Ričards Brensons - Ej un dari

Pirmoreiz mūžā es uzvilku elegantu uzvalku un nospod­rināju savas vecās skolas kurpes. Es gribēju atstāt vajadzīgo iespaidu uz bankas ierēdņiem un pārliecināt viņus, ka man var aizdot naudu. Vēlāk viņi stāstīja, ka, tiklīdz ieraudzījuši manu uzvalku un nospodrinātās kurpes, uzreiz nopratuši, ka man ir nopietnas finansiālās grūtības. Es parādīju viņiem mūsu veikala un preču izsūtīšanas biznesa grāmatvedības grāmatas un biju pārsteigts, ka viņi piedāvāja man 20 000 sterliņu mārciņu aiz­devumu. 1971. gadā tā bija liela nauda. Neviens un nekad agrāk man nebija aizdevis šādu summu. Tas mani gluži vai apstul­bināja un pildīja ar lepnumu. Es atskārtu, ka biju veicis garu ceļu kopš tā laika, kad zvanīju no skolas telefona automāta, cenšoties atrast reklāmdevējus savam žurnālam "Student". Bet joprojām pietrūka desmit tūkstoši sterliņu mārciņu.

Cerēju, ka man palīdzēs vecāki. Viņi vienmēr bija mani atbalstījuši, un gan toreiz apzinājos, gan arī tagad, cik tas ir sva­rīgi, sevišķi ceļa sākumā. Savā laikā vecāki bija atvēruši nelie­lus kontus māsām un man. Trīsdesmit gadu vecumā katrs no mums saņemtu 2500 sterliņu mārciņu. Pajautāju vecākiem, vai varētu saņemt savu naudu jau tagad. Viņi uzreiz piekrita, bet tēvs apvaicājās: "Tev, vienalga, pietrūkst 7500 sterliņu mārciņu. Kur tu tās ņemsi?"

"Es nezinu," atzinos.

Tad tēvs teica: "Aizej pusdienās pie krustmātes Džoisas. Es paziņošu viņai par tavu apciemojumu."

Tā es devos pusdienās pie savas mīļās krustmātes Džoisas. Viņa savā laikā bija saderējusi ar mani uz desmit šiliņiem, ka neiemācīšos peldēt. Tētis, kā solījis, bija viņai iepriekš piezvanī­jis. Krustmāte jau zināja par manu sapni iegādāties muižu. Viņa piekrita aizdot naudu ar noteikumu, ka atdošu to ar procentiem, kad varēšu atļauties. Es sāku murmināt pateicības vārdus, bet krustmāte Džoisa mani pārtrauca: "Paklau, Rikij, es nedotu tev šo naudu, ja negribētu. Bet kam īsti domāta nauda? Tam, lai kaut kas notiktu. Turklāt," viņa ar smaidu piebilda, "es zinu, cik tu esi neatlaidīgs, lai sasniegtu mērķi. Galu galā tu vinnēji arī desmit šiliņus atklātās un godīgās derībās."

Man joprojām skanēja ausīs viņas vārdi, kad braucu saņemt savas muižas milzīgo atslēgu. Nauda domāta tam, lai kaut kas notiktu. Es ticēju šiem vārdiem toreiz un ticu tiem vēl šodien. Zināju, ka bez savas ģimenes atbalsta tagad neturētu rokās šo milzīgo dzelzs atslēgu. Es gan nezināju to, ka krustmātei Džoisai nebija 7500 sterliņu mārciņu. Viņa man tik ļoti ticēja, ka bija ieķīlājusi savu māju.

Trīspadsmit gadus pēc tam, kad nopirkām muižu, mēs atklājām savu aviolīniju. Kad lidojām uz Ņujorku, lidmašīnā sēdēja manas ģimenes locekļi un draugi, - cilvēki, kuriem bija tik liela nozīme manā mūžā. Raugoties uz savu mīļo laimīgajām sejām, apzinā­jos, ka viņi bijuši tie, kas palīdzējuši man kļūt par to, kas esmu.

Esmu apguvis vienkāršu patiesību - talants vienmēr ir jāat­algo. Pat ja kāds ir pieņemts darbā viena uzdevuma veikšanai, bet viņam ir labas idejas vai viņš ir spējīgs tikt galā ar vēl ko, - ļaujiet viņam to darīt. Tādēļ es bieži lūdzu padomu nejaušiem garāmgājējiem uz ielas, lidmašīnas vai vilciena pasažieriem. Ir taisnība, ka vienam parastam cilvēkam ir vairāk veselā saprāta nekā daudziem lielajiem priekšniekiem. Kens Berijs tam ir lie­lisks piemērs. Viņš sākumā bija darbinieks kādā no mūsu audio­kasešu veikaliem. Toreiz viņam bija jāsaskaita ieņēmumi, taču drīz vien viņš jau veica dažādus citus uzdevumus. Ja man bija vajadzīga kāda informācija, es vērsos pie Kena. Šķita, ka viņš zina visu par visu. Šodien cilvēki izmanto meklēšanas programmu "Google" vai "Yahoo". Toreiz mēs vienkārši pajautājām Kenam.

Viņam bija divas lieliskas rakstura īpašības: prasme sapras­ties ar cilvēkiem un nesavtīgums. Mēs konstatējām, ka Kens viegli atrod kopīgu valodu ar ikvienu, sākot ar superzvaigznēm un beidzot ar viņu advokātiem. Drīz viņš jau strādāja ar līgu­miem. Bija skaidrs, ka viņa talants tiktu izniekots, ja Kens paliktu par vienkāršu darbinieku, tādēļ viņš pievienojās mūsu nelielajai kompānijas "Virgin" menedžeru grupai un ar laiku kļuva par "Virgin Music" bet vēlāk par " EMI 8 8 - The EMI Group (The Electric and Musical Industries Ltd) - britu mūzikas kompānija, kas tika dibināta 1931. gadā, sākumā bija skaņu ierak­stu studija, tagad ir viena no pasaulē lielākajām kompānijām. " ģenerāldirektoru.

Es kā vienmēr esmu sekojis Kena padomam. Reiz, kad mēs paplašinājāmies pārāk strauji, bet nauda bija gandrīz izsīkusi, es sasaucu ārkārtēju sapulci. Tolaik mūsu vispieprasītākais albums bija Maika Oldfīlda "Tubular Bells". Peļņa no tā deva līdzekļus visai mūsu darbībai. Taču līguma termiņš ar Maiku bija bei­dzies, un viņš pieprasīja lielāku honorāru par tā pagarināšanu. Es biju pilnīgi atklāts ar viņu. Pateicu, ka "Virgin Music" kopējie ienākumi bijuši mazāki par viņa nopelnīto.

"Kādēļ?" jautāja Maiks.

Es paskaidroju, ka daudzas rokgrupas vispār neienes mums nekādu naudu.

"Tātad es finansēju visu jūsu darbību?" viņš jautāja.

Es piekrītoši pamāju ar galvu. "Kopumā jā." Man šķita, ka Maikam būs patīkami uzzināt, cik daudziem mūziķiem viņš sniedz atbalstu.

Bet tas viņu ļoti aizkaitināja. "Es netaisos dāvāt naudu, lai jūs izšķiestu to visādiem draņķiem," viņš paziņoja. "Jūs varat atļauties maksāt man vairāk."

Ārkārtējā sapulcē es pateicu, ka mēs esam likuši uz spēles visu, paļaujoties uz vienu dziedātāju. Mums ir jānoslēdz līgums ar jauniem mūziķiem un dziedātājiem. Mums vajag vairāk jaunu hitu, lai vienmērīgāk sadalītu risku un palielinātu kompānijas ieņēmumus.

Kens Berijs jau bija izdarījis visus aprēķinus. "Man ir skaidrs, ka mums jātiek vaļā no visiem izpildītājiem, izņemot Maiku Oldfīldu," viņš teica.

Es zināju, ka mēs varētu šā tā iztikt un pelnīt naudu ar vienu Maiku Oldfīldu, tomēr mani uztrauca tas, ka līdz ar to mēs aiz­vien paliktu maza kompānija. Ja viņa diskus vairs nepirks, mēs tūdaļ noiesim dibenā. Es pateicu Kenam, ka mums jānoslēdz līgums ar jaunu grupu - turklāt nekavējoties!

Lai ietaupītu naudu, galēji samazinājām visus izdevumus: pārdevām savas automašīnas, slēdzām baseinu mūsu muižā, neizmaksājām sev algu. Bet tas viss nebija sarežģīti. Daudz grūtāk bija zaudēt mūziķus un darbiniekus. Tomēr, lai pastā­vētu, mums tas bija jādara. Beidzot izķepurojāmies, paraks­tījuši līgumu ar grupu "Sex Pistols". Tā bija pirmā grupa, kas sāka spēlēt pankroku , un šis virziens kļuva par jaunu vispārēju aizraušanos.

Tad notika kāds jocīgs atgadījums. Kad bijām lauzuši līgumu ar Deivu Bedfedu, kas sacerēja lielisku mūziku, viņš uzrakstīja man ļoti laipnu vēstuli, piebilzdams, ka saprotot mūsu stāvokli. Vēstulei bija vairākas lappuses, un tā bija ļoti draudzīga un pie­klājīga. Turklāt viņš bija aizrakstījis arī Maikam Oldfīldam, taču šoreiz lamādams mani pēdīgiem vārdiem. Diemžēl, ievietodams vēstules, Deivs bija sajaucis aploksnes!

Cilvēki man bieži jautā, kā es tik daudz laika varot atvē­lēt piedzīvojumiem visā pasaulē. Un es atbildu: ja esi izvēlējies īstos cilvēkus, vari pilnībā paļauties uz viņiem, zinot, ka tavā prombūtnē viss noritēs, kā nākas. 1987. gadā, kad padomē norisa sīva cīņa par kompānijas "EMI" pirkšanu, man bija jādodas prom. Es biju piekritis lidot ar Pēru gaisa balonā pāri Atlantijas okeānam, un laiks pieturējās jauks. Ja mēs atteiktos no lidojuma, varētu palaist garām izdevību. Es aizbraucu, zinā­dams, ka atstāju uzticamus cilvēkus sarunām par līguma noslēg­šanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka risks aiziet bojā lidojuma laikā bija pietiekami liels, sarunas tika atliktas, līdz es atgriezīšos - ja vispār atgriezīšos.