Ričards Brensons - Ej un dari

Fredijs teica: "Uzmanies no British Airways netīrajām spē­lītēm. Viņu neģēlīgie triki izputināja mani. Neļauj viņiem sevi pazudināt. Sūdzies visiem, cik vien spēj! Mana kļūda bija tā, ka es nesūdzējos."

Man nepatīk sūdzēties. Es nevaimanāju par niekiem, bet dodos uz priekšu. Taču es stingri ielāgoju: "Uzmanies no netī­rajām spēlītēm! Sūdzies, cik vien spēj!"

Un vēl Fredijs man piekodināja: "Serviss nedrīkst būt pie­ticīgs, ierobežots. Lielās aviokompānijas var tevi iegāzt, tāpat kā to izdarīja ar mani. Labāk piedāvā lepnāku servisu nekā viņi - par kārtīgu cenu. Cilvēki ciena komfortu. Un neaizmirsti par izklaidēšanos. Cilvēkiem patīk izklaidēties. Vēlu tev panā­kumus! Un esi gatavs tam, ka tevi gaida daudz pārbaudījumu!"

Visi šie padomi noderēja, kad man bija jārunā ar ierēdņiem. Galvenā uzmanība tika pievērsta lidojumu drošībai. Nākamais jautājums, kas interesēja ierēdņus, bija kompānijas finansiālais nodrošinājums. Es izstrādāju naudas plūsmas plānu, noalgoju vajadzīgos cilvēkus un izveidoju spēcīgu komandu. Es noraidīju jebkuru iebildi un atradu aplinku ceļus problēmu risināšanai. Un, ticiet man, problēmu netrūka.

Kompānija "British Airways" tiešām izmantoja netīras spēlī­tes. Viņi mēģināja mūs izputināt, izplatot par mani baumas. Fre­dijs teica: "Iesūdzi tiesā tos neliešus!" Es iesniedzu tiesā prasību pret kompāniju "British Airways" par apmelošanu un uzvarēju.

Kad kompānija "Virgin Atlantic" 1984. gadā uzsāka lidoju­mus, neviens nedomāja, ka tā pastāvēs ilgāk par gadu. Lielo amerikāņu aviolīniju kompāniju bosi apgalvoja, ka es bankrotē­šot. Tagad viņi visi pametuši biznesu, bet es joprojām darbojos.

Jā, es rīkojos drosmīgi, bet ne muļķīgi. Protams, es riskēju, organizējot aviolīniju, tomēr izredzes bija labas. Situācija nebija "visu vai neko", kā gadījumā ar šova "Miljardu mantinieki" uzvarētāju, turklāt es biju rūpīgi pārdomājis, kā mazināt risku. Šons Nelsons varēja visu vinnēt vai zaudēt ar vienu monētas metienu. Atteikšanās no vilinājuma bija drosmīgs solis.

Mans nākamais riskantais pasākums bija kompānijas "Virgin Trains" dibināšana 1996. gadā. Ideja man radās, kad biju Japānā. Es devos uz turieni, lai nolūkotu būvlaukumu jauna lielveikala celšanai mūsu "Virgin Megastore". Brauciens ātrvilcienā mani sajūsmināja - tas bija gluži kā lidojums ar lidmašīnu.

"Kādēļ gan šādus vilcienus nevarētu izmantot Lielbritānijā?" es nodomāju un tūdaļ, lai neaizmirstu, šo to atzīmēju bloknotā. Tas bija liktenis. Pēc nedēļas Lielbritānijas valdība paziņoja, ka uzsāk vecās dzelzceļa sistēmas "British Rail" demontāžu un aicina jaunas kompānijas piedalīties izsolē par tiesībām piedā­vāt savus vilcienus. Es tūdaļ atsaucos un izteicu savu ieintere­sētību. Laikrakstos parādījās virsraksti: ""Virgin" iesaistās dzelz­ceļa biznesā." Prese rakstīja, ka tas bijis drosmīgs solis.

Un atkal, tāpat kā gadījumā ar aviolīnijām, atradās cilvēki, kuri apgalvoja, ka es cietīšot neveiksmi. Darbs aizņēma piecus gadus, bet mēs to paveicām, radīdami mūsdienīgāko vilcienu pasaulē. Tas bija svinīgs brīdis, kad mana sieva Džoana deva vārdu vilcienam - "Virgin Lady". Tolaik gan vilciena ātrums bija pārāk liels Lielbritānijas vecajām dzelzceļa sliedēm. Mēs atkal bijām visiem priekšgalā. Televīzijas ziņās stāstīja, ka mēs esot izpildījuši savus solījumus.

Galvenais, ko vienmēr cenšos ievērot, - turēt doto vārdu. Es izvirzu sev mērķus un neatkāpjos no tiem. Panākumi ir kaut kas vairāk par veiksmi. Ir jātic saviem spēkiem un jāīsteno iece­rētais. Tad arī citi sāks tev ticēt.

Dažkārt es saņemu tādus biznesa priekšlikumus, kurus noraidu. Man bija iespēja ieguldīt kompānijas "Ryanair" izde­vīgā aviolīnijā, bet bez īpaša servisa. Es atteicos. Kompānija "Ryanair" joprojām darbojas atzīstami. Es arī neizmantoju iespēju ieguldīt līdzekļus galda spēles "Trivial Pursuit" izgatavo­šanā un "uzvelkamajā" radio 5 5 - Radio, kas darbojas ar ģeneratora palīdzību, kura atsperi uzgriež tāpat kā modinātāju. . Tās bija labas idejas. Es atteicos no piedāvājuma kļūt par vienu no "Lloyd's" apdrošinātājiem, lai gan tā ir viena no lielākajām apdrošināšanas kompānijām pasaulē. Šī kompānija apdrošina pret milzīgiem zaudējumiem, tādiem kā viesuļvētras un zemestrīces. Tomēr šajā gadījumā atteikums bija pareiza izvēle. Tur es varētu zaudēt lielu ba­gātību.

Dzīvē vienmēr gadās kaut ko iegūt un kaut ko zaudēt. Prie­cājies, ja esi uzvarējis, un nenožēlo zaudēto! Nekad neskaties atpakaļ! Pagātni tik un tā nevar mainīt. Bet es cenšos mācīties no pagātnes kļūdām. Ne jau katram lemts vadīt aviolīnijas un dzelzceļa kompānijas. Daudziem cilvēkiem ir pieticīgāki mērķi. Bet, lai kāds būtu tavs sapnis, - ķeries pie darba! Esi uzmanīgs, jo riska faktors ir atkarīgs no gadījuma vai ir grūti paredzams, taču ielāgo: ja izvēlēsies garantētu drošību, tu nekad neizbau­dīsi uzvaras prieku.

2 - jūdze = 1609 m.

3 - pēda = 0,3048 m.

4 - Frederiks Alfrēds Leikers (1922 - 2006) - veiksmīgs britu uzņēmējs, kas darbojies aviokompāniju jomā, riskantu darījumu piekritējs, 1966. gadā nodibināja kompāniju Laker Airways, kuras organizētie lidojumi bija pazīstami ar nosaukumu "Skytrain" (debesu vilciens).

5 - Radio, kas darbojas ar ģeneratora palīdzību, kura atsperi uzgriež tāpat kā modinātāju.

Ikvienam cilvēkam pēc kaut kā jātiecas. To var saukt par izaicinājumu vai arī par mērķi. Bet tieši tas veido mūs par cil­vēkiem. Pieņemot izaicinājumu, mēs esam veikuši attīstību no alu cilvēka līdz zvaigžņu lidojumiem.

Izaicinot sevi, tu pilnveidojies. Mainās tava dzīve. Tu uztver dzīvi pozitīvi. Sasniegt izvirzītos mērķus ne vienmēr ir viegli, bet tas nav iemesls, lai apstātos. Nekad nesaki "padodos". Vien­mēr saki: "Es to varu. Un es centīšos, kamēr uzvarēšu."

Man ir divi izaicinājuma veidi. Pirmais - strādāt, cik labi vien spēju, otrais - meklēt piedzīvojumus. Es cenšos apvienot abus veidus un sasniegt galējo robežu. Esmu aizrautīgs. Man patīk meklēt jaunas nodarbošanās un jaunas idejas. Meklējumi man sagādā prieku.

Ar savu pirmo izaicinājumu es saskāros, kad man bija četri vai pieci gadi un mēs uz dažām nedēļām aizbraucām vasarā uz Devonu. Mums pievienojās tēvamāsas un tēvocis. Kad mēs tur ieradāmies, es tūdaļ aizskrēju uz pludmali un skatījos uz jūru. Es nepratu peldēt, un krustmāte Džoisa saderēja ar mani uz desmit šiliņiem, ka neiemācīšos peldēt līdz ciemošanās beigām. Es pieņēmu viņas izaicinājumu, būdams pārliecināts, ka uzvarēšu. Jūra lielākoties bija nemierīga, viļņi augsti, bet es nopūlējos stundām ilgi. Dienu no dienas ķepurojos pa ūdeni, skardams ar vienu kāju dibenu. Es biju kļuvis zils aiz aukstuma, sarijies sāļo jūras ūdeni, taču peldēt joprojām nemācēju.

"Nezaudē dūšu, Rikij," krustmāte Džoisa mani mierināja. "Iemācīsies nākamajā gadā."

Es biju zaudējis derības. Biju pārliecināts, ka nākamajā gadā krustmāte to būs aizmirsusi. Kad mēs ar mašīnu braucām mājās, es visu laiku raudzījos pa logu. Kā man gribējās iemācīties pel­dēt! Es ienīdu zaudētās derības. Bija karsta diena, bet piecdes­mitajos gados ceļi bija ļoti šauri. Mēs braucām diezgan lēni, kad es pēkšņi ieraudzīju upi. Līdz mājām vēl nebijām tikuši, tātad atvaļinājums nebija beidzies. Es sapratu, ka tā ir mana pēdējā iespēja uzvarēt.