Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

1985. gadā šajā sakarā referēju kādā zinātniskās biedrī­bas sēdē. Faktiski par šo «ārstniecisko» enerģiju, kuru it kā izstaro cilvēks, mums nav nekādu reālu, objektīvu datu. Kaut arī pētījumi šajā jomā ir veikti, mums nav nedz fizi­kāla, nedz ķīmiska, nedz matemātiska šīs iedomātās ener­ģijas raksturojuma. Un tieši tāpēc nevienā zinātniskā žur­nālā nav rakstu par «ārstnieciskajām biostrāvām». Citiem vārdiem sakot, nav atrasta un nav pierādīta šīs parādības materiālā būtība. Šajā gadījumā būtu galīgs absurds iztē­loties kādu nezināmu, neizdibināmu spēku iedarbību, ko cilvēks nespēj izpētīt. Trūkst arī objektīvu datu, kas lieci­nātu, ka atsevišķi cilvēki dabas doto «individuālo īpat­nību» dēļ spēj izstarot šādu enerģiju.

Sensacionālie ziņojumi par tādu vai citādu «brīnumu» (krāsu noteikšana ar tausti, brīnumaini izārstēšanās gadī­jumi utt.) šad un tad parādās populārzinātniskos žurnā­los, kā arī avīzēs. Tie satrauc, noskaņo, intriģē…

Piemēram, stāsti par Filipīnu ķirurgu fenomenālajām spējām. Apgalvoja, ka viņiem piemītot tik spēcīga ener­ģija, ka viņi ar pirkstiem, t. i., bez jebkādiem instrumen­tiem, varot atvērt vēdera dobumu un bez sāpēm un narko­zes paveikt operāciju. Brūces pēc operācijas nepaliekot…

Drīz vien par Filipīnu brīnumārstiem runāja visā pa­saulē. No malu malām devās tūkstošiem cietēju, kas gai­dīja izveseļošanās brīnumu. Ātri izveidojās garas rindas — visus nemaz nespēja apkalpot. Ārsti «operēja» arī bezce­rīgi slimos, tādus, kurus jau bija atteikušies operēt pa­rastie ķirurgi. Likās, ka brīnumdaru sekmēm un slavai nebūs gala. Par viņu neparastajām operācijām skandēja prese, radio, televīzija. Tika uzņemta arī dokumentāla filma.

Bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm parādījās kāda Rietumvācijas ķirurga profesora atmaskojošs raksts. Šis ķirurgs daudzkārt esot bijis klāt un uzmanīgi vērojis, kā «operējuši» filipīniešu slavenības. Izrādījās, ka visas «ārstu pārcilvēku» ķirurģiskās manipulācijas ir augstas klases blēdības, ka tā ir klātesošo un arī slimnieku krāp­šana, pavisam banāli triku meistaru paņēmieni. īstenībā ne­kādas operācijas nebija. Tika radīta operācijas ilūzija jeb, citiem vārdiem sakot, veikli tika nospēlēta labi sagatavota izrāde, spekulējot ar slima cilvēka dabisko vēlēšanos izve­seļoties. «Operācijas» laikā vates un marles tamponus pie­sūcināja ar ķīmisku šķīdumu, kas ātri kļuva sarkans, tādējādi atgādinot asinis. Skriemeļa daļa, kuru it kā iz­ņēma operēšanas gaitā, izrādījās, bija ņemta no zivs, utt. Un tomēr daudzi slimnieki, pat tie, kas bija neārstējami, kādu laiku tiešām jutās labāk. Labāk pēc operācijas… kuras nemaz nebija! (Tāpēc nebija atrodamas arī pēcoperācijas brūces.) Pat tad, kad viltnieki jau bija atmaskoti, daudzi šai īstenībai, reālajiem faktiem negribēja ticēt,

Minētais piemērs liecina, līdz kādam absurdam var novest akla ticība «brīnumam», un vēlreiz parāda autosuģestijas lielo spēku.

1988