Ričards Brensons - Ej un dari

Mani vecāki pamazām noveco, un tagad viņiem jau ir vairāk nekā astoņdesmit gadi. Gluži tāpat kā vecmāmiņa, viņi pārsēžas no vienas lidmašīnas citā, ceļojot pa pasauli. Dažnedažādi uzmundrinādami mani, vecāki vienmēr bijuši klāt, kad es vai nu sāku savus piedzīvojumus, vai beidzu tos. Viņi pat devās meklēt mūs, kad mēs ar Pēru bijām pazuduši bezgalīgajos, ledainajos ziemeļu klajumos pēc tam, kad mūsu gaisa balons iekļuva sniega vētrā Kanādā. Viņu paraugs māca man priecāties par dzīvi.

1999. gadā mēs nopirkām zemi Dienvidāfrikas rezervātā un uzcēlām tur skaistu māju, kurā pulcējas visa ģimene. Laiks, kuru pavadu ar saviem ģimenes locekļiem, man ir tik ļoti dārgs, ka tad es atvēlu darījumiem tikai piecpadsmit minūtes. Es neat­zīstu modernās ierīces, tādas kā elektroniskais pasts vai mobilie telefoni, bet Āfrikā iemācījos izmantot satelīttelefonu, lai sazi­nātos ar biroju. Daudzi lieli priekšnieki, kuri augu dienu pavada savā kabinetā, ir pārsteigti. Viņi jautā: "Kā tu vari tikt galā ar visu piecpadsmit minūtēs?"

Es atbildu: "Tas ir vienkārši. Nevajag zaudēt ne mirkli. Šāda nostāja man ir gan biznesā, gan personiskajā dzīvē.

Tagad, kad esmu kļuvis vecāks un, iespējams, mazliet gud­rāks, es drīkstu to sacīt. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Manu pirmo sievu Kristenu ārkārtīgi kaitināja tas, ka nemitīgi runāju pa telefonu. Viņa pārmeta, ka es visu savu dzīvi veltot bizne­sam un nespējot novilkt robežu starp darbu un māju. Sievai bija taisnība. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka strādāju mājās. Es nevarēju noturēties un nepacelt klausuli, ja zvanīja tele­fons, - bet tas praktiski neapklusa. Protams, varēja jau ļaut tam zvanīt vienā laidā, bet ja nu kārtējais telefona zvans solīja izde­vīgu darījumu?

Pat tagad, kad atpūšos, es ne brīdi nepārstāju domāt. Ja esmu nomodā, manas smadzenes visu laiku strādā, ģenerēdamas ide­jas. Bet, tā kā "Virgin" ir globāla kompānija, man jābūt nomodā lielāko diennakts daļu. Taču esmu apguvis māku kādu stundu vai divas šad tad nosnausties. No visa, ko esmu iemācījies, tieši šī spēja man ir vitāli nepieciešama. Piemēram, autobusā, kas dodas no Honkongas uz Ķīnu, kad nekas īpašs nenotiek, es guļu. Un tad pamostos spirgts un vesels, un gatavs strādāt stun­dām ilgi. Turklāt tas ir labs veids, kā atslēgties. Vinstons Čērčils un Mārgareta Tečere lieliski prata palaikam nosnausties, un es savā dzīvē sekoju viņu paraugam.

Spāņu gleznotājam Salvadoram Dalī bija savs unikāls paņē­miens izbaudīt ik mirkli. Ja viņu pārņēma dzīves apnikums, viņš devās uz savu dārzu klints virsotnē. Dalī noplūca lielisku persiku, kas bija sasilis saulē, un turēja to rokā, apbrīnodams zeltaino miziņu. Viņš ostīja persiku. Maigā smarža reibināja mākslinieku. Tad viņš nokoda gabaliņu persika. Viņa mute pildījās ar saldo sulu. Mākslinieks to nesteidzīgi izgaršoja, pēc tam izspļāva sulu un iemeta persiku jūrā, kas šļakstījās lejā. Dalī apgalvoja, ka tas esot pilnības brīdis, un šādi brīži sniedza viņam lielāku baudu nekā tie, kad viņš būtu apēdis veselu grozu persiku.

Pagātnes nožēla ir gluži kā persiks, kuru esi aizmetis pro­jām. Persika vairs nav, bet tu esi nožēlas pilns. Tev ir žēl, ka esi to aizmetis. Tu gribi dabūt to atpakaļ. Man šķiet, ka labākais veids, kā izbaudīt ik mirkli, ir nenožēlot izdarīto. Nožēla tevi nomāc. Tā velk tevi pagātnē, kad ir jādodas uz priekšu.

Ir nepatīkami kāda darījuma rezultātā ciest zaudējumus, bet vēl smagāk ir tādēļ izjust vainas apziņu. Mēs visi rīkojamies tā, kā nevajadzētu. Dažkārt kļūdas šķiet nopietnas, bet, vēlāk atceroties, saprotam, ka tās bijušas gluži nenozīmīgas. Nožēla, kas rada mokošu vainas apziņu, var laupīt miegu naktīs. Taču esmu pārliecināts: pagātne ir pagātne. To jūs nevarat mainīt. Un, pat ja tiešām esat izdarījis kaut ko aplamu, nožēlot ir par vēlu - jāiet uz priekšu.

Atceros gadījumu, kad mēs ar Kristenu bijām aizbraukuši atvaļinājumā uz Meksiku. Viņa izvēlējās vietu, kur nebija tele­fona. Neviens nevarēja sazināties ar mani. Dažas dienas pirms atvaļinājuma beigām gribēju noīrēt jahtu, lai dotos dziļūdens zvejā. Es lūdzu kādam zvejniekam, lai nākamajā dienā paņem mūs līdzi. Viņš atteicās, paskaidrodams, ka rītdien varot sākties vētra.

Nodomāju, ka viņš grib izspiest no mums vairāk naudas. Taču es ļoti vēlējos pamakšķerēt un sacīju, ka samaksāšu viņam dubultīgi. Vairāki tūristi bārā izteica vēlēšanos mums pievienoties, un arī viņi bija ar mieru maksāt divreiz vairāk. Nākamajā dienā mēs lieliski pamakšķerējām, bet tad ievēroju, ka sāk satumst. Sacēlās vējš, un kļuva dzestrs. Sāka līt lietus. Zvejnieki iedarbināja jahtas dzinēju, lai dotos mājās, bet iesprūda stūre, tādēļ jahtu nevarēja vadīt un tā griezās uz vietas. Vētra pieauga, un jūra sāka bangot. Milzīgi viļņi šļācās pāri klājam. Cilvēki vēma, bet jahta drebēja no triecieniem. Es biju pārliecināts, ka tā neizturēs un mēs noslīksim.

Pēc stundas vētra, šķiet, mazliet pierima. Valdīja miers, un visu apņēma dīvaina gaisma. Mēs bijām nonākuši pašā vētras viducī. Es redzēju blīvu, melnu sienu virzāmies pāri viļņiem uz mūsu pusi. Tā bija vētras tālākā siena, kas iedvesa bailes. Es nodomāju, ka mēs aiziesim bojā, ja vētra gāzīsies pār mums. Kristena bija laba peldētāja. Viņa sacīja, ka jāpeld uz krastu, kas bija divu jūdžu attālumā no mums, lai apsteigtu vētru. Pārējie teica, ka tas esot neprāts, taču zvejnieki iedeva dēli, pie kura pieķerties, un mēs ielēcām ūdenī. Es baidījos noslīkt un vai stingu aiz šausmām, ka mūs var aprīt haizivis. Mūs aiznesa tālu prom no krasta. Pēc divām stundām, galīgi pārsaluši, mēs tomēr cauri bangām tikām krastā. Izspraukušies cauri mangrovju brikšņiem, sasniedzām ciemu un lūdzām palīdzību. Mums izdevās atrast lielu laivu, kurā devāmies glābt zvejnieku jahtu, taču iekļuvām vēl stiprākā vētrā un mūs atdzina atpakaļ krastā. Kad vētra norima, jahtu ar cilvēkiem meklēja divas dienas, bet tā arī neko neatrada.

Es varēju dzīvot ar vainas apziņu. Tomēr atskārtu: lai gan bija notikusi traģēdija, tā jāvērtē racionāli. Es spriedu šādi: zvejnieki bija piekrituši paņemt naudu pretēji visiem apsvēru­miem, bet tas viņiem nebija jādara. Avārijas iemesls bija jahtas sliktais stāvoklis, un tā jau nebija mana vaina. Ja grimst plosts un iet bojā cilvēki, - atbildība gulstas nevis uz pasažieriem, bet gan uz kapteini vai kuģa īpašniekiem. Notikums ar nogrimušo jahtu uzpeldēja pēc dažiem gadiem, kad tika publicēta mana grāmata. Laikraksts "Daily Mirror" aizsūtīja uz Meksiku repor­tieri, lai noskaidrotu, kas īsti bija atgadījies. Man par atvieglo­jumu atklājās, ka gan jahta, gan komanda ir sveiki un veseli. Paisums un vējš bija aizpūtis viņus vairākas jūdzes projām no krasta. Zvejniekiem nācās veltīt krietni daudz laika, lai salabotu jahtu, bet viņiem nav bijis nedz radio, nedz telefona, lai sazi­nātos ar krastu. Jau pēc tam, kad mēs bijām devušies mājās, viņi laimīgi atgriezušies ostā. Es neko par to nezināju un būtu varējis nodzīvot ilgus gadus, nevajadzīgas nožēlas pārņemts, ja būtu to sev atļāvis.

Taču vienmēr dzīvot nākotnē var būt tikpat neauglīgi, kā pastāvīgi raudzīties atpakaļ. Daudzi cilvēki dzīvo, cerot uz nākotni, un viņi nekad nav apmierināti. Viņi grib ātrāk gūt panā­kumus - vinnēt loterijā vai citādā veidā gūt sekmes. Es apzinos, ka mērķi ir svarīgi un arī nauda ir būtiska. Taču galvenais ir, lūk, kas: nauda ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, nevis pats mērķis. Un tas, kas notiek ar jums pašlaik, ir tikpat svarīgi kā tas, ko plānojat nākotnē. Tādēļ, lai gan mans kalendārs ir pilns ar ierak­stiem mēnešiem uz priekšu, esmu iemācījies dzīvot šodienai.