ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Luīze lasa priekšā, ko viņš raksta:

— «Mans mīļais, vienīgais bērns!» Kāds krāpnieks! — viņa iesaucas, paceldama acis. — Viņš taču labi zina, ka viņam ir dvīņi! — Tad viņa lasa tālāk: — «Vai Tu jau galīgi esi aiz­mirsusi, kāds izskatās Tavs mājas pavēlnieks, ja tik noteikti un pie tam vēl brīvdienu beigās gribi dabūt viņa fotogrāfiju? Sākumā es Tev gribēju nosūtīt vienu savas bērnības bildīti. Tādu, kur es kā kails zīdainis guļu uz lāčādas. Bet Tu raksti,

ka noteikti jābūt gluži jaunam uzņēmumam. Nu tad es tūlīt aizskrēju pie fotogrāfa, kaut gan man īstenībā nemaz nebija laika, un viņam sīki izskaidroju, kāpēc man fotogrāfija tik stei­dzami vajadzīga. Citādi, es viņam teicu, mana Luīze mani vairs nepazīs, kad es viņai aiziešu pretī uz staciju. To viņš, par laimi, saprata. Un tā nu Tu ģīmetni vēl laikā saņemsi. Ceru, ka Tu nometnē savas audzinātājas tā nedancini kā tēvu, kas Tevi tūkstoškārt sveicina un ilgojas pēc Tevis!»

— Brīnišķīgi! — saka Lote. — Un jautri! Bet uz fotogrā­fijas viņš izskatās tik nopietns!

— Droši vien viņam bija kauns pie fotogrāfa smieties, — spriež Luīze. — Citu cilvēku priekšā viņš vienmēr rāda no­pietnu seju. Bet, kad mēs esam vieni, viņš dažreiz ir ļoti jautrs.

Lote cieši tur rokā fotogrāfiju. — Un es to tiešām drīkstu paturēt?

— Protams, — atbild Luīze, — tā­pēc es liku, lai man atsūta.

Tuklvaidze Stefija sēž uz sola, tur rokā vēstuli un raud. Bet tomēr neiz- dveš ne skaņu. Asaras nemitīgi rit pār apaļo nopietno bērna sejiņu. Garām iet Trūda, ziņkārīgi apstājas, apsēžas bla-

kns un nogaidoši uzlūko Stefiju. Pienāk Kristīne un apsēžas olra pusē. Tuvojas Luīze un Lote, abas apstājas.

— Vai tev kas kait? — jautā Luīze.

Stefija turpina klusu raudāt. Piepeši viņa nodur acis un vienmuļā balsī saka:

— Mani vecāki šķiras!

— Cik nekrietni! — iesaucas Trūda. — Vispirms viņi ņem un tevi aizsūta brīvdienās un pēc tam tā izrīkojas! Tev aiz mu­guras!

— Man liekas, tētis mīl citu sievieti, — Stefija šņukst.

Luīze un Lote steidzīgi iet tālāk. Tas, ko viņas nupat dzir­dējušas, spēcīgi satrauc prātus.

— Mūsu tētim taču nav citas sievas? — jautā Lote.

— Nē, — atbild Luīze. — Tad jau es to zinātu.

— Varbūt ir kāda, ar kuru viņš nav precējies? — Lote vil­cinādamās vaicā.

Luīze papurina cirtaino galviņu.

— Paziņas viņam, protams, ir. Ari sievietes. Bet «tu» viņš nesaka nevienai. Bet kā ir ar māmiņu? Vai māmiņai ir kāds — kāds labs draugs?

— Nē, — pārliecināti atbild Lote. — Māmiņai esmu es un darbs, nekā cita viņa no dzīves nevēlas — tā viņa saka.

Luīze neizpratnē uzlūko māsu.

— Jā, bet kāpēc tad viņi izšķīrās?

Lote padomā.

— Varbūt viņi tiesā nemaz nav bijuši? Tā, kā to vēlas Ste- fijas vecāki?

— Kāpēc tētis ir Vīnē un māmiņa Minhenē? — vaicā Luīze.

— Kāpēc viņi mūs pārdalījuši uz pusēm?

— Kāpēc, — Lote domīgi turpina, — viņi mums nekad nav stāstījuši, ka mēs nemaz neesam vienīgie bērni, bet gan dvīņi? Un kāpēc tev tētis nav pastāstījis, ka māmiņa ir dzīva?

— Un māmiņa tev noklusējusi, ka tētis ir dzīvs! — Luīze iespiež rokas sānos.

— Ir gan mums jauki vecāki, ko? Pagaidi vien, gan mēs viņiem abiem to reiz atgādināsim! Lai tad brīnās!

— To mēs nemaz nedrīkstam, — kautri ieminas Lote.

— Mēs jau esam tikai bērni!

— Tikai? — jautā Luīze un atmet galvu atpakaļ.

Brīvdienas tuvojas beigām. Skapjos tīrās veļas kaudzes sa­rukušas. Skumjas par to, ka būs jāatstāj bērnu vasaras no­metne, un prieks par atgriešanos mājās aug vienādā mērā.

Muteziusa kundze ieplānojusi mazas atvadsvinības. Kādas meitenes tēvs, kuram pieder tirdzniecības nams, ir atsūtījis lielu kasti ar krāsainām laterniņām, vītnēm un daudzām citām lietām.

Nu audzinātājas un bērni čakli strādā, lai pienācīgi izro­tātu verandu un dārzu. No koka uz koku viņi nēsā virtuves kāpnītes, iekar lapotnē raibas laterniņas, no zara uz zaru izstiepj vītnes un uz gara galda sagatavo loteriju. Citi uz ma­zām zīmītēm uzraksta ložu numurus. Galvenais laimests ir skrituļslidu pāris.

— Bet kur tad ir Cirtas un Bizes? —• jautā Ulrikas jaun­kundze. (Tā tagad saukā Luīzi un Loti!)

— Ak tās! — izsmejoši atsaucas Monika. — Tās jau droši vien atkal sēž kaut kur zālē, sadevušās rokās, lai vējš tās vienu no otras neaizpūš projām!

Dvīņu māsas nesēž vis kaut kur zālē, bet gan Meža kafej­nīcas dārzā. Viņas nav arī sadevušās rokās — to darīt viņām nepavisam nav laika —, bet viņām abām priekšā ir piezīmju burtnīcas, abas tur rokā zīmuļus, un tieši šajā acumirkli Lote diktē Luīzei, kas cītīgi kricelē:

— Vislabāk māmiņai garšo nūdeļu zupa ar liellopu gaļu.

Liellopu gaļu pērc pie miesnieka Hubera. Pusmārciņu ribu, labi cauraugušas.

Luīze paceļ galvu.

— Miesnieks Hubers Makša Emanuēla ielā, Prinča Eižena ielas stūrī, — viņa nober.

Lote apmierināta pamāj.

— Pavārgrāmata ir virtuves skapī, apakšējā plauktā pa kreisi. Un grāmatā ir visas receptes, kādas es zinu.

Luīze atzīmē: «Pavārgrāmata … virtuves skapis … apak­šējais plaukts pa kreisi…»

Tad viņa atspiežas uz elkoņiem un saka:

— No vārīšanas man ir briesmīgas bailes! Bet, ja pirmajās dienās man izies greizi, vai es varbūt varu teikt, ka brīvdie­nās esmu aizmirsusi vārīt, ko?

Lote vilcinādamās pamāj.

— Bez tam tu jau vari man tūlīt rakstīt, ja kaut kas neiet, kā vajag. Es iešu katru dienu uz pastu un jautāšu, vai nav kas pienācis.

— Es arī, — saka Luīze. — Tikai raksti gan labi bieži! Un «Imperiālā» ēd dūšīgi! Tētiņš vienmēr ļoti priecājas, kad man garšo!

— Ļoti muļķīgi, ka tieši pildītas pankūkas ir tavs mīļākais ēdiens! — Lotiņa rūc. — Nu, bet tur nekā nevar līdzēt! Teļa šnicele un gulašs gan būtu labāki!

— Ja tūliņ pirmajā dienā tu apēdīsi trīs pankūkas vai arī četras vai piecas, vēlāk varēsi teikt, ka ar tām esi pārēdusies visam mūžam!

— Tā var! — atbild māsa, kaut gan viņai, tikai iedomājo­ties vien par piecām pankūkām, iekšā viss sagriežas otrādi. Bet par to viņa nebēdā!

Tad abas meitenes atkal noliecas pār savām burtnīciņām un pārmaiņus noklausās viena otras skolas biedreņu vārdus, kla­ses vietu sadalījumu, skolotājas paražas un pareizo ceļu uz skolu.

— Ar ceļu uz skolu tev būs vieglāk nekā man, — saka Luīze. — Tu tikai pasaki Trūdai, lai viņa pirmajā dienā atnāk tev pakaļ! To viņa dažreiz dara. Nu, un tad tu omulīgi soļo vi­ņai līdzās un iegaumē ielu stūrus un visu pārējo!

Lote pamāj ar galvu. Piepeši viņa satrūkstas.

— Vēl ko es tev nemaz neesmu pateikusi — tikai neaiz­mirsti māmiņu noskūpstīt, kad viņa tevi vakarā apguldīs!

Luīze raugās tālumā.

— Tas man nav jāpieraksta. To es nekādā ziņā neaizmir­sīšu.

Vai jūs manāt, kas še notiek? Dvīņu māsas vēl arvien ne­grib vecākiem atklāt, ka zina patiesību. Viņas nevēlas, ka ve­cāki tūliņ pieņem izšķirošus lēmumus. Viņas nojauš, ka viņām uz to nav tiesību. Un baidās, ka vecāki varētu viņu laimi būt māsām atkal tūlīt un galīgi iznīcināt. Bet tieši ar to viņas ne­kādi nespētu samierināties: aizbraukt atpakaļ, no kurienes ie­radušās, it kā nekas nebūtu noticis! Dzīvot tālāk tai pasaules pusē, ko bez viņu ziņas ierādījuši vecāki! Nē! īsi un skaidri — gatavojas sazvērestība. Fantastiskais plāns, ko uzbūrušas ilgas un piedzīvojumu kāre, ir šāds: abas meitenes nolemj samainīt kleitas, frizūras un samainīties pašas! Luīze ar rūpīgi sapītām bizēm (un arī citādi viņa centīsies būt kārtīga!), it kā viņa būtu Lote, «atgriezīsies mājās» pie mātes, kuru viņa pazīst tikai no fotogrāfijas. Turpretim Lote ar vaļējiem matiem, jaut­ra un dzīvespriecīga, cik jau nu vien viņa spēs tāda būt, brauks pie tēva uz Vīni.