ALEKSANDRS PUŠKINS - AKMENS VIESIS

Leporello

O statua gentilissima

Del gran' Commendatore! . .

. . . Ah, Padrone! . . .

Don Giovanni

Dons Huans

Še jānogaida nakts. Ak, taču reiz

Mēs esam Madridē pie vārtiem! drīzi

Es aiztraukšu pa pazīstamām ielām,

Slēpts apmetnī, ar platmali virs acīm.

Kā šķiet tev? mani taču nepazīs.

Leporello

Jā! Don Huanu grūti pazīt būs!

Kā viņš — ir dučiem tādu!

Dons Huans

Vai tu joko?

Kas gan var pazīt mani?

Leporello

Naktssargs pirmais

Vai čigāniete, žūpa muzikants

Vai tāds pats brālis, kavalieris traks,

Ar apmetni, pie sāniem slēpis šķēpu.

Un kas par to, ja pazīst! Kad vien ceļā

Pats karalis man negadās. Bet tiešām

Neviena Madridē es nebīstos.

Leporello

Bet karalim jau rīt būs pavēstīts,

Ka Dons Huans no trimdas patvarīgi

Klāt atkal Madridē, — ko tad, jel sakiet,

Ar jums viņš darīs?

Dons Huans

Sūtīs atpakaļ.

Nu, droši vien man nenocirtīs galvu.

Jo neesmu jau noziedzies pret valsti.

Viņš mani aizraidīja mīlēdams,

Lai nonāvētā vīra ģimene

No manis atstājas …

Leporello

Nu tā jau ir!

Jums vajadzēja rātni sēdēt tur.

Dons Huans

Es pateicos! No garlaicības mākts

Tur tikko nenobeidzos. Ak šie ļaudis,

Ak zeme šī! Un debess? … dūmos tīta.

Un sievietes? Es negribētu mainīt,

Jel iegaumē, mans muļķa Leporello,

Visvienkāršāko andalūzieti, nudien,

Pret turienes visskaistākajām dāmām.

Tās sākumā man iepatikās gan

Ar zilām acīm, balto sejas krāsu,

Tās kautrīgas bij un — tik neparastas;

Bet, paldies dievam, atvērās drīz acis —

Es ieraudzīju; grēks ar viņām pīties —

Nav dzīvības, tās tikai vaska lelles,

Ne mūsējās! … Bet, paklau, vieta šī

Mums pazīstama; vari atģist to?

Leporello

Kā ne; man Antonija klosteris

Ir atmiņā. Jūs bieži jājāt šurp,

Es uzmanīju zirgus tur tai birzī.

Nolādēts amats, tiešām. Jūs nu gan

Še laiku patīkamāk pavadījāt —

Tam ticiet droši.

Dons Huans

(domīgi)

Nabaga Inēze!

Nav viņas vairs! cik tā man mīļa bij!

Leporello

Inēze! — ak tā melnacainā … zinu.

Trīs mēnešus jums bij ko noņemties

Ap to, līdz nelabais pats nāca talkā.

Dons H.uans

Nakts … jūlijā. Cik tīkamas un dīvas

Man šķita viņas skumju pilnās acis

Un lūpas mēmi stingās! Pats es brīnos.

Ka viņa skaistule — tā laikam gan

Tev nelikās. Un tiešām — īsti skaista

Bij viņā diezgan maz. Tik acis vien,

Tik acis. Jā, un skatiens . .. nekā tāda

Man nav vairs redzēt gadījies. Bet balss ta

Tik klusa, vārga bij — kā vājniecei.

Un viņas vīrs bij neģēlis, par vēlu

To uzzināju . .. Nabaga Inēze!

Leporello

Nekas, pēc viņas nāca citas.

Dons Huans

Tiesa.

Leporello

Un, ja vēl dzīvosim, nāks atkal citas.

Dons Huans

Tā gan.

Leporello

Bet kura Madridē mums tagad

Gan jāuzmeklē būtu?

Dons Huans

Protams, Laura!

Man tūlīt jāsteidzas pie viņas.

Jauki.

Dons Huans

Tūlīt pa durvīm iekšā, — bet, ja kāds

Pie viņas jau, — pa logu lūdzu lēkt.

Leporello

Nu, protams. Mums jau atkal līksms prāts.

Tik īsu brīdi nelaiķes mūs vajā.

Kas tur gan nāk?

(Nāk mūks.)

Mūks

Tūlīt tā ieradīsies,

Lūk, še. Kas jūs? Vai Donnas Annas ļaudis?

Leporello

Nē, nē, mēs paši esam kungi sev,

Še pastaigājamies.

Dons Huans

Bet ko jūs gaidāt?

Mūks

Tūlīt še ieradīsies Donna Anna

Pie vīra kapličas.

Dons Huans

Ak, Donna Anna

De Solva! Kā? vīrs komandors tai bija,

Ko nodūra … nav prātā, kurš?

Dons Huans,

Šis netiklis, šis bezdievis, šis viltnieks.

Leporello

Oho! re, kā! Tad Don Huana dēkas

Līdz klusam klosterim jau nonākušas,

Jau svētie tēvi viņa slavu pauž.

Mūks

Varbūt jums pazīstams viņš?

Leporello

Mums? Ne miņas.

Bet kur gan tagad tas?

Mūks

Še viņa nav.

Viņš tālu trimdā prom.

Leporello

Un paldies dievam.

Jo tālāk viņš, jo labāk. Visus tos,

Šos netikļus, tik maisā un mest jūrā.

Dons Huans

Ko, ko tu mels?

Lai paliek: es to tīšām …

Dons Huans

Tad te ir komandora kapa vieta?

Mūks

Te; pieminekli viņam sieva cēla

Un katru dienu ierasties šeit mēdz

Lūgt viņa dvēselei tā kunga mieru

Un raudāt.

Dons Huans

Nu, vai dīvaina nav tā?

Un glīta, ko?

Mūks

Gan zemes meitu skaistums

Mūs, vientuļniekus, nedrīkst valdzināt,

Bet melot grēks; pat dieva kalpam grūti

Ir neatzīt tās daili brīnišķīgo.

Dons Huans

Ne velti nelaiķis bij greizsirdīgs.

Viņš Donnu Annu slēgtin ieslēdza,

Neviens no mums nav viņu redzējis.

Es gribētu ar viņu parunāt.

Mūks

Nē, Donna Anna nemēdz sarunāties

Ar vīrieti.

Dons Huans

Bet kā ar jums, mans tēvs?

Ar mani citādi; es esmu mūks.

Tur jau tā nāk.

(Nāk Donna Anna.)

Donna Anna

Tēvs, lūdzu, atslēdziet.

Mūks

Tūlīt, senjc.ra; gaidīju jau jūs.

(Donna Anna iet līdzi mūkam.)

Leporello

Nu, kā jums šķiet?

Dons Huans

Nekā jau nevar redzēt

Zem melnā plīvura, kas viņai pāri.

Tik tievu papēdīti pamanīju.

Leporello

Ar to jau pieliek. Iztēle jums tāda,

Ka vienā mirklī uzburs visu citu;

Tā jums vēl veiklāka par gleznotāju,

Jums pilnīgi vienalga, no kā sākt —

No skropstām vai no kājām.

Dons Huans

Ar viņu iepazīšos.

Vēl ko ne!

Kam vajadzīgs tas? Vīru veicis pats

Un tīko redzēt sievas asaras.

Vairs kauna nav!

Dons Huans

Bet nu jau satumsis.

Pirms mēness uzlēcis vēl nav pār mums

Un tumsu vērtis caurredzamā krēslā, —

Uz Madridi!

(Prom.)

Leporello

Kā zaglis spāņu grands

Alkst nakts un mēness bīstas — debess valdniek!

Nolādēts liktenis! Vai man vēl ilgi

Ar viņu jāklimst būs? Nav jaudas vairs.

Pirmais viesis

Es zvēru, Laura, vēl nekad līdz šim

Tu nebiji tik skaisti tēlojusi.

Kā lomu izprast tev bij izdevies!

Otrais

Kā tu to veidoji! ar kādu spēku!

Trešais

Ar kādu mākslu!

Laura

Jā, man šodien veicās

Ikkatra kustība un vārds ikviens.

Es iedvesmai tik brīvi, droši ļāvos,

Tā plūda vārdi, it kā pēkšņi rastos

Ne trauslā atmiņā, bet sirdī…

Pirmais

Tiesa.

Vēl tagad acis tev tik kvēli mirdz

Un vaigi kaist, arvien vēl nevar pāriet

Tev sajūsma. Nē, Laura, neatļauj

Tai neauglīgi izgaist; dziedi, Laura,

Jā, dziedi mums!

Laura

Surp ģitāru man dodiet. (Dzied.)

Visi

O, brava! brava! skaisti! brīnišķīgi!

Pirmais

Lai, burve, pateicība tev. Tu sirdi

Mums valdzini. Starp visām dzīves baudām

Par mūziku vien mīla spēcīgāka,

Bet arī mīla — melodija . . . skat;

Pats Karloss aizgrābts, drūmais viesis tavs.

Otrais

Ak, kas par skaņām! cik tur jūtu daudz!