ERIHS KESTNERS: TRĪS VĪRI KŪRORTĀ

«Jāni, vai viņam ir taisnība?» vaicāja slepenpadom­nieks.

«Gandrīz,» teica sulainis. «Tikai izteiciens «muļķīga» man liekas par asu.»

Kungi smējās.

Ieradās Hagedorna māte. «Kur smejas, tur nometies mierīgi,» viņa teica. Fricis viņu jautājoši uzlūkoja. «Es jau zinu, manu zēn, Toblera jaunkundze man izstāstīja. Viņa ļoti baidās no tevis, tāpēc ka viņa ir vainīga pie tā, ka tu pāris dienas biji miljonārs. Jums ir apburoša mei­tene, slepenpadomnieka kungs!»

«Mani sauc Tobleru,» viņš teica. «Citādi es jūs dēvēšu par cienīto kundzi!»

«Apburoša meitene, Toblera kungs!» teica vecā dāma. «Zēl, ka jūs abi jau esat saderinājušies, Frici!»

«Mēs jau varam svinēt dubultkāzas,» ieteica Hage­dorns.

«To būs grūti izvest,» teica slepenpadomnieks.

Pēkšņi Friča māte trīsreiz plaukšķināja. Uz to atvērās durvis un ienāca viena jauna meitene un viena veca dāma.

Jaunais cilvēks izgrūda nenoteiktas skaņas, apgāza kādu krēslu, skriešus devās pie jaunkundzes un to ap­kampa. «Beidzot,» pēc brīža viņš čukstēja.

«Mīlulīt,» teica Hildegarde, «vai tu ļoti dusmojies?»

Viņš piespieda viņu vēl ciešāk.

«Nesabeidziet savu līgavu,» teica blakus stāvošā dāma. «Neviens jau viņu jums neņem nost.»

Viņš atkāpās vienu soli. «Krustmāte Jūliņa? Kā tad jūs šeit gadījāties? Ak tā, Eduards jūs ir ielūdzis, lai man sagādātu pārsteigumu.»

Jaunā meitene viņu uzlūkoja ar savu atklāto skatienu. «Lieta ir citāda, Frici. Vai tu atceries, ko es tev Brukbeirā atbildēju, kad tu jautāji manu uzvārdu?»

«Protams,» viņš teica. «Tu teici, ka tevi sauc par Sulcu.»

«Tu maldies. Es teicu, mani sauc tāpat kā tavu draugu Eduardu.»

«Nu jā! Eduardu taču sauca par Sulcu!»

«Un kā viņu tagad sauc?»

Fricis skatījās no viņas uz slepenpadomnieku. «Tu esi viņa meita? Ak tu, mī]ā stundiņa!»

Viņa piekrītoši pamāja. «Mēs ļoti baiļojāmies; beidzot mēs ar Kunkela kundzi aizbraucām. No Jāņa vēstulēm mēs dabūjām zināt, kā tur pret tēvu izturējās.»

«Tā,» viņš teica. «Krustmāte Jūliņa nemaz nav tava krustmāte?»

«Nē,» teica Kunkeliene. «Es esmu saimniecības vadī­tāja. Ar to man pietiek.»

«Man arī,» teica Hagedorns. «Neviens nebija tas, par ko izlikās. Un es, nīlzirgs, visam noticēju. Laime, ka es neesmu kļuvis par detektīvu!» Viņš sniedza Kunkelienei roku. «Priecājos, ka jūs neesat krustmāte. No tā ciestu pārskatāmība. Man ir draugs, kurš būs mans sievastēvs. Un mana nākošā sieva ir mana sievastēva meita, nē, mana drauga meita. Bez tam vēl mans draugs ir mans šefs.»

«Neaizmirsti pieprasīt savus darbus atpakaļ,» atgādi­nāja māte.

«Tie jau atrodas viņa birojā,» teica Toblers. «Es tev ne­varu līdzēt, manu zēn. Tu tiksi iecelts par mūsu propa­gandas centrāles direktoru. Vēlāk tev būs jāiestrādājas arī pārējos materiālos. Man ir nepieciešams pēcnācējs un pie tam tāds, kas vairāk interesējas par koncernu, nekā to esmu darījis es. Nākotnē es nodarbošos tikai ar vēstuļu marku krāšanu un pārrunāšu ar tavu māti par bērnu­bērniem.»

«Tikai bez steigas,» teica Hilda. «Ja tu apprecināsi Frici ar koncernu, tad es iešu klosterī. Ko jūs tad darīsiet!»

«Bērnubērni man ir svarīgāki,» teica Hagedorna māte.

Slepenpadomnieks mierināja veco dāmu. «Vakaros vi­ņam būs laiks.»

Visi apsēdās. Hilda un Fricis sasēdās cieši kopā. Jānis atvēra kūpošo zupas trauku.

«Kas tur ir?» jautāja Toblers.

Kunkeliene sakrustoja rokas pār kleitu un teica: «Nū­deles ar vērša gaļu.»

Kad viņi pēc vakariņām dzēra kafiju ar konjaku, at­skanēja telefona zvans. Jānis piegāja pie aparāta. «Ģene­rāldirektors Tīdemanis vēlas ar jums runāt, slepenpadom­nieka kungs.» Viņš pasniedza Tobleram klausuli. «Droši vien sakarā ar viesnīcas pirkšanu.»

«Eduard!» sauca Fricis. «Esi tik mīļš un neizsvied durvju sargu un direktoru!»

«Kam tad viņš lika pirkt to viesnīcu?» jautāja Kunkela kundze. «Tie tipi lidos. Dots pret dotu.»

Slepenpadomnieks stāvēja pie aparāta. «Labvakar, Tī- deman. Es jau domāju. Viesnīcas dēļ. Nu, un? Kas? īpaš­nieks negrib pārdot? Ne par kādu cenu?»

Pārējie sēdēja pie galda un vērīgi klausījās.

Slepenpadomniekam bija izbrīnījusies sejas izteiksme. «Tikai man viņš to negrib pārdot? Kāpēc tad nē?» Pēc brīža Toblers sāka skaļi smieties. Viņš nolika klausuli, smiedamies pienāca pie galda, atsēdās un smējās tālāk.

Pārējie bija pilnīgā nezināšanā.

«Runā taču!» lūdza Fricis. «Kāpēc tu nevari nopirkt to viesnīcu?»

Slepenpadomnieks teica: «Tāpēc, ka tā man jau pieder.»

Publicēts pēc 1938. gada izdevuma

Erihs Kestners TRIS VIRI KūRORTā

Nodota salikšanai 31.05.93. Parakstīta Iespiešanai 17.08.93. Licence Nr. 2-0586. Formāts 84x108/32. Augstspiedums. Literatūras garnitūra. 4,5 Iespiedi.) 7,56 uzsk. iespiedi. Pašūt. Nr. 316. Līgumcena. . ■ - ^ , LV 1050 Rīgā, Aspa­zijas bulvāri 24. iespiesta tipogrāfija «Rota» LV 1011, Blaumaņa ielā 38/40,

[1] daba netaisa lēcienus. (tulk.\

[2] kari der ki5hne — tulkojumā kiihne nozīmē «drošs», der Kūhne — «drošais». (Tulk.)