Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Lūk, ko par vienu no daudzajiem V. Durova eksperi­mentiem rakstīja V. Behterevs: «Trešais mēģinājums ir šāds: sunim jāuzlec uz klavieru soliņa un ar ķepu jāuzsit pa klavieru labās puses taustiņiem. Un, lūk, suns Pikijs stāv Durova priekšā. Durovs saspringti raugās sunim acīs, neilgu brīdi tur viņa purniņu plaukstās. Dažas sekun­des Pikijs paliek nekustīgs, bet atbrīvots strauji metas pie klavierēm, uzlec uz apaļā krēsla un ar ķepu uzsit pa dažiem taustiņiem klaviatūras labajā pusē. Ceturtajā mēģinājumā sunim pēc tam, kad izdarīta iedvešanas pro­cedūra, vajadzēja uzlēkt uz krēsla pie istabas sienas, pēc tam uzkāpt uz blakusesošā apaļā galdiņa un ar ķepu paskrāpēt lielu portretu, kas karājās virs galdiņa. Likās, šo sarežģīto darbību suns tik viegli neveiks. Bet Pikijs visus mūs pārsteidza. Pēc tam kad Durovs dažas sekundes bija cieši skatījies sunim acīs, Pikijs nolēca no krēsla, pieskrēja pie sienas, uzlēca uz norādītā krēsla, tad uz gal­diņa un, pacēlies uz pakaļkājām, ar labo ķepu sasniedza portreta apakšējo malu un sāka to skrāpēt ar nagiem.»

Divdesmit mēnešu laikā (ap 1921. gadu) V. Durovs izdarīja 1278 analoģiskus eksperimentus ar suņiem; 696 eksperimenti bija veiksmīgi, 582 — neveiksmīgi. Jāpiebilst, ka tie bija dresēti dzīvnieki. Visi eksperimenti tika rūpīgi protokolēti. Iegūtie rezultāti ir aprakstīti V. Durova grāmatā «Dzīvnieku dresēšana» (1924). . Domu pārraides pētīšana izcilo dresētāju bija aizrāvusi, un līdz 1934. gadam viņš izdarīja vairākus tūkstošus eksperimentu. Mēģinājumi tika veikti ne tikai tiešā kon­takta ar dzīvnieku: dažkārt tas atradās citā telpā vai speciālā, izolētā būrī, un tieša kontakta eksperimentētājam ar dzīvnieku nebija.

Dažādu valstu zinātnieki līdzīgus eksperimentus veikuši ar cilvēkiem. Cilvēku, kas domās izsaka pavēli, pieņemts saukt par induktoru, bet izpildītāju, kurš šo no attāluma raidīto domu uztver, — par percipientu.

Ir izdevies noskaidrot, ka ne visi cilvēki telepātiski raidīto domu ir spējīgi uztvert. Biežāk tas izdodas tiem cilvēkiem, kas labi padodas hipnozei. Tomēr iepriekš no­teikt šo spēju ir grūti. Pētnieki, kas nodarbojušies ar šīs parādības izzināšanu, priekšroku dod viegli suģestējamiem percipientiem. Domās percipientam var likt izpildīt kādu nesarežģītu darbību, izjust stipru temperatūras maiņu, pateikt, kādas ir priekšmetu formas u. tml.

Viens no domu pārraides mēģinājumiem ir šāds. Induk­tors un percipients atrodas katrs savā telpā. Induktors domas pārraida noteiktas formas ģeometriskas figūras, kas percipientam tajā pašā laikā jāuzzīmē uz papīra. Klāteso­šie var objektīvi novērtēt abu personu izturēšanos, fiksējot laiku un figūru secību. Percipients viņam pārraidītās domas uz papīra attēlo, nezinot ne to secību, ne seansa sākumu, ne beigas. Kad seanss beidzies, lapas ar zīmē­jumiem salīdzina. Ja pārraide un uztveršana bijušas sekmīgas, vairums induktora un percipienta uzzīmēto priekšmetu pēc formas sakrīt vai arī ir ļoti līdzīgi. Lai eksperimentu varētu uzskatīt par izdevušos, abām darbī­bām jānoteik vienlaicīgi.

Mēs mēģinājām veikt līdzīgus eksperimentus ar dau­dziem pacientiem, kas šķita labi percipienti, jo bija diezgan viegli hipnotizējami, taču pārliecinošus rezultātus neguvām nevienā gadījumā.

Tomēr, respektējot daudzu kompetentu zinātnieku seci­nājumus un aprakstītos mēģinājumus, kategoriski noliegt domu pārraides iespējamību būtu nepareizi.

Diemžēl līdz šim vēl nevienam nav izdevies pārliecinoši materiālistiski raksturot, kāda varētu būt tā psihes ener­ģija, kas tiek pārraidīta un uztverta. Daudzi zinātnieki uzskata, ka psihes enerģija izplatās līdzīgi elektromag­nētiskajiem viļņiem. Pagaidām tas nav apstiprinājies, lai gan tiek veikti dažādi visai sarežģīti eksperimenti. Nav arī nekādu metožu, kā šo enerģiju reģistrēt.

Taču hipnoze mums jāšķir no domu pārraides. Hipnoze ir aktīva viena cilvēka psihiskā ietekme uz otru cilvēku, miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisīts, iedarbojoties uz redzes, dzirdes un jušanas analizatoriem. Telepātiska rakstura eksperimentos nekas tamlīdzīgs netiek novērots.

Pie brīnumiem nevajadzētu pieskaitīt arī tā saukto domu atminēšanu. Mēs jau runājam par jogu sasniegumiem, kas gūti ilgstošos psihiskos un fiziskos treniņos pēc deta­lizēti izstrādātas sistēmas. Analoģiska, pat vēl vienkāršāk izskaidrojama ir atsevišķu neapšaubāmi apdāvinātu cil­vēku spēja «atminēt domas». Publiskā «domu atminēša­nas» seansā, kas notiek vienlaikus ar izskaidrojošu lekciju, var ievērot, ka seansa rīkotājam ir ļoti labas novērošanas spējas un atmiņa. No klātesošo vidus tiek uzaicināti brīvprātīgie, kas ar mieru piedalīties eksperi­mentā. Viņiem zālē jāpaslēpj kāds noteikts priekšmets. Tad lektors lūdz visiem ievērot visstingrāko klusumu, bet iz­raudzītajām personām domās koncentrēties uz paslēpto priekšmetu. Pēc tam lektors ņem vienu no izraudzītajām personām pie rokas un kopā ar to sāk apstaigāt zāli. Gājienam parasti ir nenoteikts raksturs. Vispirms pa labi, tad taisni, pa kreisi, atkal pa labi utt. Turpinādams staigāt un neatlaizdams pacienta roku, lektors ik pa brīdim pavē­lošā balsī viņam atgādina: «Domājiet, domājiet!» Lai pastiprinātu efektu, lektora acīm uzlikts gaismnecaurlaidīgs melns apsējs. Kad pacienta uzmanība atslābuši, «domu atminētājs», kas vienīgais to pamana, viņam saka: «Jūs nedomājat! Koncentrējieties! Domājiet!» Beidzot, visiem par lielu pārsteigumu, paslēptais priekšmets tiek atrasts.

Kad šīs parādības (idiomotoriskās parādības) izpētīja, atklājās, ka, koncentrējot uzmanību uz noteiktu priekš­metu, cilvēkam pret paša gribu rodas zināmas muskuļu tonusa pārmaiņas, ko viņš pats nejūt, bet ko ar savu roku sajūt un uztver eksperimentētājs. Staigājot kopā ar lek­toru, pacientam saraujas noteiktas muskuļu grupas, un viņa roka it kā pati vada «domu atminētāju» pie paslēptā priekšmeta. Mainās arī pulsa biežums: tuvojoties priekšme­tam, tas paātrinās.

Lai sajustu un novērtētu otra cilvēka muskuļu saraušanos, nepieciešams gadiem ilgs treniņš, ļoti labas novēroša­nas spējas, jābūt labam psihologam un acīmredzot jāprot saprast un pazīt sevi.

Iepriekšminētās, kā arī daudzas citas «noslēpumainas» parādības joprojām cilvēkos izraisa apbrīnu. Tomēr zi­nātne balstās uz objektīviem faktiem, nevis uz sajūtām un subjektīviem vērojumiem. Tāpēc «brīnumi» īstenībā mūs nepārliecina un bieži vien ir izdomāti. Stingri zinātnisku pārbaudi tie neiztur.

Pēdējā laikā slimnieki bieži jo bieži interesējas par ārstēšanos ar tā saucamajām biostrāvām. Jāteic, ka ar šāda veida ārstēšanu nodarbojas galvenokārt cilvēki, kuriem nav medicīniskās izglītības. Tiek lietoti dažneda­žādi paņēmieni; īpaši raksturīgs ir šāds: dziednieks slim­nieku nogulda un pēc tam savas rokas virza pār slimo ķer­meni. Dažkārt šīs manipulācijas pavada arī vārdiska suģestēšana. Ārstēšanas laikā daži slimnieki iesnaužas, viens otrs pat iemieg. Vai šādā ārstēšanas veidā ir kas jauns? Protams, ne! Gluži vienkārši atkal atdzimst sen sakāvi cietusī Mesmera pseidomācība, ko aplūkojām bro­šūras sākumā. Pseidomācība, ko jau 1784. gadā kompe­tenti mediķi bija nosaukuši par šarlatānismu. Ārstējot ar tā sauktajām biostrāvām, tiek izmantoti tie paši vecu vecie Mesmera paņēmieni. Mēs jau zinām, ar ko ir izskaidro­jams atsevišķos gadījumos gūtais pozitīvais efekts, tāpēc neatkārtosimies. Tomēr pašlaik ārstēšana ar biostrāvām atkal pretendē uz «pašnoteikšanos» oficiālajā zinātnē, tātad atkal ir runa par sen apgāzto mesmerisma principu atzīšanu.