Ričards Brensons - Ej un dari

Saka, ka nauda esot visa ļaunuma sakne. Bet tā nevar būt. Naudu var izmantot arī labiem mērķiem. Lielākos labdarības fondus pasaulē dibinājuši bagāti cilvēki, taču dažas no šīm organizācijām sāka savu darbību ar gluži niecīgiem līdzekļiem. Hārvardu, turīgāko Amerikas Universitāti, dibinājis labdarības fonds. Tā aizsākās ar dažām grāmatām un trīssimt piecdesmit dolāriem. IKEA sākās dārza šķūnī, bet par kompānijas mātes uzņēmumu kļuva labdarības fonds. Vīrs, kas izgudroja ātrās ēdināšanas restorāna produktu Big Mac, sāka savu karjeru, pār­dodams papīra glāzītes. Viņš arī bija viens no tiem, kuri vel­tīgi nešķiež laiku. "Ja jums ir laiks slaistīties, jums ir laiks arī strādāt," viņš bieži sacīja saviem darbiniekiem. Iespējams, viņš ļoti steidzās, tādēļ ideja izveidot McDonald viņam radās tikai piecdesmit divu gadu vecumā. Tagad viņa uzņēmums ziedo labdarībai 50 miljonus dolāru gadā.

Tātad nauda var darīt arī labu. Un nebūt nav jābūt bagātam, lai tā rīkotos. Agrāk bērni bieži nodeva foliju un tukšās kolas skārdenes, lai savāktu naudu labiem darbiem. Tagad viņi rīko labdarības skrējienus un ziedo līdzekļus, lai organizētu milzu koncertu Live Aid 10 10 - Daudznacionāls rokmūzikas koncerts, kas 1985. g. 13. jūlijā ar satelīta palīdzību vienlaikus notika vairākās pasaules valstīs, lai iegūtu līdzekļus Etiopijas trūkumcietējiem. Tika savākti 102,3 milj. eiro. 11 - Lielbritānijas un Īrijas kristīgās Baznīcas 1945. gadā dibināta orga­nizācija, kas rūpējas par visnabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu rases un reliģijas. 12 - Live Aid koncerta turpinājums 2005. g. 2. jūlijā Edinburgā. Tā laikā tika savākti paraksti aicinājumam - sniegt palīdzību Āfrikas valstīm. To iesniedza Lielā astotnieka valstu vadītāju tikšanās laikā 2005. g. 6.-8. jūlijā. 13 - Pazīstami rokmūziķi - Red. piez. , kas ar satelīttelevīzijas palīdzību norisi­nās dažādās valstīs. Ir daudz veidu, kā palīdzēt citiem. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir nedarīt ļaunu, bet tas vispār nemaksā neko.

Kad man palika četrdesmit gadu, es atskārtu, ka esmu nonā­cis savas dzīves viszemākajā punktā. Mēs karojām ar kompāniju "British Airways" par vietu debesīs. Mūsu aviolīnija bija kļuvusi par uzvarētāju kategorijā "Gada labākā biznesa klase", bet, lai iegūtu naudu kompānijas uzturēšanai, bija pastāvīgi jācīnās. Tikai daudzie kompānijas "Virgin Music" izlaistie hiti ļāva mums neiekļūt parādos. Saimons, kas tolaik vadīja kompāniju "Virgin Music", šķiet, bija zaudējis interesi par to - galvenokārt tādēļ, ka uzskatīja, ka aviolīnija mūs izputinās. Es apsēdos un atskatījos uz nodzīvoto mūžu. Uzdevu sev jautājumu: vai gribētu darīt ko jaunu, ja viss pilnībā būtu jāmaina? Es nekad neesmu bijis kaislīgs lasītājs, tomēr nolēmu vairāk laika veltīt lasīšanai.

Es pavaicāju Džoanai: "Varbūt iestāties koledžā un iegūt vēsturnieka diplomu?"

"Tu gluži vienkārši gribi skraidīt pakaļ skaistām meitenēm," viņa strupi atteica.

Vai Džoanai bija taisnība? Vai man tiešām bija sākusies pus­mūža krīze?

Iespējams. Toreiz domāju nevis par to, ko varu darīt savā labā, bet prātoju, ko spēju paveikt citu labā. Iztēlojos, ka varētu pievērsties politikai vai izmantot savas biznesmeņa spējas, lai izdarītu kaut ko noderīgu, piemēram, risinātu svarīgas pro­blēmas, tādas kā cīņa ar tabakas ražotājiem. Es varētu finan­sēt pretvēža līdzekļu izstrādi, pievērsties veselības aizsardzī­bas sistēmai vai palīdzēt bezpajumtniekiem. Bija daudz veidu, kā varētu būt noderīgs. Šo ceļu arī izvēlējos visai atlikušajai dzīvei.

Man šķiet, ka laiku pa laikam mums visiem jāizvērtē sava dzīve. Vai esam sasnieguši izvirzītos mērķus? Vai ir kaut kas tāds, no kā varētu atteikties? Es nerunāju par to, ka jāizmet novalkātās kurpes vai veci krēsli. Es uzskatu, ka mums jāatmet sliktie paradumi vai laiskums, kas neļauj virzīties uz priekšu un tikai piesārņo smadzenes.

Mans brālēns Pīters Skots vada lielu ūdensputnu rezervātu. Kad pateicu viņam, ka vēlos piesaistīt savvaļas putnus savam piemājas ezeram Oksfordā, viņš sniedza man visus nepiecieša­mos padomus. Es padziļināju ezeru un uzbēru vairākas salas, lai putniem būtu, kur ligzdot. Gulbji, pīles, zosis un gārņi salaidās tur no visām pusēm. Tā ir ļoti klusa vieta, kur varu ļauties vien­tulīgām pārdomām. Man parasti patīk atrasties cilvēku drūzmā vai būt kopā ar ģimeni, bet dažkārt vajadzīgs miers. Man patīk klaiņot gar ezeru un domāt.

Kad cīnījos par mūsu aviolīnijas pastāvēšanu, jutos paga­lam apjucis. Tā ar mani gadījās tikai dažreiz. Man bija jāpieņem izšķirošs lēmums. Kad bankā pateicu, ka kompānija "Virgin Music" ir vismaz pusotra miljarda sterliņu mārciņu vērta, mani ņēmās pārliecināt, ka tā jāpārdod, lai atmaksātu aizdevumus, kuri bija paņemti aviolīnijas attīstībai. Man bija divas izvēles: slēgt aviolīniju vai pārdot skaņu ierakstu kompāniju. Visu sarež­ģīja tas, ka gribēju saglabāt gan vienu, gan otru. Vēlējos vienīgi to, lai banka neceļ iebildumus. Man šķita: ja banka zinās, cik nopietns ir mūsu mūzikas bizness, tad sapratīs, ka nauda ir dro­šībā. Taču bankām nepatīk riskēt, un bankas darbinieki man lika saprast: ja es nepārdošot kompāniju "Virgin Music", viņi pieprasīšot dzēst parādus par aizdevumu. Nezināju, ko lai dara. Es mīlēju "Virgin Music" un zināju, ka tā joprojām attīstīsies. Turklāt mēs nupat bijām noslēguši līgumu ar "Rolling Stones", un es jutos tā, it kā grasītos nodot šo grupu un visus pārējos mūziķus. Nezināju, kā lai rīkojas tai lietainajā dienā, kad stai­gāju gar ezera krastu.

Šajā trauksmainajā laikā, 1990. gada augustā, Irāka iebruka Kuveitā. Ziņās es dzirdēju, ka 150 000 bēgļu šķērsojuši Jordānijas robežu. Es biju draudzīgās attiecībās ar Jordānijas karali Huseinu un karalieni Nūru. Arābu izcelsmes amerikāniete kara­liene Nūra bija ne vien skaista sieviete, bet arī izglītota arhi­tekte, kas ar vīru iepazinās, kad strādāja Jordānijas aviokompā­nijā. Mums bija daudz kopīgu interešu. Karaliene bija redzējusi mani televīzijā, kad ar gaisa balonu lidoju apkārt zemeslodei, un vēlāk man piezvanīja, lai apvaicātos, vai es karaliskās ģime­nes locekļiem apņemtos iemācīt vadīt gaisa balonu.

Es aizvedu savu gaisa balonu uz Jordāniju un iepazinos ar karalisko ģimeni. Viņi visi bija tikpat patīkami cilvēki kā pati karaliene, arī bērni bija pieklājīgi un draudzīgi. Lieliski pava­dīju laiku, lidodams virs galvaspilsētas un raudzīdamies lejā uz senatnīgajām celtnēm, kuru jumti bija klāti ar sarkaniem daksti­ņiem. Kad cilvēki uzzināja, ka virs viņu galvām pītajā grozā lido karalis un karaliene, viņi sāka skriet pakaļ balonam, lūkojoties augšup un sveicot augsto pāri. Tolaik karalim neklājās viegli. Viņš jau bija pārdzīvojis vairākus atentātus, un viņu pastāvīgi apsargāja bruņoti vīri. Tomēr viņi nezināja, kā var aizsargāt karali, ja viņš lido debesīs bez viņiem. Pašam Huseinam gan tas bija līksms, pilnīgas brīvības brīdis.

Kad Sadams Huseins iebruka Kuveitā, es televīzijā redzēju, ka tūkstošiem bēgļu nemitīgā straumē šķērso Jordānijas robežu. Piezvanījis karalim Huseinam un karalienei Nūrai, apvaicājos, vai varu kaut kā palīdzēt. Es gribēju būt noderīgs. Karaliene atbildēja, ka uzzināšot, kas nepieciešams visvairāk, un sazinā­šoties ar mani. Viņa piezvanīja tajā pašā dienā un jautāja, vai es varot sagādāt segas. Tuksnesī pa dienu ir ļoti karsts, bet naktī - ļoti auksts. Karaliene paskaidroja, ka segas varēs izmantot kā nojumi dienā, bet naktī cilvēki sasildīsies, ievīstoties tajās.