņķi. Viņš stāstīja, ka esot to dabūjis no mātes. Nu jā!

Sie pieci bija mājās ieminējušies, ka vēl pāris stundu pa­likšot laukā. Emīls sadalīja sviestmaizes, un katrs vajadzības, gadījumam iebāza vienu kabatā. Desa tika nodota Emīla ziņā.

Tad pieci citi zēni aizskrēja uz mājām lūgt atļauju ilgāk palikt laukā. Divi no viņiem neatgriezās. Laikam vecāki bija aizlieguši.