ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Здесь есть возможность читать онлайн «ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1983, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детские приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI
ĒRIHS KESTNERS
Romāni berniem
RĪGA «LIESMA» 1983
Erich KSstner EMIL UND DIE DETECTIVE Williams & Co. Verlag Berlin-Grunewald 1932
Erich Kastner DAS DOPPELTE LOTTCHEN Altberliner Verlag Lucie Groszer
Erich Kastner PONKTCHEN UND ANTON Cecilie Dressler Verlag Berlin
No vācu valodas tulkojušas Laima Rumniece, lize Gintere un Zigrida Plaka
Mākslinieks Valters Trirs
Kestners Ē.
 Emīls, divas Lotiņas un citi: Romāni bērniem / No vācu vai. tulk. L. Rūmniece, I. Gintere, Z. Plaka; Māksi. V. Trīrs. — R.: Liesma, 1983. — 296 lpp., il.
Krājumā iekļauti trīs populārā vācu rakstnieka darbi: «Emīls un Berlī­nes zēni», «Divas Lotiņas» un «Punktiņa un Antons». Vidējā skolas ve­cuma bērniem.

EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Tu taču arī esi deviņus gadus veca? — jautā Luīze.

— Jā. — Lote pamāj ar galvu. — Četrpadsmitajā oktobri man apritēs desmit.

Luīze izslējās taisna kā svece.

— Četrpadsmitajā oktobrī?

— Četrpadsmitajā oktobrī.

Luīze paliecas uz priekšu un nočukst:

— Man arī.

Lote kļūst nekustīga kā lelle.

Aiz mājas dzied gailis. Medību suns ar muti ķersta biti, kas san viņa tuvumā. Caur atvērto virtuves logu dzird dzie­dam mežziņa sievu.

Abas meitenītes kā hipnotizētas raugās viena otrai acīs. Lote norīstās un no uztraukuma aizsmakusi ja

— Un kur tu esi dzimusi?

Luīze atbild klusu un vilcinādamās, it kā baidīdamās:

— Linčā pie Donavas!

Lote pārbrauc ar mēli pār sausajām lūpām.

— Es arī!

Dārzā ir pavisam kluss. Vienīgi koku galotnes kustas. Var­būt tās ar saviem spārniem skāra liktenis, kas tikko pārlaidās pār dārzu?

Lote klusu ierunājas:

— Man skapī ir .,. māmiņas fotogrāfija.

Luīze pielec kājās.

— Parādi! — Viņa norauj otro meiteni no krēsla un velk no dārza laukā.

— Kas tad nu! — kāda balss sašutumā iesaucas. — Kas tās

par jaunām paražām? — Tā ir mežziņa sieva. — Dzert limo­nādi un nemaksāt!

Luīze izbīstas. Trīcošiem pirkstiem viņa meklē savā mazajā maciņā, iespiež sievai rokā vairākkārt pārlocītu naudas zīmi un skrien atpakaļ pie Lotes.

— Te būs atlikums! — sieva kliedz. Bet bērni viņu nedzird. Viņi skrien projām kā sadeguši.

— Nez ko šīs mazās muļķītes nodarījušas? — sieva rūc. Tad viņa ieiet mājā. Vecais medību suns tai iečāpo pakaļ.

Nometnē Lote steidzīgi rokas pa savu skapi. No veļas kau­dzes apakšas viņa izvelk fotogrāfiju un parāda to pie visām miesām trīcošajai Luīzei.

Luīze kautri un nedroši aplūko ģīmetni. Tad viņas skatiens noskaidrojas. Acis ieurbjas sievietes sejā.

Lote gaidu pilna lūkojas draudzenē. Luīze, no laimes ap­reibusi, ļauj ģīmetnei izslīdēt no rokām un svētlaimīgi pamāj ar galvu. Tad viņa dedzīgi spiež sev klāt ģīmīti un čukst:

— Mana māmiņa!

Lote apliek roku Luīzei ap kaklu.

— Mūsu māmiņa! — Divas mazas meitenītes cieši pieglau­žas viena otrai. Bet aiz šī noslēpuma, kas viņām nupat atklā­jies, gaida jaunas mīklas, citi noslēpumi.

Cauri visai mājai nodārd gongs. Bērni smiedamies un čalo­dami skrien pa kāpnēm lejup.

Luīze grib ģīmetni atlikt atpakaļ skapī. Bet Lote saka:

— Es tev to dāvinu!

Ulrikas jaunkundze stāv kantorī skolotājas rakstāmgalda priekšā, un no uztraukuma viņai uz vaigiem ir apaļi, koši sar­kani plankumi.

— Es nevaru noklusēt, — viņa izgrūž. — Man jums jāuzti­cas! Ja es tikai zinātu, kas mums jādara!

— Nu, nu, — saka Muteziusa kundze, — kas tad nospiež jūsu sirdi, mana mīļā?

— Tie nemaz nav astroloģiski dvīņi!

— Kas nav astroloģiski dvīņi? — Muteziusa kundze smai­dot jautā. — Anglijas karalis un drēbnieks?

— Nē! Luīze Palfija un Lote Kernere! Es noskaidroju uz­ņemšanas grāmatā! Viņas abas ir dzimušas vienā dienā Linčā. Tā nevar būt sagadīšanās!

— Droši vien tā nav sagadīšanās, mana mīļā. Arī man bija tādas aizdomas.

— Jūs tātad to zināt? — jautā Ulrikas jaunkundze un strauji ierauj elpu.

— Protams! Kad es mazajai Lotiņai pirmajā dienā nopra­sīju viņas dzimšanas datus un tos pierakstīju, es tos salīdzi­nāju ar Luīzes dzimšanas laiku un vietu. Te bija nepārprotama līdzība. Vai nav tā?

— Jā, jā. Un kas tagad notiks?

— Nekas.

— Nekas?

— Nekas! Bet, ja jus neturēsiet mēli aiz zobiem, es jums, mana mīļā, ausis noraušu.

— Bet…

— Nekādu «bet»! Bērni neko nenojauš. Tie nupat ir nofo­tografējušies un sūtīs bildītes uz mājām. Ja pavedieni šādā ceļā atšķetināsies — labi! Bet jūs un es — mēs atturēsimies tēlot likteni. Es jums pateicos par jūsu rūpēm, mana mīļā. Un ta­gad, lūdzu, atsūtiet pie manis virēju!

Ulrikas jaunkundzes seja neizskatās sevišķi gudra, kad vi­ņa atstāj kantori. Starp citu, tāda tā ari nekad nav bijusi.

Treša nodaļa

Tiek atklāti jauni kontinenti. Mikla seko miklai. Divās daļās pārdalītais vārds. Kāda nopietna fotogrāfija un kāda jautra vēstule. Stefijas vecāki šķiras. Vai bērnus drīkst dalīt uz pusēm?

Laiks iet uz priekšu. Tas jau ari neko labāku nezina.

Vai abas mazās meitenes atnesušas savus fotouzņēmumus no ciemata fotogrāfa Eipeldauera kunga? Sen jau! Vai Ulrikas jaunkundze ir ziņkāri apjautājusies, vai uzņēmumi nosūtīti uz mājām? Sen jau! Vai Luīze un Lote ir pamājušas ar galviņu un atbildējušas «jā»? Sen jau!

Un tikpat ilgi šie paši fotouzņēmumi, saplēsti smalkās druskās, guļ tumši zaļā Ezerkalnu Ķalnezera dibenā. Meitenes Ulrikas jaunkundzei ir melojušas. Viņas savu noslēpumu grib paturēt sev. Grib to par abām paslēpt un varbūt par abām arī atklāt. Un, kas viņu noslēpumiem pienāk pārāk tuvu, tiek ne­saudzīgi piekrāpts. Citādi nevar. Pat Lotiņai nav sirdsapziņas pārmetumu. Un tas daudz ko nozīmē.

Abas meitenes tagad viena otrai pieķērušās kā dadži. Trūda, Stefija, Monika, Kristīne un citas dažreiz uz Luīzi dusmojas, uz Loti ir greizsirdīgas. Bet ko tas līdz? Tas neko nelīdz. Kur gan viņas pašreiz varētu atrasties?

Viņas atr^jas skapju istabā. Lote izņem no sava skapja divus vienādus priekšautus, vienu no tiem iedod māsai, otru apsien sev un saka:

— Sos priekšautus māmiņa nopirka pie Oberpolingera.

— Ahā! — saka Luīze, — tas ir tirdzniecības nams Nei- hauza ielā pie … kā gan tos vārtus sauc?

— Kārļa vārti.

— Pareizi, pie Kārļa vārtiem!

Viņas jau diezgan daudz zina viena par otru — gan par mājas dzīvi, dzīvokļiem un kaimiņiem, gan skolas biedrenēm un skolotājām! Luīzei taču viss ārkārtīgi svarīgs, kam vien ir kāds sakars ar māti! Un Lote pūlas visu, itin visu, ko zina māsa, uzzināt par tēvu.

Diendienā viņas ne par ko citu nerunā. Un vēl vakarā sa­vās gultās viņas stundām ilgi sačukstas. Katra atklāj kādu citu, kādu jaunu kontinentu. Tas, ko līdz šim aptvēra viņu bēr­nības debesis, taču bija, kā pēkšņi izrādījās, tikai viņu pasau­les viena puse!

Un, ja arī tiešām meitenes kādreiz no visas sirds negudro, kā šīs abas puses savienot, lai redzētu veselo, viņas satrauc cita doma, moka cits noslēpums: kāpēc vecāki vairs nav kopā?

— Vispirms, protams, viņi apprecējās, — vai simto reizi skaidro Luīze. — Tad viņiem piedzima divas mazas meitenītes. Un, tā kā māmiņas vārds ir Luīzelote, viņi vienu bērnu nosauca par Luīzi, otru par Loti. Tas taču ir ļoti skaisti! Tad jau vi­ņiem vēl vajadzēja saprasties?

— Katrā ziņā, — saka Lote. — Bet pēc tam viņi noteikti ir sastrīdējušies. Un viens no otra aizgājuši. Un mūs gluži tāpat pārdalījuši kā pirms tam māmiņas vārdu!

— īstenībā viņiem vispirms bija mums jāpajautā, vai viņi drīkst mūs dalīt uz pusēm.

— Toreiz jau mēs vēl nemaz nepratām runāt!

Abas māsas bezpalīdzīgi pasmaida. Tad viņas paņem viena otru zem rokas un ieiet dārzā.

Ir pienācis pasts. It visur — zālē, uz mūra sētas un uz dār­za soliem — nometušās mazas meitenītes un lasa vēstules.

Lote tur rokās apmēram trīsdesmit piecus gadus veca vī­rieša fotogrāfiju un maigu skatienu raugās savā tēvā. Ak tad tāds viņš izskatās! Un tā, lūk, kļūst ap sirdi, ja tev ir īsts, dzīvs tēvs.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI»

Обсуждение, отзывы о книге «EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x