Ričards Brensons - Ej un dari

1987. gada biržas viesulis bija aizmēzis visus mūsu sapņus nopirkt kompāniju "EMI". Birža bankrotēja, un mūsu akciju vērtība samazinājās. Bankas neticēja, ka stāvoklis var uzlaboties, un nepiešķīra mums nekādus aizdevumus. Galu galā biju spiests aizmirst par kompānijas "EMI" pārņemšanu. Dīvainā kārtā "British Airways" aviolīnijas "netīro spēlīšu" laikā, kad centos saglabāt savu aviolīniju, biju spiests kompānijai "EMI" pārdot kompāniju "Virgin Music" par pusmiljardu sterliņu mārciņu. Tā bija viena no skumīgākajām dienām manā mūžā - taču biznesā dažkārt jāpieņem ļoti skaudri lēmumi. Ja aviolīnija izputētu, simtiem cilvēku zaudētu darbu. Tomēr ieņemtais pusmiljons sterliņu mārciņu garantēja mūsu finansiālo drošību ilgam lai­kam un sniedza man iespēju uzsākt jaunu biznesu. Arī kompānijas "Virgin Music" stāvoklis bija stabils. Taču galvenais - bija saglabājusies firma un neviens nebija zaudējis darbu.

Ja man jautātu, kam ticu visvairāk, es atbildētu: savai ģime­nei. Es nelokāmi ticu tai. Zinu, ka dažkārt cilvēki šķiras, - tas gadījies arī ar mani. Zinu arī to, ka daži cilvēki dzīvo vientu­lībā. Taču tuvi draugi arī ir kā ģimene. Mums visiem nepie­ciešams atbalsts un palīdzība. Lai gan esmu iemācījies stāvēt stingri uz kājām, bez ģimenes un draugu uzticības neko nebūtu sasniedzis.

8 - The EMI Group (The Electric and Musical Industries Ltd) - britu mūzikas kompānija, kas tika dibināta 1931. gadā, sākumā bija skaņu ierak­stu studija, tagad ir viena no pasaulē lielākajām kompānijām.

Kompānijas "Virgin Music" pastāvēšanas pašā sākumā reiz vedu sarunas ar dažiem japāņu biznesmeņiem. Viņi izturējās ļoti pieklājīgi pret jaunekli, kas bija ģērbies svīterī un džinsos un kam turklāt nebija naudas. Viņi iemācīja man to, cik svarīgi biznesā turēt acis vaļā, uzmanīgi klausīties un būt pieklājīgam. Viņi apgalvoja, ka nekad nevarot zināt, kas uz tevi skatās un tevī klausās. Cilvēki runā. Baumām ir paradums nonākt pie tiem, par kuriem tiek baumots.

Man pašam gadījies to piedzīvot. Reiz steidzos uz kādu sanāksmi. Es kavējos, tādēļ paķēru dažus dokumentus un ielēcu taksometrā. Šoferis izrādījās ļoti runīgs vīrs. Viņš teica: "Es tevi pazīstu! Tu esi Diks Brensons. Tev pieder skaņu ierakstu firma"

"Jā, tā ir," es teicu.

"Redz, kā man laimējies. Pats misters Brensons manā taksī!"

Es cerēju, ka viņš aizvērsies un ļaus man beidzot pārskatīt līdzpaņemtos dokumentus, bet šoferis nerimās. Viņš teica, ka pa dienu sēžot pie stūres, bet vakaros spēlējot rokgrupā bun­gas. Šoferis apvaicājās, vai es gribētu noklausīties kaseti ar viņa ierakstu. Sirds man vai pamira. Cilvēki vienmēr pabāž man savus ierakstus, cerot, ka kļūs populāri.

Es negribēju būt rupjš, tādēļ teicu: "Labprāt."

"Nē, tu izskaties noguris. Bet vai zini ko? Mana mamma dzīvo tepat tuvumā. Viņa būtu priecīga ar tevi iepazīties. Ieskriesim pie viņas un iedzersim tasi tējas."

"Nevaru, es jau tā kavējos..." aši atbildēju.

"Es pieprasu, tēvoc. Tase tējas ir tieši tas, kas tev vajadzīgs." "

Paldies," es vārgā balsī sacīju.

Kad jau bijām piebraukuši pie mājas, šoferis ieslēdza savu kaseti. Es izdzirdu vārdus, kas plūda no skaļruņiem: "I can feel it, coming in the air tonight..." Tad viņš izlēca no priekšējā sēdekļa un atvēra man durvis. Taksometra šoferis bija Fils Kolins, kas smējās, vēderu turēdams.

Kad veidoju savu realitātes šovu "Miljardu mantinieki", izmantoju no Fila aizgūto ideju. Es pārtapu par vecu taksometra šoferi un vadāju jaunos dalībniekus uz muižu, kur notika filmē­šana. Abām ausīm klausījos, ko viņi runā aizmugurējā sēdeklī. Ievēroju arī to, kā viņi izturas pret vecu vīru, kas nespēj panest viņu smagos čemodānus. Līdz ar to es - dalībniekiem par lielu sarūgtinājumu - daudz ko par viņiem uzzināju.

Respektēt cilvēkus nozīmē cienīt ikvienu no viņiem, ne tikai tos, uz kuriem gribi atstāt iespaidu.

Japāņi spēj gaidīt 200 gadus, līdz tiks sasniegts viņu kompā­nijas ilgtermiņa mērķis. Viņi necer uz ātru peļņu. Viņiem patīk lēna, bet stabila izaugsme. Reiz es meklēju finanšu partneri kompānijai "Virgin Music". Mēs vedām sarunas ar daudziem amerikāņiem. Viņi bija ar mieru investēt, taču vienlaikus vēlē­jās praktiski iesaistīties kompānijas vadībā. Mums ir savs darba stils, tādēļ mēs meklējām neuzkrītošu partneri. Mēs zinājām: ja partneris būs pārāk aktīvs, viņš var izraisīt konfliktus. Es atcerē­jos Japānas biznesmeņus, kuri pirms vairākiem gadiem bija tik laipni izturējušies pret mani, un mēs pievēršamies Austrumiem. Es apvaicājos kādam japāņu biznesmenim, kas bija ieradies uz pārrunām ar mani, kā viņš iztēlojas mūsu kopējo darbu.

"Mister Brenson," viņš pieklājīgi vaicāja, "kādu sievu jūs izvēlētos, - amerikānieti vai japānieti? Ar amerikāņu sievām ir ļoti sarežģīti. Šķiršanās, alimenti. Turpretī japāņu sievas ir uzti­camas un mierīgas."

Tomēr "uzticamas un mierīgas" nenozīmēja "vājas". Mūs tas pilnībā apmierināja - un mēs izvēlējāmies kompāniju, kas piederēja šim japānim.

Labāko mācību mūžā esmu guvis, kad darīju kaut ko neli­kumīgu. Mani pieķēra, un tad nācās maksāt. Tolaik es mazliet līdzinājos garmatainam hipijam vai pirātam. Tā šķita rotaļa. Es biju drosmīgs, bet arī muļķis. Ir reizes, kad nav vērts riskēt.

20. gs. 70. gados visi bija mazliet hipiji un uzskatīja, ka pār­kāpt likumu ir stilīgi. Vispārējo noskaņojumu raksturoja vārdi "mēs un viņi". Pirātiskās raidstacijas tricināja gaisu no ofšoriem. Tika lietots milzum daudz narkotiku. Mana avantūra šķita kā sīka blēdība. Es to nejauši izdomāju 1971. gada pavasarī. Kom­pānija "Virgin" jau bija pazīstama ar to, ka pārdeva lieliskas, samērā lētas audiokasetes, un mēs bijām saņēmuši lielu pasū­tījumu no Beļģijas. Ja eksportē diskus uz Beļģiju, Lielbritānijā tie netiek aplikti ar nodokļiem, tādēļ es nopirku ar nodokļiem neapliekamās audiokasetes tieši no ražotājiem un noīrēju fur­gonu, lai aizvestu tās pāri Lamanšam ar prāmi. Biju nodomājis ierasties Francijā un no turienes ar mašīnu braukt tieši uz Beļ­ģiju. Man nebija ne jausmas, ka Francijā būs jāmaksā nodokļi.

Duvrā muitnieki apzīmogoja manus papīrus, norādot disku daudzumu, kurus vedu. Kad ierados Francijā, man palūdza uzrādīt pierādījumu, ka negrasos pārdot šīs audiokasetes Fran­cijā. Es parādīju savu pasūtījumu no Beļģijas un sacīju, ka mēs braucam caur Franciju tranzītā, bet tas neko nelīdzēja. Franči paziņoja, ka aizturēšot visu manu preci muitā, līdz es samaksā­šot nodokļus.

Mēs nikni strīdējāmies, bet, tā kā negribēju maksāt, man bija jāatgriežas ar prāmi Duvrā ar visām audiokasetēm. Es biju pārskaities, ka esmu izšķiedis laiku un zaudējis lielisku pasū­tījumu. Taču atpakaļceļā uz Londonu man ienāca prātā, ka manā rīcībā ir autofurgons ar audiokasetēm, kas nav apliktas ar nodokļiem. Tam pierādījums bija muitas apzīmogotie papīri. Es nospriedu, ka diskus varēs pārdot "Virgin" veikalos, kā arī pa pastu un papildus nopelnīt 5000 sterliņu mārciņu.