Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Kāpēc ir nepieciešams šāds aizliegums?

Šarlatāna rokās hipnoze no ārstēšanas metodes var kļūt par bīstamu cilvēka psihes ietekmēšanas līdzekli. Nemākulīgas suģestijas, kā arī daždažādu vārdošanu, burvestību izmantošana slimnieku ārstēšanā bieži noved pie nelabojamām kļūdām. Ir zināms daudz gadījumu, kur slimnieki kaut kādu iemeslu dēļ pēc palīdzības griezušies pie dziedniecēm jeb tā saucamajām vecenēm, nevis pie ārstiem. Rezultātā viņu veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinājies. Tā, piemēram, slimnieks ar ādas vēzi grie­zās pie «vecenes», kas veselu gadu laiku pa laikam ap­vārdoja vēzi. Galu galā slimnieka veselība strauji paslik­tinājās, jo audzēja metastāzes parādījās arī citos orgānos. Un tikai tad slimnieks griezās pēc palīdzības pie ārsta. Diemžēl palīdzēt vairs nevarēja, jo slimība bija gaužām ielaista. Bet ādas vēzis taču ir viegli konstatējams un, izmantojot mūsdienu ārstēšanas metodes, ir panākama pilnīga izveseļošanās!

Lūk, vēl kāds piemērs. Kuņģa čūlas slimnieks, ignorē­dams ārsta ieteikumu ārstēties slimnīcā stingrā medicī­niska kontrole, griezās pie dziednieces, kas sāka ārstēt pēc savas metodes — galvenokārt ar vārdošanu. Jau pēc pusotra gada slimnieks tika nogādāts slimnīcā bezcerīgā stāvoklī — no čūlas bija attīstījies ļaundabīgs audzējs.

Līdzīgs iznākums ir bijis arī mēģinājumiem «ārstēt» (ar apvārdošanu un lūgšanām) plaušu tuberkulozi, akūtas reimatiskās slimības un daudzas citas nopietnas kaites. Tomēr ir zināmi atsevišķi gadījumi, kur arī vārdošana devusi labu ārstniecisko rezultātu. Acīmredzot šo efektu rada gan suģestija no ārienes (dziedniece), gan slimnieka autosuģestija. Par autosuģestiju vēl runāsim.

Terapijas nolūkā hipnozi ieteicams izdarīt speciāli šim nolūkam paredzētās un attiecīgi sagatavotās telpās, kur var nodrošināt pilnīgu klusumu, pustumsu. Slimniekam jāieņem ērts guļu vai pussēdu stāvoklis, un seansa laikā nedrīkst novirzīties uz citām domām. Svarīgi, lai slimnieks zinātu hipnozes būtību. Jāpaskaidro, ka tā ir pilnīgi nekaitīga.

Pirms hipnozes jebkurā gadījumā nepieciešams noteikt hipnotizējamā cilvēka suģestējamības pakāpi. Tas ir ļoti svarīgs mērķtiecīgas hipnoterapijas priekšnoteikums. Šo pakāpi noteic ar dažādiem paņēmieniem. Viens no tiem ir šāds. Pacients nostājas pret ārstu hipnotizētāju ar mu­guru, kājas kopā, rokas nolaistas gar sāniem, muskulatūra atslābināta. Galvu viņš atliec atpakaļ un atbalsta uz izstieptās hipnotizētāja rokas. Tad ārsts liek slimniekam aizvērt acis, brīdinot neuztraukties, kad radīsies tieksme krist atpakaļ; slimniekam jāzina, ka viņš nenokritīs, jo laikus tiks atbalstīts. Tad mierīgi, bet stingri un pārlie­cinoši slimniekam tiek iegalvots, ka viņam būs jākrīt atpakaļ, tiklīdz hipnotizētājs noņems savu roku. Pēc šiem vārdiem hipnotizētājs noņem savu roku no slimnieka pakauša, un, ja slimnieks tiešām krīt, nepieciešams viņu īstajā brīdī pieturēt. Krišana vai arī tikai vēlēšanās to darīt jau liecina, ka pacientam ir pietiekami augsta suģes­tējamības pakāpe. Ja pārliecinoši rezultāti nav iegūti, var pieņemt, ka šis slimnieks suģestijai nepadodas. Taču negatīvs rezultāts, kas iegūts pēc aprakstītā paņēmiena, vēl neliecina, ka hipnoterapija vispār nav iespējama. Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par slimnieka suģestējamības pakāpi, ieteicamas arī vēl citas metodes. Minēsim biežāk lietotās.

Pacients nostājas ar seju pret ārstu hipnotizētāju, kājas kopā, rokas gar sāniem, muskuļi atslābināti. Likdams slimniekam skatīties sev tieši acīs, hipnotizētājs koncentrē skatienu uz slimnieka virsdeguni, tad, ar plaukstām pieskardamies pacienta deniņiem, iegalvo, ka pēc tam, kad viņš — hipnotizētājs — nolaidīs savas rokas, pacients kritīs uz priekšu.Ja suģestējamības pakāpe ir augsta, tas arī notiek. Vairākuma gadījumu pacients nekrīt, tomēr jau neliela šūpošanās liecina, ka hipnoterapija ir iespē­jama.

Demonstrējot hipnozi lekcijas laikā (to drīkst darīt tikai ārsts!), lieto citu, daudz racionālāku paņēmienu, ar ko var noteikt gan lielākas cilvēku grupas, gan viena cilvēka suģestējamības pakāpi. Ārsts hipnotizētājs vienu pacientu vai vairāku cilvēku grupu uzaicina sakrampēt rokas pirk­stus virs galvas un uzmanīgi skatīties uz kādu spožu priekšmetu vai arī hipnotizētājam acīs. Tad apgalvo, ka pirksti ir sastinguši un tos nav iespējams atliekt. Augstas suģestējamības gadījumā pirkstus patiešām nebūs iespē­jams atliekt.

Interesants ir paņēmiens ar šķietamo magnētu. Ārsts pa­cientam liek turēt diegā iekārtu metāla priekšmetu un apgalvo, ka, tuvinot šim priekšmetam magnētu, tas tiks pievilkts (vispārzināma parādība). Taču ārsts tuvina nevis magnētu, bet gan pakavveidīgu, speciāli šim nolū­kam pagatavotu koka gabalu. «Magnētu» tuvinot un attālinot, diegā iekārtais metāla priekšmets parasti sāk .svārstīties pacientiem, kas vieglāk padodas hipnozei.

Ir vēl daudz citu paņēmienu, kurus šeit neaplūkosim. Hipnozi izdara, izmantojot dažādas suģestijas formulas. To izvēle ir atkarīga no katra atsevišķa gadījuma īpat­nībām. Dažreiz nepavisam nav nepieciešams panākt, lai hipnoze būtu dziļa. Hipnotizētāja teiktais vārds hipno­tizētam cilvēkam rada attiecīgu noskaņojumu, izraisa miegainību, snaudu, kas pakāpeniski pāriet hipnotiskā miegā. Suģestijas vārdi var tikt pastiprināti ar vājiem fiziskiem kairinātājiem — vienveidīgām, atkārtotām dar­bībām, ko uztver redzes, dzirdes un ādas analizatori. Šādi kairinātāji var būt skatiena fiksācija uz spožu priekšmetu, vienmērīgi krītošu pilienu troksnis, metro­noma skaņa, viegla ādas glāstīšana. Kad slimnieks aiz­midzis, ārsts uzsāk ārstnieciski hipnotisku suģestiju, ko dažkārt atkārto 2—3 reizes. Ārsts runā suģestijas vārdus, kas veido īsus, skaidrus teikumus. Pēc seansa ārsts slimnieku var tūlīt pamodināt vai arī dažas stundas atstāt guļam. No hipnotiskā stāvokļa slimnieku modina saskaņā ar noteiktu metodiku, kas atbilst katra atsevišķa gadījuma īpatnībām. Hipnozes un hipnotiskās suģestijas tehnika un metodika ir aplūkota speciālās rokasgrāmatās, kas pare­dzētas ārstiem hipnologiem.

Kaut kādā mērā suģestējams ir jebkurš cilvēks, tāpēc suģestiju iespējams veiksmīgi lietot ne tikai hipnozē, bet arī nomoda stāvoklī. Dažkārt šāda ārstēšana nav mazāk efektīva kā suģestija hipnozes stāvoklī. Šais gadījumos ārsts ļoti rūpīgi un sīki iepazīstas ar saslimšanas apstāk­ļiem, slimības raksturu, slimnieka personisko dzīvi. Suģestēšana nomodā notiek pēc noteikta, iepriekš izstrādāta plāna un bieži dod labus rezultātus, dažkārt pat pilnīgi izārstē.

P. Buls grāmatā «Ārstnieciskās hipnozes tehnika» (1955) apkopojis daudzu hipnologu sniegtos datus, secina, ka hipnozei pakļaujas 80—90% cilvēku. Dziļa hipnoze panākama tikai 25% gadījumu. Bet ārstnieciskais efekts, kā jau minēts, ne vienmēr ir atkarīgs no hipnotiskā miega dziļuma. Nereti ārstniecisku rezultātu iegūst arī virspu­sējā, nedziļā hipnozē.

Hipnotiskai suģestijai vienādi pakļaujas gan sievietes, gan vīrieši. Agrāk pastāvēja uzskats, ka hipnotisku stā­vokli vieglāk izraisīt sievietēm, taču eksperimenti un prakse to atspēkojusi. Hipnotiskās ārstēšanas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no slimnieka noskaņojuma, no viņa attieksmes pret hipnozi, no ārējiem un iekšējiem kairinā­tājiem. Izveseļošanos sekmē slimnieka ticība, un šai ārstniecības metodei ir labvēlīga iedarbība. Cilvēki, kas pret hipnozi izturas noraidoši, ir grūti suģestējami, un tādā gadījumā arī hipnotiskā ārstēšana nebūs efektīva. Hipnotiskā stāvokļa iestāšanos var traucēt slimnieka bai­les pirms hipnozes seansa vai arī pārmērīga vēlēšanās ātrāk tikt iemidzinātam, bet dažreiz — tīša pretošanās hipnozei un savu domu koncentrēšanai. Vislabāk hipnozei padodas bērni un pusaudži vecumā no 7 līdz 17 gadiem, vājāk — veci cilvēki. Prakse liecina, ka vieglāk suģestē­jami cilvēki, kuriem nepiemīt tieksme analizēt savus pārdzīvojumus. Hipnozes ārstnieciskais seanss parasti ilgst pusstundu, katra atkārtota aizmidzināšana panākama arvien ātrāk un vieglāk. Taču nepieciešamības gadījuma hipnozi var paildzināt līdz 5—6 stundām vai arī hipnoti­zēto slimnieku atstāt guļam, līdz viņš pats pamostas. Šī pamošanās var notikt pēc ļoti dažāda laika (no 10 mi­nūtēm līdz vairākām diennaktīm) un ir atkarīga no hipnozes dziļuma un organisma vispārējā stāvokļa. Nereti hipnoze pāriet parastā dziļā miegā. Šādu paildzi­nātu miegu bieži izmanto, ārstējot novājinātus slimniekus, kā arī neirožu gadījumā. Nereti slimnieks hipnozes seansa laikā aizmieg parastā miegā un uz hipnotizētāja balsi vairs nereaģē. Tas nozīmē, ka ir pazaudēts raports, t.i., hipnotizētāja saistība (kontakts) ar iemidzināto.