Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Ir novērots, ka paralīzes un līdzīgi stāvokļi pēc opera­tīvas iejaukšanās vai arī pēc kādas traumas nereti rodas cilvēkiem, kam ir tieksme uz histērijas iz­pausmēm.

1961. gadā P. Strādina slimnīcas uzņemšanas nodaļā ieveda 19 gadus vecu slimnieci ar grieztu brūci kreisajā apakšdelmā (pašnāvības mēģinājums ģimenes nesaskaņu dēļ). Brūce tika apkopta, sašūta slimnīcas traumatoloģiskajā nodaļā, ekstremitāte imobilizēta. Pacienti atlaida mājās, nozīmējot ambulatorisku ārstēšanu. Nākamajā dienā slimniecei iestājās kreisās rokas pirkstu paralīze, kuras izcelsmi uzreiz noteikt bija grūti. Un tad palīgā nāca hipnoze. Jau pēc pirmā hipnozes seansa (somnambuliskajā stadijā) paralīze pilnīgi izzuda.

Jāatgādina, ka abos šajos gadījumos runa ir par fun­kcionālam paralīzēm. Organiskas paralīzes ar hipnozi izārstēt nevar.

Daudzreiz pēc pārciestām operācijām slimniekiem attīstās pēcoperācijas neirozes, kas tieši vai netieši ir saistītas ar operācijas raksturu.

1968. gadā pie manis griezās 52 gadus veca paciente T. Pirms diviem gadiem viņai bija izdarīta vairogdziedzera operācija. Tomēr slimībai raksturīgie simptomi — paātri­nāta sirdsdarbība, dūrieni sirdī, izteikta pēkšņa garastā­vokļa maiņa, darbspēju zudums — nebija izzuduši, tādēļ pirmajai operācijai bija sekojusi otra operācija. Arī tā nebija devusi pozitīvu rezultātu. Tikai pēc 10 hipnozes seansiem slimniecei atgriezās darbspējas un izzuda lielā­kais vairums nepatīkamo sajūtu.

Pacientei S. ir 12 gadu. Jau kopš agras bērnības viņa sirgst ar urīna nesaturēšanu naktīs. Vairākkārt ārstējusies pie neiropatologa, bet bez panākumiem. Pacientei tika nozīmēti 15 hipnozes seansi. Tā kā sākumā stabilu panā­kumu nebija, papildus hipnoze tika izdarīta arī mājās, parasto miegu pārvēršot hipnotiskajā. Tas deva pozitīvu rezultātu.

Nav, protams, iespējams aprakstīt tos daudzos gadīju­mus, kad ārstnieciskais efekts tika panākts jau pēc 3—5 hipnozes seansiem. Iepriekš aprakstītais piemērs norāda, ka dažos gadījumos hipnoterapiju nepieciešams lietot ilgstoši.

Ar hipnozi ieteicams ārstēt dažāda rakstura baiļu sajū­tas. Pie tām pieskaita bailes no slēgtām telpām un bailes atrasties ārpus tām. Pirmajā gadījumā slimnieks baidās viens palikt istabā, automašīnā, trolejbusā utt. Vai arī pretēji — viņš cenšas neatstāt telpas, baidās pāriet ielu, parku, laukumu. Šādos gadījumos slimnieka ārstēšana ar hipnozi ir bijusi ļoti efektīva. 22 gadus veca paciente sūdzējās par paniskām bailēm palikt uz ielas vakarā, kad sāk krēslot. Tādēļ vakaros esot spiesta atteikties no pastai­gām, teātra, kino apmeklējumiem. Saslimšanas cēlonis — kādreiz izdarītais uzbrukums pacientei nakts laikā. Pēc trīs hipnozes seansiem viņa bija tikusi vaļā no mokošajām bailēm. Līdzīgi tika izārstēta arī paciente, kas bija cietusi autokatastrofā un pēc tam baidījās no slēgtam telpām.

Daudz sarežģītāk ir ārstēt aktierus, kuriem pirms uzstā­šanās vai uzstāšanās laikā rodas stipras bailes no skatī­tājiem. Šai baiļu sajūtai parasti ir hronisks raksturs, un tā biežāk ir aktieriem ar lielu skatuves stāžu. Ļoti bieži šāda veida nedrošība un bailes saistās ar pārdzīvojumiem darbā vai mājās un nelabvēlīgi ietekme tālāko jaunradi.

Izmantojot hipnozi, divos šādos gadījumos nepatīkamas parādības izzuda.

Grūts uzdevums mediķiem ir stabilu funkcionālu hiperkinēžu ārstēšana. Hiperkinēzei ir raksturīga sejas, roku, kāju trīce vai visa ķermeņa, bet dažreiz arī diafragmas muskulatūras haotiska raustīšanās. Ir arī vēl citas hiperkinēžu formas. To ārstēšanai jābūt kompleksai. Hipnotis­kie seansi tiek nozīmēti divu, trīs vai vairāku kursu veidā atkarībā no ārstnieciskā efekta. Starp kursiem nepieciešami 1—3 mēnešus ilgi pārtraukumi. Kursa ietilpst 7—10 hipnozes seansi.

15 gadus vecai slimniecei hiperkinēze pēkšņi sākās uz operācijas galda, ar uztraukumu gaidot apendicīta operā­ciju. Gan operācijas laikā, gan pēcoperācijas periodā meitenei raustījās mīmikas muskulatūra, trīcēja un raus­tījās galva un arī kakls, ķermeņa augšdaļa un dažreiz pat viss ķermenis. Vēlāk, pēc operācijas, slimniece sāka raus­tīt arī valodu un bija spiesta pārtraukt mācības skolā. Ņemot vērā slimības funkcionālo raksturu, kā arī tās emocionālpsihisko izcelsmi (bailes no neizbēgamās ope­rācijas), slimnieci ārstēja ar hipnozi. Tika izdarīti 7 hipnozes seansi. Jau pēc pirmajiem trīs seansiem mazinājās roku un galvas trīce. Paciente kļuva mierīgāka, sāka ticēt, ka izveseļosies. Pirms ārstēšanās pacientes rokraksts bija nelīdzens, nesalasāms, bet pirmā kursa beigās viņas rakstīto varēja izlasīt bez grūtībām. Pēc divu mēnešu starplaika notika otrs ārstēšanās kurss (10 hipnozes seansi). Rezultātā pacientes veselība vēl vairāk uzlabojās, radās cerība, ka viņa varēs turpināt pārtrauktās mācības.

Savā trīsdesmit gadu ilgajā hipnozes lietošanas laikā es atceros vēl dažus gadījumus, kad hipnoze bija vienīgā ārstniecības metode, kas varēja slimniekam palīdzēt. 1985. gadā P. Strādina slimnīcas neiroloģijas nodaļā ievietoja pavecu lauku sievieti, kurai bija kāju paralīze. Paralīze bija iestājusies pēc tam, kad sievieti kārtējo reizi bija stipri piekāvis viņas piedzērušais vīrs. Cietusī varēja staigāt tikai ar kruķiem. Izsaucu viņu uz hipnozes seansu. Atņēmu viņai kruķus. Turēdamās pie koridora sienām, slimniece ar grūtībām aizgāja līdz hipnozes kabinetam. Pēc hipnozes seansa gan slimnieki, gan slimnīcas darbi­nieki izbrīnīti noraudzījās, kā sieviete, kas pirms brīža pārvietojās tikai ar kruķu palīdzību, nu brīvi un patstā­vīgi dodas uz savu palātu bez tiem.

1986. gadā pie manis ieradās kāda skolotāja, kas bija zaudējusi spēju skaļi runāt. Noskaidrojās, ka pirms tam pacientei bijuši smagi pārdzīvojumi personiskajā dzīvē un darbā skolā. Rezultātā skolotāja esot nokļuvusi slim­nīcā — mutes, ausu un kakla slimību nodaļā. Pēc tam ārstējusies daudzās slimnīcās, bet panākumu neesot bijis. Beidzot viņa bija nonākusi P. Strādina Republikas klīnis­kajā slimnīcā. Šoreiz ārstēšanās bija pavisam īsa. Pēc kārtējā hipnozes seansa pacientei tika pateikts, ka, no rīta pamodusies, viņa spēs runāt skaļā, skaidrā balsī. Tā arī notika. Nākošajā rītā, visiem slimniekiem par lielu pār­steigumu, slimniece pēkšņi ierunājās skanīgā, patīkamā balsī.

Ar hipnozi izārstēja 37 gadus vecu vīrieti, kam kājas paralīze bija iestājusies sešu gadu vecumā sakarā ar smagiem psihiskiem pārdzīvojumiem. Jau pēc pirmā hip­nozes seansa bija jūtama uzlabošanās. Pēc pēdējā seansa slimnieks devās projām bez sava spieķa, kas tika atstāts manā kabinetā par piemiņu…

Līdzīgu gadījumu medicīnas praksē nav mazums. Minēju tikai dažus, lai parādītu hipnoterapijas efektivitāti.

Hipnoze saistījusi un joprojām saista daudzus jo daudzus pētniekus. Un, lai gan šīs kādreiz tik noslēpu­mainās parādības būtība pamatos ir noskaidrota, atse­višķas tās nianses vēl joprojām gaida zinātniskus pētī­jumus.

Vai ir iespējams pārraidīt domas? Šis jautājums, nerau­goties uz daudzu zinātnieku pūlēm, joprojām nav skaidrs.

Tomēr netrūkst publicējumu, kuru autori — ievērojami zinātnieki — domu pārraidi un uztveršanu bez runas, mīmikas, žestu vai kādu citu zināmu signālsistēmu palī­dzības (telepātiju) uzskata par iespējamu. Eksperimenti ir veikti gan ar cilvēkiem, gan ar dzīvniekiem. Viens no šīs teorijas piekritējiem B. Kažinskis ir aprakstījis psiho­loģiskos eksperimentus, ko savā zoopsiholoģijas labora­torijā veicis pazīstamais dzīvnieku dresētājs V. Durovs. Jāpiebilst, ka eksperimentus vēroja tādi kompetenti padomju zinātnieki kā fiziologs un histologs profesors A. Ļeontovičs, zoologs profesors G. Koževņikovs, profesors A. Čiževskis, akadēmiķis V. Behterevs un citi.