Ričards Brensons - Ej un dari

"Apturiet mašīnu!" es iesaucos. Vecāki zināja par mūsu derī­bām, un, lai gan parasti neizdabāja manām iegribām, tēvs, kā man šķita, noprata, ko es vēlos un cik daudz tas man nozīmē.

Tētis nobrauca ceļmalā un apstādināja mašīnu. "Nu, kas noticis?" viņš jautāja.

"Rikijs grib vēlreiz pamēģināt vinnēt desmit šiliņus," mamma paskaidroja.

Es izlēcu no mašīnas, veikli izģērbos un pāri laukam aiz­skrēju uz upi. Kad biju jau pie krasta, man kļuva bail. Upe izskatījās dziļa un strauja, ūdens šļācās pāri laukakmeņiem. Pie krasta upe bija mazliet seklāka, bet duļķaināka, jo te govis nāca dzert. No šejienes bija vieglāk iekāpt upē. Es atskatījos un ieraudzīju, ka visi stāv un noraugās manī.

Mamma pasmaidīja un pamāja man ar roku. "Tu vari to paveikt, Rikij!" viņa iesaucās.

Es izbridu cauri dubļiem un iemetos ūdenī. Tiklīdz tiku līdz vidum, mani sagrāba straume. Es pagāju zem ūdens un sāku rīstīties. Pēc tam izniru, un mani strauji sāka nest lejup pa upi. Es dziļi ievilku elpu un atbrīvojos no sasprindzinājuma. Sapratu, ka varēšu peldēt. Atbalstījos ar vienu kāju pret akmeni un atspēros. Pēkšņi sāku peldēt. Es peldēju neveikli pa apli, taču derības vinnēju. Dzirdēju, kā visa ģimene krastā uzmun­drina mani. Kad beidzot izrāpos laukā no ūdens, biju pagalam noguris, tomēr briesmīgi lepns. Pēc tam cauri dubļiem un dzeldīgām nātrēm aizvilkos līdz krustmātei Džoisai, viņa pastiepa man desmit šiliņus.

"Tu esi malacis, Rikij!" krustmāte teica. "Es zināju, ka tu to varēsi," piebalsoja mamma. Es arī zināju un negrasījos padoties, kamēr to pierādīju.

Skolā man lāgā neveicās ar lasīšanu. Stundas kļuva par mocībām disleksijas dēļ. Es negribēju ciest sakāvi, taču, lai kā centos, lasīšana un rakstīšana man, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, padevās grūti. Lai tiktu galā ar šo trūkumu, man nez kāpēc sagribējās kļūt par reportieri - šajā darbā gan pastāvīgi bija jālasa un jāraksta. Kad uzzināju, ka skolā notiek konkurss par labāko sacerējumu, es nolēmu tajā piedalīties. Nezinu, kuru visvairāk pārsteidza mana uzvara. Es biju skolnieks, ko visbie­žāk sodīja par slikti uzrakstītajiem kontroldarbiem. Un, lūk, šis skolnieks bija uzvarējis sacerējumu konkursā. Es biju stāvā sajūsmā.

Kad to paziņoju mammai, viņa sacīja: "Es zināju, ka tu vari uzvarēt, Rikij." Mamma ir viena no tiem cilvēkiem, kas nekad nesaka "nevar". Viņa ir pārliecināta, ka viss ir iespējams, ja to mēģina darīt.

Kopš tā laika manas sekmes skolā uzlabojās. Es īpaši pie­vērsos grūtajiem vārdiem, un pareizrakstība man vairs nesagā­dāja grūtības. Tas, manuprāt, apliecina, ka var sasniegt gandrīz visu, - taču ir jāpieliek pūles. Es nemitīgi izvirzīju sev mērķus. Sāku ar uzvaru sacerējumu konkursā, tad pievērsos žurnāla "Student" izdošanai. Šķiet, man gribējās pierādīt, ka zēns, kuru pastāvīgi sodīja par neprasmi lasīt un rakstīt, var apgūt šīs iema­ņas, - un es to pierādīju.

Kad biju vecāks, es saskāros ar nopietnākiem izaicināju­miem. Šķita, ka manī enerģija kūsāt kūsāja. Es alku piedzīvo­jumu. Mani vilināja briesmas. Es jau biju pārspējis rekordu, pirmoreiz pārlidodams Atlantijas okeānu gaisa balonā kopā ar Pēru. Pēc tam mēs nolēmām šķērsot Kluso okeānu no Japā­nas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas bija vēl lielāks risks - lidot astoņus tūkstošus jūdžu pār atklātu okeānu. Līdz šim neviens to nebija paveicis. Es zināju, cik tas ir bīstami, tādēļ ka viens no mūsu konkurentiem bija gājis bojā, cenšoties sasniegt tādu pašu mērķi. Viņa balona apvalks saplīsa, un viņš iekrita ledainā ūdenī. Spēcīgas vētras dēļ viņu nepaguva izglābt, un viņš nosala.

Džoana negribēja, lai piedalos šajā pasākumā, un, godīgi sakot, arī es pats uztraucos. Taču biju apsolījis lidot, un mēs bijām gatavi pamēģināt. Es nevarēju atkāpties, tādēļ paļāvos uz likteni. Prāts teica, lai apstājos, bet sirds mudināja doties uz priekšu. Lai cik lielas būtu briesmas, es, vienalga, nepadotos, un, šķiet, arī Džoana to saprata.

Es zināju, ka tas būs dīvains lidojums. Esmu komandas spēlētājs, kas vienmēr cenšas cilvēkos saskatīt labāko. Pērs bija klusais vienpatis, kas allaž paredzēja ļaunāko. Es cerēju, ka mēs spēsim būt līdzsvarā.

Bija 1990. gads, un pirms došanās lidojumā es pavadīju Zie­massvētkus ģimenes un draugu lokā uz nelielas salas pie Japā­nas krastiem. Tur bija jauki un mierīgi. Es vēroju, kā zvejnieki ķer zivis ar pieradinātu putnu palīdzību. Viņu dzīve šķita rāma un mierīga. Diez ko viņi domātu par manu nemitīgo rosīšanos. Taču es zināju, ka tikai dzīves izaicinājumi man lika virzīties uz priekšu.

Mūsu plāns bija šķērsot okeānu, virzoties kādā no gaisa strāvām, kas apņem Zemi 20 000-40 000 pēdu augstumā. Tās plūst gluži kā upe palu laikā. Jo zemāk, jo vējš ir rāmāks. Mūsu problēma bija tā, ka gigantiskā balona augstums no virsējā apvalka malas līdz lidgrozam bija lielāks par trīssimt pēdām. Kad mes iekļūsim gaisa strāvā, balona augšējā un apakšējā daļa kustēsies ar dažādu ātrumu, un var notikt jebkas.

Lidgrozā mēs uzvilkām izpletņus un piesprādzējāmies pie glābšanas plostiņiem, lai ekstremālā situācijā nezaudētu dārgo laiku visām šīm darbībām. Tad aizdedzām degļus. Mēs sākām celties gaisā, un balona apvalka virsējā daļa skāra gaisa strā­vas apakšējo robežu. Šķita, ka mēs būtu atdūrušies pret "stikla griestiem". Mēs palielinājām degvielas padevi, cenšoties pacel­ties augstāk, bet stiprais vējš pūta mūs lejā. Mēs vēl vairāk palielinājām degvielas padevi - un beidzot izlauzāmies. Balona apvalka virsējo daļu tūdaļ apņēma spēcīga strāva, un tā šāvās gaisā kā raķete. Tā lidoja slīpā leņķī ar ātrumu simt piecpadsmit jūdzes stundā. Lidgrozs ar mums joprojām virzījās ar ātrumu divdesmit piecas jūdzes stundā. Šķita, ka tūkstošiem zirgu velk mūs uz dažādām pusēm. Mēs bažījāmies, ka balons atrausies un smagais lidgrozs no vairāku jūdžu augstuma iegāzīsies okeānā.

Taču pēdējā brīdī arī tas izlauzās cauri "stikla griestiem" un balons iztaisnojās.

"Tas vēl nevienam un nekad agrāk nebija izdevies," Pērs sacīja.

Mēs lidojām ar mežonīgu ātrumu - daudz ātrāk, nekā bijām iedomājušies. Pēc septiņām stundām pienāca laiks nomest pirmo tukšo degvielas tvertni. Šķita, ka būs drošāk, ja to darīsim ārpus gaisa strāvas. Mēs izslēdzām degļus un sākām nolaisties mierīgākā zonā. Lidgrozs uzreiz samazināja gaitu, bet pats balons joprojām rāvās uz priekšu. Divdesmit piecus tūkstošus jūdžu zem mums bija redzams draudīgs, pelēks ūdensklajs. Neviļus ienāca prātā, ka mūsu lidojums var beigties tur, ūdenī.

Pērs piespieda tukšās degvielas tvertnes nomešanas pogu. Lidgrozs tūdaļ sasvērās uz sāniem. Grīda izliecās, un es uzgrūdos Pēram. Mēs ar šausmām konstatējām, ka no viena borta norāvusies ne vien tukšā, bet arī divas pilnās degvielas tvertnes. Katra no tām svēra tonnu. Mēs bijām sasvērušies uz sāniem un zaudējuši līdzsvaru, turklāt mums bija pārāk maz degvielas, lai regulētu augstumu un atrastu pareizo vēja virzienu, tādēļ sapra­tām, ka nespēsim aizlidot līdz ASV. Kļuvis par trijām tonnām vieglāks, balons strauji uzšāvās gaisā. Mēs tik ātri iekļuvām gaisa strāvā, ka gluži kā lode izsitām "stikla griestus" un turpinājām celties gaisā. Pērs izlaida mazliet gaisa no balona, tomēr mēs cēlāmies aizvien augstāk un augstāk.

Mūs brīdināja, ka lidgrozā stikla kupols uzsprāgs 43 000 pēdu augstumā, bet mūsu plaušas un acis tiks izrautas no ķer­meņa. 41 000 pēdu augstumā mēs sastapāmies ar nezināmo. Drīz vien tika sasniegta bīstamā 42 500 pēdu atzīme. Mums nebija ne jausmas, kas notiks turpmāk. Tagad mēs bijām tādā augstumā, kādu nebija sasniedzis neviens gaisa balons, tikai lid­mašīna "Concorde". Taču beidzot celšanās mitējās. Gaiss apvalkā atdzisa, un mēs sākām krist lejā. Mums negribējās izšķiest deg­vielu, bet, lai apturētu krišanu, nācās to darīt.