Ričards Brensons: Ej un dari

Protams, rīcība bija nelikumīga, tomēr es nospriedu, ka tas nav nekāds lielais likuma pārkāpums. Sākumā taču grasījos visu darīt godīgi. Tolaik kompānija "Virgin" bija parādā bankai 15 000 sterliņu mārciņu. Šķita, ka tā ir negaidīta veiksme, ka pats liktenis mums palīdz izkulties no parādiem. Man vienmēr bija izdevies tikt sveikā cauri, pārkāpjot likumus, un es cerēju, ka izdosies arī šoreiz. Viss veiktos lieliski, ja mani nebūtu pār­ņēmusi alkatība. Es neapmierinājos ar to, ka pārdevu vienu fur­gonu kasešu, bet četrreiz devos uz Franciju, ikreiz izlikdamies, ka diski domāti eksportam, - un ikreiz atgriezos ar tiem mājās. Pēdējoreiz es pat nepapūlējos uzbraukt uz prāmja. Pēc tam kad prece bija apzīmogota muitā, es gluži vienkārši apbraucu apkārt Duvras ostai, iebraucot pa vieniem un izbraucot pa otriem vār­tiem, un devos tieši mājās. Esmu pārliecināts: ja mani nebūtu pieķēruši, es turpinātu tādā pašā garā. Šķita, ka tas ir tik vien­kārši. Diemžēl tā nebija vis. Mani jau novēroja.

Es laikus tiku brīdināts, ka būs kratīšana. Mums bija viena nakts, lai atbrīvotos no visām ar nodokļiem neapliekamām pre­cēm. Mēs sakārtojām noliktavu un bijām pārliecināti, ka muit­nieki nesāks pārmeklēt mūsu veikalus. Kad muitnieki iebrāžas noliktavā, es smīnēju, vērodams, kā viņi meklē nelegālos diskus. Man nebija ne jausmas, ka vienlaikus tiek pārmeklēti arī veikali. Biju pamatīgi šokēts, kad nonācu cietumā.

Es tam nespēju noticēt. Man šķita, ka apcietina tikai noziedzniekus. Un tad man pamazām atausa, ka es nebiju ne hipijs, ne pirāts. Tā nebija rotaļa. Es tiešām biju noziedznieks. Man ienāca prātā skolas direktora vārdi. Kad sešpadsmit gadu vecumā pametu mācības, viņš man teica: "Brenson, es paredzu, ka tu vai nu nonāksi cietumā, vai kļūsi par miljonāru."

Miljonārs es vēl nebiju, bet cietumā jau biju nonācis. Vecāki man visu mūžu centās iestāstīt, ka vienīgais, kas cilvēkam jāsargā, ir viņa labais vārds. Tu vari būt bagāts, bet, ja cilvēki tev neuzticas, tava bagātība neko nenozīmē. Gulēdams uz plika sintētiskā matrača zem izdilušas segas, es nosolījos, ka nekad vairs neko tamlīdzīgu nedarīšu un visu atlikušo mūžu rīkošos saskaņā ar likumu.

No rīta mamma atnāca uz tiesu, lai mani morāli atbalstītu. Naudas advokātam man nebija, un es palūdzu piešķirt man bezmaksas aizstāvi. Tiesnesis paziņoja: ja viņš apmierināšot manu lūgumu, es nevarēšot pamest cietumu pret drošības naudu. Summa, kuru viņš noteica, bija graujoša - 30 000 ster­liņu mārciņu. Šādu naudu es nevarēju sadabūt. Protams, man piederēja muiža, bet tā vēl bija ieķīlāta. Tad mamma drošības naudas vietā piesolīja savu māju. Viņas ticība man bija gandrīz neizturama. Viņa raudzījās uz mani pāri visai tiesas zālei - un mēs abi sākām raudāt.

Es vienmēr atcerēšos vārdus, kurus viņa sacīja atpakaļceļā uz Londonu: "Es zinu, ka tu esi guvis mācību, Rikij. Neraudi - izlietu ūdeni nesasmelsi. Mums jādzīvo tālāk un jātiek galā ar problēmām."

Muitas ierēdņi piekrita neierosināt krimināllietu un bija ar mieru nokārtot visu bez tiesas. Man uzlika sodu, kas bija trīs­reiz lielāks par manu nelegāli iegūto peļņu. Summa sasniedza 45 000 sterliņu mārciņu. Šo summu man atļāva samaksāt gada laikā, veicot trīs maksājumus. Es neļaunojos. Biju izrādījis necieņu likumam un pelnījis sodu. Kopš tā laika mana devīze ir: nekādas nelikumīgas darbības.

Vienīgais veids, kā saglabāt pašcieņu, bija samaksāt visu līdz pēdējam penijam. Patiesībā es pat biju vinnējis. Mans mērķis bija pelnīt daudz naudas, bet darīt to absolūti legāli. Mēs rāvāmies melnās miesās, vērdami vaļā jaunus "Virgin Records" vei­kalus un kaldami plānus kompānijas paplašināšanai.

Kopš tā laika, ja man jautā, ciktāl esmu gatavs iet, lai sa­sniegtu savus mērķus, atbildu vienu un to pašu: man galvenais ir nepārkāpt likumu, un es vienmēr pārbaudu, vai tā patiešām ir. Reputācija ir viss, kas tev pieder.

Ja jūs uzsāktu jaunu biznesu un jautātu man, ko es varētu ieteikt, es atbildētu: "Esi godīgs, slēdzot ikvienu darījumu. Neblēdies - bet tiecies uzvarēt." Šis likums attiecas arī uz jūsu personisko dzīvi.

Mana devīze ir šāda: "Nekad nedari to, kas neļauj tev mie­rīgi gulēt naktīs." Tas ir labs likums, un ir vērts rīkoties saskaņā ar to.

Es tiku audzināts pārliecība, ka ikviens no mums var mai­nīt pasauli. Es ticēju, ka mūsu pienākums ir palīdzēt citiem un iespēju robežās darīt labu. Domāju, ka mans skolas direktors bija apstulbis, kad uzrakstīju viņam garu ziņojumu par to, kā viņš varētu labāk vadīt mūsu skolu. Apcerējums beidzās ar patē­tiskiem vārdiem: "Man būtu interesanti uzzināt jūsu domas par šo jautājumu, bet ietaupīto naudu varētu ieguldīt manu turp­māko plānu īstenošanā."

Direktors nesmējās un pat nesodīja mani par nekaunību. Viņš atdeva man ziņojumu un dzedri piebilda: "Ļoti labi, Brenson. Nodrukā to skolas žurnāla."

Taču es pametu skolu un nodibināju savu žurnālu. Man gribējās to izmantot kā platformu, lai mainītu pasauli. Kad mēs ar māsu Lindi centāmies uz ielas pārdot žurnālu "Student", mums pienāca klāt kāds klaidonis un lūdza nedaudz naudas. Man nebija ne pensa, taču bija tik kvēla vēlēšanās darīt labu, ka tūdaļ norāvu drēbes un atdevu tās viņam. Atlikusī diena man bija jāpavada ievīstītam segā, bet jutu, ka esmu veicis kaut ko cildenu.

Vēl viens veids, kā mēs palīdzējām cilvēkiem, bija konsultā­ciju centra atvēršana studentiem. Viņi varēja uzdot jautājumus par jebko, sākot ar maksu par dzīvokli un beidzot ar grantu saņemšanas noteikumiem, taču viņus galvenokārt interesēja ar seksu saistītās problēmas. Tolaik ar šādiem jautājumiem citur nebija kur vērsties. Centrs guva tik lielus panākumus, ka pat vēl tagad - pēc 35 gadiem - nav zaudējis savu popularitāti.

Dažus nākamos gadus pavadīju, veidodams kompāniju "Virgin". Pelnīt naudu bija jauki, tomēr tas nebija manas dzīves galvenais mērķis. Man patīk grūts darbs. Cilvēks, kas radījis IKEA9 9 - IKEA - Zviedrijas mazumtirdzniecības kompāniju, kas pārdod tajā ražotus mājsaimniecības priekšmetus un aksesuārus par zemām cenām, 1943. gadā nodibināja Ingvars Kamprāds. Tagad tai ir veikali visās pasaules valstīs. Nosaukums IKEA ir akronīms no kompānijas dibinātāja vārda un uzvārda (ingvar Kamprad), fermas nosaukuma, kur viņš pavadījis bērnību (Elmtaryd), un vasarnīcu ciemata nosaukuma (Agun-naryd). 10 - Daudznacionāls rokmūzikas koncerts, kas 1985. g. 13. jūlijā ar satelīta palīdzību vienlaikus notika vairākās pasaules valstīs, lai iegūtu līdzekļus Etiopijas trūkumcietējiem. Tika savākti 102,3 milj. eiro. 11 - Lielbritānijas un Īrijas kristīgās Baznīcas 1945. gadā dibināta orga­nizācija, kas rūpējas par visnabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu rases un reliģijas. 12 - Live Aid koncerta turpinājums 2005. g. 2. jūlijā Edinburgā. Tā laikā tika savākti paraksti aicinājumam - sniegt palīdzību Āfrikas valstīm. To iesniedza Lielā astotnieka valstu vadītāju tikšanās laikā 2005. g. 6.-8. jūlijā. 13 - Pazīstami rokmūziķi - Red. piez. , iedala visu savu dienu desmitminūšu posmos. Lūk, ko viņš saka: "Ja desmit minūtes ir pagājušas, tas jau ir neatgrie­zeniski. Iedali savu dzīvi desmitminušu posmos un neizšķied ne mirkli." Nevajag pavadīt laiku, nevajadzīgi rosoties, bet gan izmantot to lietderīgi. Bils Geitss - bagātnieks, kas vairāk par citiem ziedo labdarībai, - apgalvo, ka viņš saviem darbiniekiem ļaujot divas stundas dienā skatīties gaisā ar noteikumu, ka viņu prāts ir pastāvīgi nodarbināts. Alberts Einšteins radīja savu rela­tivitātes teoriju domās, nelietodams papīru un rakstāmspalvu. Viņš to pierakstīja vēlāk. Patiesību sakot, arī es savas labākās idejas izstrādāju galvā. Bet, tā kā šādam darbam rokas nav vaja­dzīgas, man sagādā prieku fiziski grūti uzdevumi, tādi kā Atlan­tijas okeāna šķērsošana motorlaivā.