Ričards Brensons: Ej un dari

Dzīves mācība

Ričards Brensons

Prese mani un manus partnerus kompānijā Virgin sauc par "mežoņiem paradīzē". Bez šaubām, mēs neesam tik garlaicīgi kā pārējie biznesmeņi - un galu galā tas devis man iespēju iegādā­ties divas tropu salas, kur izklaidēties, tādēļ presei droši vien ir taisnība. Man tas ir pa prātam. Es strādāju un priecājos no sirds.

Lai gan nekad neesmu uz katra soļa ievērojis noteikumus, tomēr esmu šo to iemācījies. Manas dzīves mācības sākās mājās, kad biju ļoti jauns. Tās turpinājās skolā un biznesā, kad jau pus­audža gados izdevu žurnālu "Student". Es joprojām mācos un ceru, ka to nekad nebeigšu darīt. Šīs mācības dzīvē man deva ļoti daudz. Esmu tās aprakstījis un ceru, ka atradīsi šajās lappu­sēs kaut ko, kas iedvesmos arī tevi.

Es ticu izvirzītajam mērķim. Ir labi, ja ir sapnis, taču es esmu praktiķis. Es nesēžu, nodevies nereāliem sapņiem. Izvirzu sev mērķus, bet pēc tam domāju, kā tos sasniegt. Dzīvē visu vēlos paveikt labi, nevis pa roku galam. Skolā man neveicās ar rakstī­šanu un lasīšanu. Tolaik par disleksiju vēl neviens nebija dzir­dējis, tādēļ mani skolotāji gluži vienkārši nosprieda, ka esmu slinks. Un tad es mācījos visu no galvas. Tagad man ir ļoti laba atmiņa, kas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem līdzekļiem biznesā.

Kad sākās mana pieaugušā cilvēka dzīve, viss bija daudz drošāks nekā pašreiz. Nebija grūti izvēlēties nodarbošanos - bieži vien bērni pārņēma sava tēva biznesu. Mātes lielākoties nestrādāja ārpus mājas. Tagad ne par ko nevari būt drošs un dzīve pārtapusi par sīvu cīņu. Ja cilvēki grib kaut ko sasniegt, viņiem jāizdara izvēle. Svarīgākā mācība, ko esmu guvis, ir saņemt drosmi un darīt. Nav svarīgi, ka tas ir grūti vai arī tā šķiet. Kā teicis sengrieķu filozofs Platons: "Labs sākums ir jau puse padarīta darba."

Tūkstoš jūdžu garš ceļojums sākas ar pirmo soli. Ja domāsi par to, kur tas beigsies, un iztēlosies garumgarās, nogurdino­šās jūdzes starp ceļa sākumu un beigām, un iedomāsies visas gaidāmās briesmas, tad vari nekad arī nespert šo pirmo soli. Un vienalga, ko tu arī gribētu sasniegt dzīvē, nepieliekot pūles, tu nesasniegsi savu mērķi. Sper šo pirmo soli! Pārbaudījumu būs daudz. Dažkārt tevi var atsviest atpakaļ - taču galu galā tu panāksi savu. Novēlu veiksmi!

Ričards Brensons

Kompānijas "Virgin" darbinieki izdomājuši man iesauku -"Doktors Jā". Viņi nodēvējuši mani tā, jo nekad nesaku "nē". Es vienmēr atrodu vairāk iemeslu, lai kaut ko darītu, nevis neda­rītu. Mans moto ir šāds: "Saņem drosmi - un dari!"

Nekad nesaku: "Es to nevaru izdarīt, jo nezinu, kā to darīt." Es vienmēr mēģinu un neļauju muļķīgiem noteikumiem mani atturēt, bet atrodu likumīgu veidu, kā tos apiet. Saku saviem darbinie­kiem: "Ja gribat to paveikt, saņemiet drosmi un dariet." No tā mēs visi gūstam labumu. Cilvēku darbs un idejas tiek novērtētas, bet kompānija "Virgin" tikai iegūst no viņu ieguldījuma un enerģijas.

Neticu, ka nožēlojamais vārdiņš nevaru spēj tevi kavēt. Ja tev nav pietiekami lielas pieredzes, lai sasniegtu savu mērķi, meklē citus paņēmienus, kā to paveikt. Ja gribi lidot, sešpadsmit gadu vecumā dodies uz lidostu un vāri citiem tēju! Turi acis vaļā! Skaties un mācies! Tev nav jāapmeklē mākslas koledža, lai kļūtu par dizaineru. Iestājies darbā kādā modes namā par apkopēju un veido savu karjeru.

Mana mamma Eva ir lielisks paraugs. Kara laikā viņa gri­bēja kļūt par lidotāju, tādēļ devās uz Hestenas lidostu un lūdza, lai viņu pieņem darbā. Viņai atbildēja, ka lidotāji var būt tikai vīrieši. Mamma bijusi ļoti skaista un pat dejojusi uz skatu­ves. Viņa nemaz nelīdzinājās vīrietim, bet tas viņu neatturēja. Mamma uzvilkusi lidotāja ādas jaku, paslēpusi savus blondos matus zem ķiveres un runājusi zemā balsī. Viņa dabūja kāroto darbu. Māte iemācījās lidot un sāka apmācīt jaunos lidotājus. Tie bija jaunekļi, kuri vēlāk ar saviem iznīcinātājiem cīnījās kaujā par Britāniju.

Pēc kara mamma nolēma kļūt par stjuarti. Tolaik stjuar­tēm bija jāprot spāņu valoda un jābeidz medmāsu kursi, bet mamma aprunājās ar aviokompānijas nakts dežurantu, un viņš slepus ierakstīja viņas vārdu sarakstā. Drīz vien mamma jau bija stjuarte. Viņa joprojām neprata spāņu valodu un nebija med­māsa, taču galva viņai strādāja. Viņa neteica "nē". Viņa to izdarīja.

Mamma nebija vienīgais cilvēks mūsu ģimenē, kas teica: "Dari!"

Slavenais polārpētnieks, kapteinis Roberts Skots, bija mana vectētiņa brālēns, ļoti drosmīgs cilvēks. Viņš divreiz apceļoja Antarktiku. R. Skota mērķis bija pirmajam nokļūt Dienvidpolā. Visi teica, ka tas neesot iespējams, bet viņš atbildēja: "Es to varu." Un tas viņam gandrīz vai izdevās. Viņš sasniedza Dien­vidpolu, taču kā otrais. Pirmais tur nokļuva Roalds Amundsens. Tas satrieca R. Skotu - atpakaļceļā viņš nomira. Kad saka, ka balvu par otro vietu nepiešķir, iedomājos viņu. Viņš ir slavens ar to, ka otrais nokļuvis Dienvidpolā. Turklāt Skots bija pir­mais, kas šķērsoja Antarktiku ar gaisa balonu, bet to, lūk,visi ir aizmirsuši.

Es sāku izdot žurnālu "Student", kad man bija piecpadsmit gadu un vēl gāju skolā. Daži cilvēki teica, ka man nekas nesanākšot. Viņi apgalvoja, ka es esot pārāk jauns un man neesot vajadzīgās pieredzes. Bet gribēju pierādīt, ka viņiem nav taisnība, un ticēju, ka to var paveikt. Es visu rūpīgi apsvēru, aprēķināju, cik maksās papīrs un iespiešana. Tad saskaitīju pār­došanas ieņēmumus no žurnālā ievietotajām reklāmām.

Mamma iedeva man četras sterliņu mārciņas markām. Kopā ar skolasbiedru Džoniju Džemsu mēs gandrīz divus gadus sūtī­jām simtiem vēstuļu, cenzdamies pievilināt reklāmdevējus. Vēl es pūlējos iegūt intervijas no slavenībām. Rakstīt vēstules un gaidīt atbildes uz tām bija daudz interesantāk nekā sēdēt latīņu valodas stundās. Es bija totālā kaifā, kad mēs saņēmām mūsu pirmo čeku no reklāmdevēja. Čeks bija izrakstīts par divsimt piecdesmit sterliņu mārciņām - tolaik tā bija milzu surnma. Mana ticība bija atmaksājusies.

Skolas eksāmenos nebiju nekāds spīdeklis. Es zināju, ka man labāk veiksies patstāvīgajā dzīvē. Vecāki ļāva man izdarīt šo izvēli. Viņi atbalstīja mani visā, ko darīju. Pametu skolu, kad man bija sešpadsmit gadu, lai pilnībā pievērstos žurnālam. Mēs ar Džoniju apmetāmies viņa vecāku mājas puspagrabā. Tas bija vienreizēji - būt jaunam, brīvam un dzīvot Londonā. Mēs dzē­rām alu, izklaidējāmies ar meitenēm un klausījāmies dārdošu mūziku. Mēs dzīvojām kā studenti, tikai mums nebija jāmācās. Tomēr mēs centīgi strādājām. Dabūju dažas lieliskas intervijas: no Džona Lenona, Mika Džegera, Vanesas Redgreivas un Dadlija Mūra. Mūsu žurnālā parādījās vairāk populāru vārdu nekā daudzos vadošos izdevumos. Mūs sāka apciemot slavenības. Dzīve puspagrabā izvērtās varenā haosā. Tā līdzinājās nepār­trauktai ballītei.

Taču mēs nodarbojāmies arī ar nopietniem jautājumiem - sūtījām savus cilvēkus atspoguļot svarīgas tālaika problēmas, piemēram, karu Vjetnamā un badu Biafrā. Mēs jutām, ka esam spējīgi kaut ko mainīt. Tas, ko darījām, bija svarīgi un vienlaikus sagādāja mums prieku. Mēs bijām saliedēta komanda. Pat mana ģimene palīdzēja mums pārdot žurnālu. Mamma ņēma līdzi uz parku kaudzi svaigu eksemplāru un pārdeva tos tur. Ikreiz, kad radās kāda izdevība, mēs to nelaidām garām.