Ričards Brensons - Ej un dari

7 - Ar šādu nosaukumu pasaules izcilākā teorētiskās fizikas un mate­mātikas zinātnieka un Kembridžas Universitātes profesora darbs iznācis latviešu valodā.

Kādu vakaru Jamaikā, mazliet uz ziemeļiem no Kingstonas, es sēdēju pludmalē netālu no bāra, klausīdamies Bobu Mārliju un dzerdams alu. Pelikāni nira pēc zivīm. Viņi darīja to pēc kār­tas, cits pēc cita, uzklupdami zivju baram. Šķita, ka putni dar­bojas kā viena komanda, kurā ikviens saņem savu daļu. Mūsu ģimene dzīvo tāpat - kā saliedēta komanda. Kompānija "Virgin" arī ir kā viena liela ģimene. Tagad mums ir 40 000 darbinieku, bet ikviens komandas loceklis man ir svarīgs un nozīmīgs.

Komandas darba ideja nāk no manas bērnības. Mamma vienmēr centās mūs kaut kādi nodarbināt. Ja kāds gribēja izvai­rīties, viņa teica, ka esam egoisti. Kāda svētdienas dievkalpo­juma laikā baznīcā es nepaliku kopā ar zēnu, kas ciemojās pie mums, bet aizlavījos uz solu, kur sēdēja mans labākais draugs Niks. Mamma pārskaitās. "Ciemiņš ir ciemiņš," viņa teica, "un viesmīlība ir svarīgāka par pārējo." Viņa lika tētim mani nopērt. Viņš to nedarīja. Aizvēris sava kabineta durvis, viņš sita vienu plaukstu pret otru, radīdams vajadzīgo troksni, bet es brēcu kā negudrs, lai mamma varētu dzirdēt. Tētis bieži uzturējās darbā, tādēļ ar bērnu audzināšanu galvenokārt nodarbojās mamma. Taču vecāku ietekme uz mums bija ļoti liela, un es vēl šodien ar viņiem lieliski satieku.

Jūs varat būt labos draugos ar kādu un tomēr viņam nepie­krist. Ja jūs patiešām esat tuvi, varat pārvarēt domstarpības un saglabāt draudzību. Niks atnāca strādāt uz žurnālu "Student" kopā ar mani. Viņš lieliski tika galā ar naudas lietām - paņēma naudu no vecās skārda cepumu kārbas, kur mēs to glabājām, un atvēra bankā rēķinu. Viņš arī palīdzēja mums atrast lielu māju, kur varējām pārcelties no mūsu pārblīvētā puspagraba biroja. Man šķita, ka viss noris lieliski, tādēļ biju šokēts, kad reiz, apsēdies pie sava rakstāmgalda, atradu uz tā dienesta ziņojumu darbiniekiem. Tajā bija rakstīts, ka viņiem vajadzētu atbrīvoties no manis kā izdevēja un pārņemt žurnāla vadību. Niks šo doku­mentu bija nejauši aizmirsis uz galda.

Es to uzskatīju par nodevību, taču sapratu, ka man jāiz­manto situācija pret Niku un jātiek vaļā no viņa. Es paaici­nāju viņu sāņus un teicu: "Cilvēki nāk pie manis un sūdzas, ka viņiem nepatīk tas, ko tu esi iecerējis darīt." Es rīkojos tā, it kā zinātu visus sīkumus.

Sapratis, ka ir pieķerts, Niks bija šokēts. Es piebildu: "Mēs varam palikt draugi, bet domāju, ka tev jāiet projām."

Niks bija apstulbis. "Piedod, Rikij," viņš teica. "Man šķita, ka tā būs labāk."

Viņš aizgāja no žurnāla, bet mēs palikām draugi. Tā bija pirmā saķeršanās ar kādu manā mūžā. Es biju ļoti sarūgtināts, ka tas noticis starp mani un manu labāko draugu. Taču, atrisi­not problēmu, biju novērsis lielāku ļaunumu. Es ielāgoju, ka ir labāk visu izrunāt atklāti. Tad jebkuru konfliktu ar draugu vai kolēģi var atrisināt draudzīgā veidā.

Žurnāls "Student" turpināja attīstīties. Mēs paplašinājām biznesu un sākām pārdot audiokasetes pa pastu. Viens es vairs netiku galā un devu iespēju Nikam atgriezties redakcijā, piedāvādams 40 procentus no jaunā biznesa, kas saistīts ar preču izsūtīšanu pa pastu. Viņš neturēja ļaunu prātu uz mani un atgrie­zās mūsu pulkā. Ar naudu tolaik bija pastāvīgas grūtības. Niks atrisināja problēmu, samazinādams izdevumus un prasmīgi apvār­dodams kreditorus, kuri pēc tam mums tik bieži neuzmācās.

Niks apgalvoja: "Kavējums nav tik briesmīgs, ja galu galā samaksā rēķinus ."

Preču izsūtīšana pa pastu bija plaukstošs bizness. Tomēr darbs žurnālā "Student" aizņēma pārāk daudz laika. Otra pro­blēma bija saistīta ar naudas plūsmas kontroli. Līdzekļus par izsūtītajiem žurnāliem vajadzēja saņemt pirms rēķinu apmaksas, citādi naudas plūsma varēja vispār izsīkt. Es mēģināju pārdot savu žurnālu vienai no tolaik Lielbritānijā lielākajām izdevēju kompānijām - IPC. Viņi vēlējās, lai es strādāju par redaktoru, un apvaicājās par maniem plāniem. Man kā vienmēr bija daudz ideju, un es viņiem par tām pastāstīju. Man radās iespaids, ka IPC direktoru padome bija apstulbusi, uzzinot par maniem pārdrošajiem nodomiem nākotnē. Es pastāstīju par studentiem domātajām lētajām bankām, par studentu naktsklubiem un viesnīcām. Teicu, ka mums jāiegādājas sava lēta dzelzceļa kom­pānija, bet, kad ieminējos par lēto aviolīniju, bija skaidrs, ka viņi uzskata mani par ķertu.

"Mēs jums paziņosim par mūsu lēmumu," viņi teica, pava­dot mani līdz durvīm. "Nezvaniet mums, mēs paši jums pie­zvanīsim."

Tā beidzās mani dižie plāni attiecībā uz žurnālu "Student". Pa to laiku mēs atvērām savu pirmo audiokasešu veikalu. Bieži domāju, kas būtu noticis, ja IPC direktoru padomes locekļi būtu ieklausījušies manos vārdos? Iespējams, tagad viņiem, nevis kompānijai "Virgin" piederētu aviokompānija un vilcieni.

Mūsu nākamais solis bija skaņu ierakstu studijas atvēr­šana. Vēlējos, lai tā kļūtu par vietu, kur cilvēki varētu satikties un izklaidēties. 20. gs. 70. gadu sākumā skaņu ierakstu studijas pārsvarā atradās Londonā un tajās valdīja tikpat lietišķa gaisotne, kā jebkurā birojā. Tās nebija mūziķiem draudzīgas vietas. Viņiem nebūt nepatika spēlēt rokenrolu jau no devi­ņiem rītā. Turklāt ikvienai rokgrupai bija jāstiepj līdzi sava aparatūra un instrumenti. Turpretī es gribēju viņus apgādāt ar visu nepieciešamo, sākot ar sitamajiem instrumentiem un beidzot ar elektroģitārām. Tādēļ nolēmu pameklēt kādu lielu māju ārpus pilsētas, kur mēs varētu kļūt par vienu laimīgu ģi­meni.

Es biju sajūsmā, ieraugot sludinājumu par kādas pils pārdo­šanu tikai par 2000 sterliņu mārciņu. Tas bija izdevīgs pirkums. Man patika ideja iegūt savā īpašumā pili. Es sapņoju, ka grupas, kas līdzīgas sešdesmito gadu "The Beatles" un "Rolling Stones" pulcējas tur, lai ierakstītu jaunus albumus.

Pilns cerību un grandiozu plānu, aizbraucu uz Velsu, lai redzētu visu savām acīm. Diemžēl pils atradās jauna dzīvojamā rajona vidū. Mans sapnis izplēnēja. Atpakaļceļā uz Londonu es ieraudzīju vēl vienu sludinājumu par senas muižas mājas pārdošanu netālu no Oksfordas. Tā, protams, nebija pils, bet, iespējams, ka arī tā varēja būt piemērota.

Es braucu pa šauriem ceļiem mazpazīstamā apkaimē. Ceļš pagriezās un ievijās koku alejā. Māja atradās ceļa galā. Tiklīdz ieraudzīju šo veco, jauko, neregulāri celto ēku, tūdaļ tajā iemī­lējos. Vakara saules apmirdzēta, tā stāvēja parka vidū. Tajā bija milzum daudz istabu. Rolingstoni un bītli varēja dabūt katrs savu ēkas spārnu. Viss bija lieliski. Satraucies es piezvanīju nekustamā īpašuma aģentam.

"Tā maksā 35 000 sterliņu mārciņu," viņš sacīja.

"Bet vai cenu nevarētu mazliet nolaist?" es jautāju.

"Lai pārdotu ātrāk, mēs varam piekrist 30 000. Tas ir izde­vīgs darījums."

Droši vien, ka tas ir izdevīgs darījums - ja ir šāda nauda. Bet manā rīcībā bija, augstākais, kādi 5000 sterliņu mārciņu. Pieprasītā summa tik ļoti pārsniedza manas iespējas, ka nebija nekādas jēgas mēģināt kaut kur sadabūt naudu. Taču man bija jāpamēģina un jāīsteno savs sapnis.