ALEKSANDRS PUŠKINS - AKMENS VIESIS

Bet kā šie vārdi, Laura?

Laura

Don Huana.

Dons Karloss

Ko? Dons Huansl

Laura

Tos kādreiz sacerēja

Mans īstens draugs, mans gaisīgs mīļākais.

Dons Karloss

Tavs Dons Huans ir bezdievis un nelga,

Bet tu — tu muļķe.

Laura

Vai tu ārprātīgs?

Es tūdaļ pavēlēšu saviem ļaudīm,

Lai nodur tevi, kaut tu spāņu grands.

Dons Karloss

(pieceļas)

Tad sauc tos šurp.

Pirmais

Ak Laura, atjēdzies;

Don Kārlos, nedusmo. Tā piemirsusi…

Ko? to, ka Huans divkaujā pa godam

Tā brāli nonāvējis? Tiešām žēl,

Ka viņu ne.

Dons Karloss

Bij muļķīgi tā dusmot.

Laura

Ahāl pats muļķībā tu atzīsties.

Tad līgsim mieru.

Dons Karloss

Atvaino jel, Laura,

Un piedod man. Bet zini: nespēju

Es vienaldzīgi dzirdēt viņa vārdu …

Laura

Bet vai es vainīga, ka man ne mirkli

No lūpām viņa vārds vairs nenozūd?

Viesis

Nu, pierādi, ka tevī nav vairs dusmu,

Un dziedi, Laura, vēl.

Laura

Jā, atvadībām.

Jau nakts ir klāt. Nu, ko vēl dziedāt man?

Ā! klausieties. (Dzird.)

Cik skaisti, brīnišķīgi!

Laura

Nu, sveiki, kungi.

Viesi

Paliec sveika, Laura.

(Viņi iet ārā. Laura aptur Donu Karlosu.)

Laura

No manis, nevaldāmais, neaizej.

Tu iepatikies man; tu Don Huanu

Man atģist liki, sākdams lamāties

Un nikni zobus griezt.

Dons Karloss

Kas tam par laimi!

Tad mīlēji tu vipu?

(Laura, apstiprinādama to, pamāj.)

Loti?

Laura

Ļoti.

Dons Karloss

Un mīli tagad vēl?

Nupat šai brīdi?

Nē, nemīlu. Ne divus mīlēt man.

Es tagad mīlu tevi.

Dons Karloss

Saki, Laura, •—

Cik gadu tev?

Laura

Man astoņpadsmit ir.

Dons Karloss

Tu jauna esi… un vēl jaunai būt

Tev gadus piecus sešus. Apkārt tev

Vēl gadus sešus viņi drūzmēsies

Un tevi lolos, apbērs dāvanām,

Pie logiem naktīs serenādes dziedās

Un tevis dēļ cits citu nodurt steigs

Uz stūriem pusnaktīs. Bet tad, kad laiks

Būs aiztecējis un kad acis tev

Sāks iekrist, plaksti sarauksies un tumsīs,

Un balta sarma tavos matos birs,

Un visi tevi sauks par veceni.

Nu tad — ko teiksi tu?

Laura

Tad? Kāpēc gan

Par to man domāt? Kam tev runāt to?

Vai tev arvien klīst galvā tādas domas?

Ej — atver balkonu. Cik debess klusa;

Stings siltais gaiss — šai naktij citronsmarža

Un lauru dvesma; mēness spilgti spožs

Spīd zilgmē samtainā un tumsas skautā —

Un naktssargi sauc, gari stiepjot: Labi!…

Bet ziemeļos tur tālu — Parīzē —

Varbūt ar mākoņplūksnām debess klāta,

Līst lietus salts un smagi gaudo vēji.

Bet kāda daļa mums? Jel klausies, Kārlos:

Es gribu, lai tev sejā plauktu smaids .. .

Nu, tā, lūk!

Dons Karloss

Mīļais dēmon!

(Kāds klauvē.)

Dons Huans

Hei! Hei! Laura!

Laura

Kas tur? Kas tā par balsi?

Dons Huans

Atdari…

Laura

Ak dievJ … Vai tiešām!

(Atslēdz durvis; ienāk Dons Huans.)

Dons Huans

Sveika…

Don Huan! . ..

(Laura krīt viņam ap kaklu.)

Dons Karloss

Kā! Dons Huans! . . .

Dons Huans

Ak Laura, mana mīļā! .

(Skūpsta viņu.)

Kas te pie tevis, mana Laura?

Dons Karloss

Es.

Dons Karloss.

Dons Huans

Lūk, ko necerēju sastapt!

Es būšu tavā rīcībā līt.

Dons Karloss

Nē!

Šobrīd — tūlīt.

Laura

Don Kārlos, esiet mierā!

Nevis uz ielas — manā mājā jūs —

Un tūdaļ ejiet prom.

(neklausās viņā)

Es gaidu. Nu,

Tev taču šķēps ir klāt.

Dons Huans

Ja tiešām tev

Tā jāsteidzas, — lai iet.

(Viņi cīnās.)

Laura

Ai, ai! Huan! . . .

(Metas gultā. Dons Karloss krīt.)

Dons Huans

Tam beigas, Laura, piecelies.

Laura

Nu ko?

Viņš beigts? cik jauki! manā istabā!

Ko tagad iesākt man, velns, vējagalva?

Kur gan lai viņu izmetu?

Dons Huans

Bet var būt,

Ka viņš vēl dzīvs,

(apskata mirušo)

Jā! dzivs! skat, nolādētais,

Tu taisni sirdi dūris — kur nu garām.

Ne asins plūst no trejstarainās brūces,

Ne elpo vairs — kā tas tev tīk?

Dons Huans

Ko darīt?

Viņš pats tā gribēja.

Laura

Ak Don Huan,

Māc mani īgnums! Mūžam nelietības —

Un vienmēr nevainīgs … Kur radies tu?

Vai sen jau še?

Dons Huans

Es ierados nupat tik

Un paklusām — jo man vēl piedots nav.

Laura

Un tūdaļ atcerējies savu Lauru?

Tas jauki gan — nav vārdam vietas. Tomēr

Es neticu. Tu neviļus tik gāji

Gar manu māju.

Nē, mana Laura, nē,

Lai saka Leporello. Mītu es

Aiz pilsētas, tai velna Ventā. Tiešām nācu

Uz Madridi pie Lauras.

(Skūpsta viņu.)

Laura

Ak mans draugs!…

Bet pag … te mironis! … kur to mums likt?

Dons Huans

Lai paliek tas — pirms rīta ausmas agri

Zem apmetņa to ārā iznesīšu

Un nolikšu uz krustcelēm.

Laura

Bet tikai

Tu uzmanies — ka netiec pamanīts.

Cik labi darīji gan, ierazdamies

Mazlietiņ vēlāk! Tavi draugi bij

Pie manis vakariņās. Tik pirms brīža

Tie aizgāja. Ja tu tos satiktu!

Dons Huans

Bet vai tu sen jau, Laura, viņu mīli?

Laura

Ko gan? Tu laikam murgo.

Nu, bet saki, —

Cik reizes manā prombūtnē tu biji

Man neuzticīga?

Laura

Bet tu — tu, slaist?

Dons Huans

Un teic … Nē, vēlāk pārrunāsim to.

Dons Huans

Uz labu viss: Dons Karloss nonāvēts,

Bet es šai vietā pārvērties par mūku

It pazemīgu — un ik dienas redzu

Šo daiļo atraitni, un viņa arī,

Šķiet, mani ievēro. Līdz šim nu gan

Mēs kautrējāmies abi; bet es šodien

Ar viņu runāt sākšu; ir jau laiks.

Ko teikt vispirms? «Es uzdrīkstos» . .. vai ne

«Senjora» … ha! kas tikai galvā nāks,

To arī teikšu, iepriekš neapsvēris,

Jo mīlu improvizēt jau nav grūti…

Diīz laiks tai atbraukt būtu. Jo bez tās —

Man liekas — garlaikojas komandors.

Par kādu milzi viņš še uzburts ticis?

Kas tam par pleciem! tiešām Herkuls īsts! …

Bet nelaiķis pats bij tik vārgs un maziņš;

Še pat uz pirkstgaliem viņš neiespētu

Ar roku savu degungalu sniegt.

Kad kopā nācām, kur Eskorials,

Viņš uzdūrās un s.tinga man uz šķēpa

Kā taurenis uz adatas — bet bij

Viņš lepns," drošs — un varen skarbu garu .

A! viņa nāk.

(Nāk Donna Anna.)

Donna Anna

Viņš atkal še. Es laikam,

Tēvs, izklaidēju jūsu dziļās domas —

Jel piedodiet.

Dons Huans

Man jālūdz piedošana

Jums, senjora. Es traucēju gan laikam

Plūst brīvi jūsu bezgalīgām skumjām.

Donna Anna

Nē, tēvs mans, skumjas manī pašā mīt.

Kad esat še, var mani aizlūgumi

Traukt lēnprātīgi debesīs — un es

Tiem lūdzu jūsu balsi pievienot.

Man, man lūgt dievu ar jums, Donna Anna!

Nē, šāda likteņa es necienīgs.

Es neuzdrīkstos netiklajām lūpām

Likt jūsu svēto lūgsnu atkārtot —

Man tik no tālienes ar godbijību

Tīk vērot jūs, kad, klusi nolīkusi,

Читать дальше