Muteziusa kundze laipni saka:
— Divas meitenes, kas ir tik līdzīgas viena otrai, noteikti kļūs labas draudzenes. Nestāviet taču kā svešinieces, bērni! Nāciet, sniedziet viena otrai roku!
— Nē! — izsaucas Luīze un sakrusto rokas aiz muguras.
Muteziusa kundze parausta plecus, kaut ko pārdomā un beidzot nosaka:
—■ Varat iet,
Luīze skrien uz durvīm, atrauj tās vaļā un izdrāžas ārā. Lote pakniksē un grib lēnām iziet no istabas.
— Vienu acumirkli, Lo- tiņ, — ierunājas vadītāja. Viņa atver lielu grāmatu. — Es tūlīt ierakstīšu tavu vārdu. Un kad un kur tu esi dzimusi. Un kā sauc tavus vecākus.
— Man ir tikai māmiņa, — čukst Lote.
Muteziusa kundze iemērc tintnīcā spalvaskātu.
— Nu, vispirms pierakstīsim, kad tu esi dzimusi.
Lote iet pa gaiteni, uzkāpj augšā pa kāpnēm, atver kādas durvis un nonāk skapju istabā.
Viņas koferis vēl nav izkravāts. Viņa sāk izvietot savas kleitas, kreklus, priekšautus' un zeķes viņai ierādītajā skapī. Pa atvērto logu ieplūst tāli bērnu smiekli.
Lote tur rokā jaunas sievietes fotogrāfiju. Viņa maigi to aplūko un rūpīgi noglabā zem priekšautiem. Grasīdamās skapi aizslēgt, viņa pēkšņi ierauga durvju iekšpusē spoguli. Nopietni un pētījoši Lote sevi aplūko, it kā redzētu pirmo reizi. Tad ar pēkšņu apņēmību atsviež bizes uz muguras un sabužina matus tā, ka viņas matu cekuls kļūst līdzīgs Luīzes cekulam.
Kaut kur noklaudz durvis. Ātri, kā nedarbos pieķerta, Lote nolaiž rokas.
Luīze ar draudzenēm sēž uz dārza mūra sētas, un virs deguna viņai iegūlusies dusmu krunka.
—- Es to neciestu, — saka Trūda, viņas klases biedrene no Vīnes. — Ņem un tik nekaunīgi ierodas ar tavu ģīmi! — Ko tad lai es daru? — dusmīgi jautā Luīze.
— Saskrāpē to viņai! — ierosina Monika.
— Labāk nokod viņai degunu! — dod padomu Kristīne.
— Uzreiz tiksi vaļā no visām nepatikšanām. — To sacīdama, Kristīne omulīgi šūpo kājas.
— Tā sagandēt brīvdienas! — murmina Luīze, patiesi sarūgtināta.
— Viņa taču nav vainīga, — paskaidro tuklvaidze Stefija.
— Ja kāds ierastos un izskatītos pēc manis … Trūda smejas.
— Tu taču pati tam netici, ka vēl būtu kāds tāds muļķis, kas staigātu pa pasauli ar tādu ģīmi!
Stefija uzmet lūpu. Pārējās meitenes smejas. Pat Luīze sašķoba seju.
Te atskan gongs.
— Barošana! — izsaucas Kristīne. Un meitenes nolec no žoga.
Ēdamzālē Muteziusa kundze saka Ulrikas jaunkundzei: — Nosēdināsim mūsu mazās dubultnieces vienu otrai blakus. Varbūt šāda spēja iejaukšanās līdzēs.
Bērni čalodami plūst zālē. Tiek grūstīti ķeblīši. Dežurējošās meitenes pienes pie galdiem kūpošas zupas bļodas. Citas piepilda šķīvjus, ko tām sniedz pretī.
Ulrikas jaunkundze aiziet Luīzei un Trūdai aiz muguras, viegli uzsit Trūdai uz pleca un saka:
— Apsēdies blakus Hildai Sturmai!
Trūda pagriežas atpakaļ un grib kaut ko atbildēt.
— Bet…
— Bez iebildumiem, jā?
Trūda parausta plecus un, lūpu uzmetusi, pāriet uz citu vietu. Karotes šķind. Vieta blakus Luīzei ir tukša. Tieši jābrīnās, cik daudzus skatienus var sev piesaistīt tukša vieta.
Tad kā uz pavēli visu skatieni pavēršas uz durvīm. Ienākusi Lote.
— Te nu tu beidzot esi! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Nāc, es tev ierādīšu tavu vietu. — Viņa pieved kluso, nopietno bižainīti pie galda. Luīze nepaceļ acis, bet dusmīgi strebj zupu. Lote paklausīgi nosēžas Luīzei blakus un paņem karoti, lai gan viņai ir tāda sajūta, it kā būtu kakls aizžņaugts.
Pārējās meitenītes dziļi ieinteresētas nolūkojas savādajā pārī. Teļš ar divām trim galvām nevarētu būt interesantāks. Resnajai tuklvaidzei Stefijai no lieliem brīnumiem pat mute palikusi vaļā.
Luīze vairs ilgāk nespēj valdīties. Un viņa to arī nemaz negrib. No visa spēka viņa zem galda iesper Lotei.
Lote aiz sāpēm saraujas un cieši sakniebj lūpas.
Pie pieaugušo galda audzinātāja Gerda purina galvu un saka:
— Tas ir neiedomājami! Divas gluži svešas meitenes, un tāda līdzība!
Ulrikas jaunkundze domīgi piebilst: — Varbūt viņas ir astroloģiski dvīņi?
— Kas tie tādi? —r jautā Gerdas jaunkundze. — Astroloģiski dvīņi?
— Esot tādi cilvēki, kas izskatoties pilnīgi vienādi, nebūdami pat tāli radinieki. Bet viņi ieradušies pasaulē vienā un tajā pašā sekundē!
Gerdas jaunkundze nomurmina:
— A!
Muteziusa kundze piekrītoši pamāj.
—- Es reiz lasīju par kādu Londonas drēbnieku, kas izskatījies gluži pēc Anglijas karaļa Edvarda VII. Tik līdzīgs, ka tos abus varētu sajaukt. Vēl jo sevišķi tāpēc, ka drēbnieks nēsājis tādu pašu ķīļbārdiņu. Karalis licis atsaukt šo vīru Bekin- gemas pilī un ar viņu ilgi sarunājies.
— Un vai abi tiešām bija dzimuši vienā un tajā pašā sekundē?
— Jā. Nejauši to izdevies pilnīgi noteikti konstatēt.
— Un kas notika tālāk? — jautāja Gerda ieinteresēta.
■— Drēbniekam uz karaļa vēlēšanos ķīļbārdiņa bija jānodzen.
Kamēr citi smejas, Muteziusa kundze domīgi raugās uz galdu, pie kura sēž abas mazās meitenes. Tad viņa paziņo:
— Lotes Kerneres gulta stāvēs blakus Luīzes Pallijas gultai. Viņām būs jāpierod vienai pie otras.
Ir nakts. Visi bērni guļ. Izņemot divus. Sie divi ir pagriezuši viens otram muguru un izliekas cieši aizmiguši, īstenībā viņi guļ vaļējām acīm un raugās tukšumā.
Luīze dusmīgi skatās uz sudrabotajiem gredzeniem, kādus uz viņas gultas izveidojis mēness. Pēkšņi viņa sāk ausīties. Viņa dzird klusas, ar pūlēm aizturētas raudas.
Lote spiež rokas mutei priekšā. Ko tad māte atvadoties bija teikusi? «Es tik ļoti priecājos, ka tu dažas nedēļas būsi kopā ar daudziem priecīgiem bērnieml Tu savam vecumam esi par nopietnu, Lotiņ. Pārāk nopietna. Es zinu — tu neesi vainīga. Vainīga esmu es. Mans darbs. Esmu par maz mājās. Pārnāku nogurusi. Un tu pa to laiku neesi vis rotaļājusies kā citi bērni, bet gan mazgājusi, vārījusi ēdienu, klājusi galdu. Tad nu atgriezies, lūdzu, ar tūkstoš smieklu krunciņām, mana saimnie- cīte!»
Un te nu viņa guļ svešumā blakus dusmīgai meitenei, kas viņu ienīst, tāpēc ka viņa izskatās tai līdzīga. Lote klusu nopūšas. Te lai cilvēks iegūst smieklu krunciņasl Viņa tik tikko dzirdami šņukst.
Pēkšņi kāda maza, sveša roka neveikli noglāsta viņas matus. Lotiņa vai sastingst no bailēm. No bailēm? Luīzes roka turpina bikli glāstīt.
Pa lielo guļamtelpas logu skatās mēness un ir varen izbrīnījies. Tur blakus guļ divas mazas meitenes, kas neuzdrošinās viena otru uzlūkot, un viena no tām, tā, kura tikko kā bija raudājusi, ar roku uzmanīgi sniedzas pēc glāstītājas rokas.
«Viss kārtībā,» domā vecais, sudrabotais mēness, «Tagad es varu mierīgi norietēt!» Un viņš to arī dara.
Otra nodaļa
Atšķirība starp pamieru un mieru. Mazgāšanās telpa — frizētava. Divas Lotiņas. Trūda dabū plauku. Fotogrāfs Eipeldauers un mežziņa sieva. Mana māmiņa — mūsu māmiņa.
Pat Ulrikas jaunkundze ir kaut ko nojautusi.
Vai pamiers starp abām meitenēm bija drošs un ilgstošs? Turklāt noslēgts bez pārrunām, bez vārdiem? Es gribētu tam ticēt. Bet no pamiera līdz mieram ir tālu. Arī bērniem. Vai par to jāšaubās?
Viņas neuzdrošinājās viena otru uzlūkot, kad abas otrā rītā pamodās, kad garajos, baltajos naktskreklos skrēja uz mazgāšanās telpu, kad pie blakus skapjiem ģērbās, kad uz blakus krēsliem sēdēja pie piena brokastīm un kad, dziesmas dziedādamas, viena otrai līdzās skraidīja gar ezeru un vēlāk ar audzinātājām gāja rotaļās un vija puķu vainadziņus. Tikai vienu vienīgu reizi viņu ašie, šaudīgie skatieni sastapās, bet tūlīt atkal izbijušies slīdēja katrs uz savu pusi.
Читать дальше