Ričards Brensons - Ej un dari

"Vairāki mazi bērni jau nomiruši," teica karaliene Nūra.

"Cik segu vajadzīgs?" es jautāju.

Viņa nosauca skaitli - simt tūkstoši.

"Mums atlikušas tikai kādas divas trīs dienas. Tad cilvēki sāks mirt simtiem. Tas ir ļoti steidzami, Ričard."

"Virgin" aviolīnijas darbinieki tūdaļ ķērās pie darba, zvanī­dami visiem, kuriem vien varēja. Pēc divām dienām viens no mūsu lielajiem reaktīvajiem laineriem jau lidoja uz Jordāniju, vezdams 40 000 segu, tonnām rīsu un medikamentu krājumus. Atpakaļceļā mēs paņēmām Lielbritānijas pilsoņus, kas Jordānijā bija iestrēguši kara dēļ. Tiklīdz es atgriezos Lielbritānijā, man tūdaļ paziņoja, ka kompānijas "British Airways" prezidents kļuvis vai traks aiz dusmām. Viņš teicis, ka pēc palīdzības vaja­dzēja griezties pie viņa. Taču viņam norādīja, ka es - atšķirībā no viņa - pats piedāvāju savu palīdzību. Turklāt iepriekš viņš bija aizliedzis lidmašīnas izmantot starpvalstu konfliktu laikā, pat tādos gadījumos, kad pie viņiem vērsās organizācija "Christian Aid" 11 11 - Lielbritānijas un Īrijas kristīgās Baznīcas 1945. gadā dibināta orga­nizācija, kas rūpējas par visnabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu rases un reliģijas. 12 - Live Aid koncerta turpinājums 2005. g. 2. jūlijā Edinburgā. Tā laikā tika savākti paraksti aicinājumam - sniegt palīdzību Āfrikas valstīm. To iesniedza Lielā astotnieka valstu vadītāju tikšanās laikā 2005. g. 6.-8. jūlijā. 13 - Pazīstami rokmūziķi - Red. piez. . Turpretī tagad "British Airways" prezidents bija sagādājis kravu ar segām un steidzīgi nosūtīja to uz Jordāniju. Es biju gandarīts, ka mūsu piemērs kaut nedaudz pamudināja viņu sniegt cilvēkiem palīdzību.

Uzzinājis, ka mūsu sūtījums nebija nonācis līdz visiem bēg­ļiem, es tūlīt izlidoju uz Jordāniju, lai tiktos ar karali un karalieni viņu pilī. Es strīdējos ar ministru, kurš, kā man kļuva zināms, bija bloķējis visu procesu, un piespiedu viņu nosūtīt segu kravu uz bēgļu nometnēm. Ar karali Huseinu mēs daudz runājām arī par Sadamu. Karalis vēlējās, lai Jordānija šajā bruņotajā kon­fliktā, kas tolaik šķita neizbēgams, ieturētu neitralitāti. Viņa valsts stāvoklis bija diezgan nestabils, un karalis labi izprata abu konfliktējošo pušu problēmas. Viņš cerēja, ka visu izdosies nokārtot sarunu ceļā, taču bažījās, ka Rietumi var uzsākt karu, lai aizsargātu Kuveitas naftas laukus. Karalis apzinājās, ka laika jebkādu lēmumu pieņemšanai atlicis ļoti maz.

Dažas dienas pēc tam Londonā skatījos televīzijas ziņas un ieraudzīju Sadamu. Kā noskaidrojās, viņš bija sagrābis britu ķīl­niekus un gribēja izmantot viņus kā dzīvu vairogu. Sāku prātot, ko varētu darīt, lai palīdzētu viņiem šajā situācijā. Biju viens no ļoti nedaudzajiem Rietumu cilvēkiem, kuriem bija tieša saikne ar karali Huseinu, kas savukārt bija viens no nedaudza­jiem, kuriem uzticējās Sadams. Mēs varējām organizēt sarunas, apejot visus saniknotos politiķus, un kaut ko paveikt līdz kara sākumam. Man radās ideja piedāvāt Sadamam apmainīt ķīlniekus pret medikamentiem. Karalis Huseins varētu sazinā­ties ar viņu un paziņot manus priekšlikumus. Piezvanīju kara­lienei Nūrai un apvaicājos, vai viņa nepalīdzētu īstenot manu plānu.

"Brauc šurp un paliec pie mums, Ričard. Tu pats varēsi apspriest to ar karali," viņa teica.

Es atkal nonācu Jordānijā, kur trīs dienas pavadīju saru­nās ar karali Huseinu. Viņš piekrita, ka vajagot steidzīgi kaut ko uzsākt, pirms nav noticis ļaunākais. Es apsēdos un, rūpīgi apdomādams katru vārdu, ar roku uzrakstīju ļoti pieklājīgu vēs­tuli Sadamam. Lūdzu viņu atbrīvot visus ārzemniekus, kas bija aizturēti Irākā, un kā labas gribas žestu piedāvāju nosūtīt medi­kamentus, kuru Irākā trūka. Vēstuli parakstīju šādi: "Ar patiesu cieņu, Ričards Brensons."

Pēc vakariņām karalis aiznesa manu vēstuli uz savu kabi­netu un pārtulkoja to arābu valodā. Viņš pievienoja tai savu personisko pavadvēstuli Sadamam un ar īpašu kurjeru nosū­tīja uz Irāku. Tā kā man vairs nebija ko darīt, aizlidoju mājās.

Pēc divām dienām karalis Huseins sazinājās ar mani un pavēstīja labas ziņas. Sadams esot teicis, ka atbrīvošot slimos ķīlniekus, sievietes un bērnus, taču vēloties, lai kāds ietekmīgs cilvēks ierodas Irākā un personiski, televīzijas kameru priekšā, viņam to palūdz. Es tūdaļ piezvanīju bijušajam premjerminis­tram Edvardam Hītam. Mēs gluži labi sapratāmies, jo abi inte­resējāmies par jahtām. Viņš uzreiz piekrita. Tas bija ārkārtīgi drosmīgs solis no viņa puses.

Saskaņā ar plānu Edvardam Hītam bija vispirms jālido uz Jordāniju un jāapmetas pie karaliskās ģimenes. No turienes viņš drošā ceļā tiktu nogādāts Irākā.

Dienu vēlāk man piezvanīja pats karalis Huseins. "Man ir labas ziņas jums, ser. Jūs varat doties uz Irāku. Sadams ir devis vārdu, ka jūs būsit pilnīgā drošībā."

Pirms aizlidošanas mani uztrauca tikai viens. Lai gan Sadams bija devis vārdu, daudzi uzskatīja, ka viņš varot saņemt mani un Edvardu Hītu par ķīlniekiem un konfiscēt lidmašīnu. Augstās riska pakāpes dēļ neviens negribēja apdrošināt laineri. Ja Sadams tiešām to konfiscēs, mūsu kompānija bankrotēs. Šajā avantūrā es riskēju ar visu - taču runa bija par cilvēku dzīvī­bām. Atpakaļceļa nebija.

Kad mūsu lidmašīna beidzot pameta Irāku ar ķīlniekiem un Edvardu Hītu uz borta, atvieglojums bija tik milzīgs, ka mēs svi­nējām mūsu panākumus visu ceļu līdz pašai Londonai. Tomēr viens cilvēks bija neapmierināts. Kompānijas "British Airways' prezidents paziņoja: "Ko, velns parāvis, tas Ričards Brensons iedomājas? Vai viņš uzskata, ka ir sasodītā ārlietu ministrija?"

Vēlāk savā dienasgrāmatā ierakstīju: "Kas mani pamudināja uz šādu rīcību? Vēl pirms mēneša biju dziļā depresijā. Šķita, ka dzīve zaudējusi jebkuru jēgu. Biju jau sev pierādījis, ka varu daudz ko sasniegt dažādās nozarēs. Man nupat palika četrdes­mit gadi. Es meklēju jaunus izaicinājumus..."

Pārlasot uzrakstīto, atskārtu, ka, būdams biznesmenis, varu darīt daudz ko labu. Glābšanas operācija Irākā to bija aplieci­nājusi. Kā biznesmenis esmu sastapies ar tādām izcilām perso­nībām kā Nelsons Mandela, ar pasaules līderiem, piemēram, Krie­vijas prezidentu, un ar bagātākajiem cilvēkiem - Bilu Geitsu un viņa mazāk pazīstamo kolēģi Polu Alenu. Faktiski biznesmeņi un miljardieri ieņem unikālas pozīcijas. Viņi ar labas gribas cil­vēku palīdzību var sazināties ar visiem, sākot ar augstu stāvo­šām personām un beidzot ar parastiem pilsoņiem jebkurā valstī.

"Es ticu, ka viņi var gudri izmantot savu varu, sniedzot labumu visai cilvēcei," tā kādreiz rakstīju savā pirmajā žurnāla "Student" slejā. Mana meita Holija, kas studē medicīnu, interesējas par britu jaunatnes seksuālajām problēmām. Viņa, tāpat kā es, ir veikusi pilnu apli un nonākusi punktā, no kura kādreiz sāku. Tagad jau Holija kā brīvprātīgais iesaistās kompānijas "Virgin" labdarības struktūrā un Studentu palīdzības centrā Londonas rietumdaļā. Šajā centrā studenti var vērsties pēc padoma.

Mana pirmā mīlestība - mūzika - arī ir varens spēks, kas spēj darīt labu. Jāpiemin kaut vai Live Aid un Live 8 12 12 - Live Aid koncerta turpinājums 2005. g. 2. jūlijā Edinburgā. Tā laikā tika savākti paraksti aicinājumam - sniegt palīdzību Āfrikas valstīm. To iesniedza Lielā astotnieka valstu vadītāju tikšanās laikā 2005. g. 6.-8. jūlijā. 13 - Pazīstami rokmūziķi - Red. piez. un neiedomājami lielais darbs, kuru veikuši tādi cilvēki kā Pīters Gabriels, Bono, Bobs Geldofs 13 13 - Pazīstami rokmūziķi - Red. piez. un citi, vācot naudu badacietē­jiem un trešās pasaules katastrofu upuriem. Kad princese Diāna bija dzīva, viņa aktīvi piedalījās labdarības pasākumos, un es biju laimīgs, ka varu viņai kaut nelielā mērā palīdzēt. Tādēļ lepojos ar to, ka pierunāju Eltonu Džonu nodziedāt savu sla­veno hitu "Candle in the Wind" princeses Diānas bērēs. Disks ar šo ierakstu tika izplatīts pasaulē trīsdesmit triju miljonu eksem­plāru tirāžā, un tika iegūta divdesmit miljonu sterliņu mārciņu liela peļņa. Visa šī nauda tika ziedota labdarības mērķiem, kā to droši vien būtu vēlējusies Diāna.