Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Hipnozi iespējams izdarīt arī parastā miega stāvoklī. Vislabāk šādai hipnozei pakļaujas cilvēki, kas guļ «caurā miegā», bieži redz sapņus vai miegā runā: viņiem miega laikā galvas smadzeņu garozā saglabājas paaugstinātas ierosas rajoni, kuru šūnas atrodas miega paradoksālajā fāzē. Tāpēc arī klusā balsī teikti suģestijas vārdi var būt pietiekami stiprs kairinātājs, kas, iedarbojoties uz jau tā ierosinātajiem smadzeņu rajoniem, radīs garozas nomoda šūnu zonu, kas savukārt novedīs pie raporta izveidošanās.

Ārstēšanās sākumā parasti nepieciešami 2—3 hipnozes seansi (seanss dienā vai ik pārdienas), pēc tam to skaitu samazina — līdz 1—2 seansiem nedēļā. Atkarībā no sli­mības un no hipnozes rezultātiem ārstēšanas kursā var būt no 1—3 līdz 10—20 un vairāk seansu. Jāteic, ka hipnoze pat tādā gadījumā, kad ar to neizdodas pacientu pilnīgi izārstēt no tās vai citas slimības, ļoti labvēlīgi ietekmē vispārējo veselības stāvokli. Veselības pasliktināšanos, nemaz jau nerunājot par kaut kādu kaitējumu, hipnoze nerada.

Interesanta parādība ir posthipnotiskā suģestija — dziļas hipnozes stāvoklī cilvēkam var iedvest darbības, ko viņš izpildīs pēc pamošanās. Šo paņēmienu bieži izmanto ārsti hipnologi, lai pastiprinātu suģestijas iedarbību.

Hroniskā alkoholisma un dažu narkomānijas veidu ārstēšanā sekmīgi tiek lietota modernizēta grupveida hip­nozes forma: slimnieku grupa tiek hipnotizēta ar magne­tofona palīdzību. Palātā tiek ieslēgts magnetofons, kura lentē ierakstīti atbilstoši suģestijas vārdi. Ieraksta atska­ņošanas laikā slimnieki nonāk tādā hipnotiskā stāvoklī, kāds rodas tiešā kontaktā ar hipnotizētāju. Dažos gadī­jumos šādu hipnozi pastiprina, lietojot miega līdzekļus vai elektromiegu.

Īpaša terapijas metode ir autosuģestijai. Cilvēka dzīvē tai ir ļoti liela nozīme. Ikdienā ar autosuģestijas parā­dībām nākas saskarties ik uz soļa. Neapšaubāmi spēcīgu ietekmi tā atstāj uz cilvēku savstarpējām attiecībām, sim­pātijām vai antipātijām, bailēm, cieņu utt. Autosuģestija var būt par cēloni daudziem smagiem psihiskajiem traucē­jumiem, kas labi pazīstami jebkuram ārstam, it sevišķi neiropatologam, psihiatram.

Visspilgtāk autosuģestija izpaužas histērijas slimnie­kiem. Šai kaitē viegli rodas un tikpat viegli var izzust da­žādas slimīgas parādības — paralīzes, runasspējas zudums,, kurlums, aklums, izsitumi, čūlas, spazmas, krampji,, smiekli, kas mijas ar asarām utt. Vispārzināmas ir arī tā sauktās medicīnas studentu slimības, kas rodas studen­tiem pirmoreiz dzīvē saskaroties ar ļoti daudzām slimībām. Iepazīšanās ar medicīnisko literatūru, kā arī lekciju, praktisko nodarbību un klīniku apmeklēšana jutīgiem studentiem patiešām var izraisīt slimīgu stāvokli, nepār­varamu tieksmi visu attiecināt uz sevi un redzēto un par slimībām dzirdēto salīdzināt ar savu veselības stāvokli. Var rasties pat slimība, kuras izpausme ir bailes no saslimšanas, piemēram, ar tuberkulozi, vēzi utt.

Nepārdomāts vārds, ko izteicis medicīnas darbinieks, nereti var izraisīt ļoti smagu un grūti ārstējamu psihogenu veselības traucējumu — jatrogeniju. Tas izpausme ir slim­nieka pārliecība, ka viņš ir neglābjami slims un lēnam iet bojā. Cilvēks kļūst apkārtējiem cilvēkiem pilnīgi neciešams. Tieši šādā reizē var palīdzēt ārstēšana ar suģestiju un hipnozi.

Šajā sakarā pamācoša ir sportista L. slimības vēsture. Pārslodze treniņos un sacensībās viņam bija radījusi nespēku, nervozitāti un nepatīkamu sajutu sirds apvidu. Būdams mediķis, viņš iedomājās, ka ir nopietni saslimis, tādēļ nekavējoties griezās pie I. — autoritatīva speciālista sirds slimībās. Diemžēl ārsts I., nenoskaidrojis sliktās pašsajūtas īsto cēloni, apstiprināja L. bažas un paziņoja, ka tā tiešām esot sirdskaite un ka pacientam nekavējoties esot jāpārtrauc sporta nodarbības un jāsāk ārstēties. Galu galā tas noveda pie jatrogēnijas — slimības, kas attīstās uz spilgti izteikta autosuģestīvā fona. Sāpēm sirdī ļoti drīz pievienojās citas vainas. Ilgus gadus slimais L. bija izsists no garīgā līdzsvara. Viņš neatlaidīgi ārstējās un tomēr nejutās vesels. Un tikai hipnoterapija palīdzēja viņam atgūt veselību, atbrīvojot no smagajām ciešanām, kas bija ārsta I. nepārdomātās rīcības, pat bezatbildības rezultāts.

Autosuģestijas mehānisms kļūst saprotams, ja atcera­mies, ka ierosa koncentrējas noteiktā galvas smadzeņu garozas iecirknī. Tas ieņem dominējošu stāvokli uz pārējo iecirkņu analizējošās darbības pavājināšanās un nervu šūnu tonusa pazemināšanās fona. Tāpēc vides iedarbība ir vājāka salīdzinājumā ar mazāk svarīga kairinātāja iedarbību. Tas kļūst valdošais un izraisa tā saukto autosuģestīvo efektu. Runājot psihiatra vārdiem, autosuģestija ir noteiktu uzskatu rašanās, kas notiek kritiskajai attiek­smei krasi pavājinoties. Atsevišķi cilvēki reizēm var sevi tik stipri suģestēt, ka dominējošais ierosas perēklis pārņem noteiktus galvas smadzeņu garozas rajonus, bet visi pārē­jie garozas apvidi tajā pašā laikā atrodas pilnīgas kavē­šanas stāvoklī.

Autosuģestijai ir spēcīga, bieži vien zinātniski vēl neizskaidrojama ietekme uz svarīgākajām cilvēka orga­nisma dzīvības norisēm. Dažkārt šīs ietekmes spēks ir tik liels, ka šķiet īsts brīnums. Šinī sakarā nevar neminēt jogu brīnumus, par kuriem ne vienreiz vien ir lasīts populār­zinātniskajā literatūrā. Spēja staigāt pa kvēlojošām oglēm, koncentrētu skābju vai sārmu dzeršana, spēja noturēt uz krūtīm smagu automašīnu, gulēt un grozīties uz stikla lauskam bez ādas bojājumiem — vai tas nestāv pāri cilvēka spēkiem? Bet nedēļām ilgi atrasties hermētiski noslēgta kastē, ieraktam dziļi zemē, vai vairākas stundas «ledus zārkā» kailam gulēt? Un spēja tā atslābināt un palēnināt savu sirdsdarbību un elpošanu, ka tikai ar jutīgas aparatūras palīdzību to iespējams reģistrēt? Un kur tad gadījumi, kad tiek panākta tāda asinsspiediena pazemināšanās un asinsvadu spazmas, ka, iedurot vai iegriežot miesā, netek asinis, kad noteiktas muskuļu gru­pas, cīpslas un āda tik stipri sasprindzinātas, ka, durot miesā, saliecas pat garš, resns un ass metāla šķēps, ko ar rokām grūti saliekt veselīgam, spēcīgam cilvēkam? Šīs parādības ir ne tikai aprakstītas, tās tiek pētītas, tās demonstrē kinofilmās. Ko šīs parādības liecina? To, ka cilvēka organismam ir kolosālas potenciālās iespējas un autosuģestijai ir milzīgs spēks, kas atraisāms grūtos, neatlaidīgos, pēc jogas sistēmas izstrādātos vingrinājumos.

Jogas filozofiskā mācība pēc būtības ir reliģiska. Šīs mācības sekotāju galamērķis ir pasīvas ekstāzes stāvoklis, kura cilvēks, šķietami atbrīvojies no jebkādām ārpasaules ietekmēm un iegremdējies pašapcerē, nonāk dziļam mie­gam līdzīgā stāvoklī. Ar fizisku un psihisku vingrinājumu sistēmas palīdzību tiek panākts augstākais ideāls — sakari ar pārdabiskiem spēkiem. Taču, atmetot mistisko sakumu, mums ir jāatzīst tas autosuģestīvais spēks, kas jogam ļauj pilnībā valdīt pār sava organisma svarīgāka­jam norisēm un pārsteigt visus ar iepriekš aprakstītajiem brīnumiem.

Lai cilvēka ķermenis kļūtu piemērots jogas mācības izvirzītā mērķa sasniegšanai, nepieciešams izpildīt veselu virkni īpašu prasību, sagatavošanas vingrinājumu, jāmāk pilnībā valdīt pār sevi, savām jūtām, nedrīkst padoties priekam, bēdām, žēlumam. Bez tam jāizkopj spēja «ieiet pašam sevī», atbrīvoties, atslēgties no apkārtējās pasaules, jāpārstāj reaģēt uz ārējiem kairinātājiem, jāiemācās nedēļām ilgi nejust badu un slāpes, karstumu un auk­stumu utt.