Ričards Brensons - Ej un dari

Mēs nevarējām nolaisties okeānā, tādēļ ka nebija neviena, kas mūs glābtu. Varējām izvilkt vēl kādas trīsdesmit stundas gandrīz bez degvielas, bet, lai sasniegtu zemi, bija jālido ātrāk, nekā jelkad agrāk bija lidojis kāds balons. Tas nozīmēja, ka pastāvīgi jāatrodas gaisa strāvas pašā centrā, simt jardu 6 6 - jards = 3 pēdas = 0,9144 m. platā joslā, kas šķita neiespējami.

Pēdējais piliens bija tas, ka mēs zaudējām radiosakarus. Bijām pavadījuši gaisā jau vairākas stundas, un Pērs bija paga­lam izvārdzis. Viņš apgūlās un aizmiga nāves miegā. Es biju pamests likteņa varā. Neticu Dievam, bet todien man šķita, ka sargeņģelis nolaidies lidgrozā un palīdz mums. Ierīces rādīja, ka mēs sākam uzņemt ātrumu, aizvien straujāk un straujāk. Man šķita, ka sapņoju, tādēļ sāku plikšķināt sev pa vaigiem, lai pār­liecinātos, ka esmu nomodā. Mēs lidojām ar ātrumu 80 jūdzes stundā, tad 180, pēc tam 200 un beidzot - 240 jūdzes stundā. Tas bija kaut kas neredzēts un brīnumains.

Es jutos galīgi pārguris, gluži kā apdullis no narkotikām. Kad ieraudzīju dīvainas, mirgojošas uguntiņas caur stikla kupolu, nodomāju, ka redzu spokus. Es raudzījos uz tām kā sapnī, kamēr aptvēru, ka tās ir sasalušās degvielas degošās pikas, kas krita gar lidgrozu. Laukā bija mīnus septiņdesmit grādu. Ja šāds kvēlojošs akmens trāpīs kupolā, tas uzsprāgs.

"Pēr!" es iebrēcos. "Mosties! Mēs degam!"

Pērs tūdaļ pamodās. Viņš uzreiz zināja, kas jādara. "Pacel balonu 40 000 pēdu augstumā, tur gandrīz nav skābekļa," viņš sacīja. "Tad uguns mitēsies."

Tikai 43 000 pēdu augstumā liesmas apslāpa, un mēs atkal sākām nolaisties. Taču mēs bijām izniekojuši dārgo degvielu piespiedu situācijā. Pēkšņi sāka darboties radio. Kāda balss ziņoja: "Persijas līcī sācies karš. Amerikāņi bombardē Bagdādi." Tas šķita nereāli - kamēr atradāmies pie kosmosa robežas, uz Zemes bija sācies karš.

Mūsu komanda uz Zemes ziņoja, ka gaisa strāva, kurā mēs iekļuvām, bija mainījusi virzienu. Tagad tā būtu aiznesusi mūs atpakaļ uz Japānu. Mums bija nekavējoties jānolaižas zemākā strāvā, kas virzījās uz Arktiku. Mēs nolaidāmies līdz 30 000 pēdu augstumam, tad stundām ilgi lidojām ar sasvērušos lidgrozu, mūsu ātrums bija divsimt jūdžu stundā. Galu galā mēs piezemējāmies sniega vētrā uz sasaluša ezera pašos Kanādas ziemeļos - neapdzīvotā vietā, kas bija 200 reižu lielāka par Liel­britāniju. Mēs bijām nonākuši tik tālu no zināmām trasēm, ka glābējiem bija vajadzīgas astoņas stundas, lai tiktu līdz mums. Tikmēr mēs bijām sasaluši ragā.

"Nākamreiz lidosim apkārt zemeslodei," Pērs sacīja.

Es iesmējos, taču zināju, ka nespēšu turēties pretī izaici­nājumam. Pēc dažiem gadiem mēs veicām šādu mēģinājumu, bet kāds mūs jau bija apsteidzis. Tagad es plānoju doties kos­mosa ceļojumā, jaunā, lielā piedzīvojumā, kuru organizē "Virgin Galactic".

Pirms paša lidojuma pāri Klusajam okeānam mana meita Holija atsūtīja man faksu: "Ceru, ka jums nebūs jānolaižas ūdenī un jācieš avārija. Novēlu veiksmīgu nolaišanos uz sauszemes."

Tā ir lieliska metafora, kas raksturo manu dzīvi. Man ir veicies. Līdz šim visas manas nolaišanās bijušas laimīgas. Es uzskatu, ka rakstnieks un alpīnists Džeimss Ulmens trāpīgi raksturojis problēmu, sacīdams: "Izaicinājums ir visas cilvē­ces darbības būtība un virzošais spēks. Ja ir okeāns, - mēs to šķērsosim. Ja ir slimība, - mēs to izārstēsim. Ja pastāv netaisnība, - mēs to labosim. Ja ir rekords, - mēs to pārspēsim. Ja ir virsotne, - mēs to ieņemsim." Es viņam pilnībā piekrītu un esmu pārliecināts, ka mēs allaž izaicināsim sevi.

6 - jards = 3 pēdas = 0,9144 m.

Ja gribi pienu, nesēdi uz soliņa ganību vidū, gaidot, ka govs pati pienāks tev klāt un ļaus sevi izslaukt. Šo veco teicienu bieži atkārtoja mana māte. Un vēl viņa šad tad piebilda: "Rikij, nesēdi! Ej un noķer govi."

Senā truša gaļas pīrāga receptē teikts: "Vispirms noķeriet trusi!" Ņemiet vērā - nav teikts: "Vispirms nopērciet trusi vai sēdiet un gaidiet, kamēr kāds jums to atnesīs."

Šādas mācības, kuras man sniedza māte kopš agras bērnī­bas, arī veidoja mani par patstāvīgu cilvēku. Tās mācīja man patstāvīgi domāt un darīt.

Senāk tas bija britu dzīves princips, bet tagadējie jaunieši vēlas, lai viņiem visu pasniedz gatavu. Iespējams, ja visi vecāki būtu tādi kā manējie, mūsu nācija kļūtu par uzņēmīgiem cilvē­kiem, kādi kādreiz bijuši angļi.

Kad man bija četri gadi, mamma reiz apturēja mašīnu dažas jūdzes no mūsu mājas un teica, lai pats atrodu ceļu pāri laukam uz mājām. Viņa to pārvērta par rotaļu, - un es biju priecīgs, ka varu tajā piedalīties. Tomēr tas jau bija izaicinājums. Jo lielāks es augu, jo uzdevumi kļuva sarežģītāki.

Kādā agrā ziemas rītā mamma mani pamodināja un lika saģērbties. Bija tumšs un auksts, taču es izrāpos no gultas. Viņa iedeva man līdzi iesaiņotas pusdienas un ābolu. "Ūdeni tu pats ceļā atradīsi," teica mamma, sūtīdama mani braucienā ar velosipēdu uz dienvidu piekrasti piecdesmit jūdzes no mājas. Bija vēl krēsla, kad devos ceļā. Es pārnakšņoju pie radinieka un nākamajā dienā atgriezos mājās. Jutos ļoti lepns. Cerēju, ka mani sagaidīs ar prieka saucieniem, bet mamma tikai noteica: "Malacis, Rikij! Vai bija jauki? Bet tagad skrien pie vikāra, viņš vēlas, lai tu palīdzi viņam saskaldīt malku."

Dažiem šāda audzināšana var šķist skarba. Taču manā ģimenē visi ļoti mīlēja cits citu. Mēs bijām saliedēta ģimene. Vecāki gribēja, lai mēs būtu stipri un paļautos uz sevi. Tētis vienmēr bija gatavs mūs atbalstīt, bet mamma mudināja, lai mēs visu darītu, kā nākas. No viņas es uzzināju, kas ir bizness un nauda. Viņa bieži sacīja: "Uzvarētājs iegūst visu" un "Pie­pildiet savus sapņus!" Mamma zināja, ka jebkurš zaudējums ir netaisns, - bet tāda ir dzīve. Nav pārāk prātīgi mācīt bērniem, ka viņi var vienmēr uzvarēt. Reālā dzīve ir cīņa.

Kad piedzimu, tētis tikko bija sācis studēt jurisprudenci un mums trūka naudas. Mamma nesūdzējās. Viņai bija divi mērķi. Pirmais - atrast man un māsai derīgas nodarbības. Slaistīšanos mūsu ģimenē nosodīja. Otrais - sameklēt veidu, kā pelnīt naudu.

Ģimenes vakariņu laikā mēs bieži runājām par biznesu. Es zinu, ka citi vecāki nestāsta bērniem par savu darbu un neap­spriež ar viņiem savas problēmas. Taču esmu pārliecināts, ka viņu bērni nekad īsti neatskārtīs naudas vērtību. Un dažkārt, nonākuši reālajā pasaulē, viņi nespēs pārvarēt grūtības. Mēs zinājām, kāda ir reālā pasaule. Mēs ar māsu Lindi palīdzējām mammai, kad viņa strādāja pie projektiem. Tas bija jauki un radīja kopīgā darba gaisotni mūsu ģimenē.

Esmu centies audzināt Holiju un Semu tādā pašā garā, lai gan man paveicies tādā ziņā, ka man bija vairāk naudas, nekā vecākiem. Es vēl aizvien uzskatu, ka mammas audzināšanas metodes bija ļoti labas, un ceru, ka Holija un Sems zina nau­das vērtību.

Mamma darināja mazas koka kārbiņas salvetēm un papīr­grozus. Viņas darbnīca atradās dārza šķūnī, bet mūsu uzdevums bija viņai palīdzēt. Mēs izkrāsojām viņas darinājumus, bet pēc tam salikām tos kaudzītēs. Tos pasūtīja pazīstamais un lep­nais veikals "Harrods" un preču apgrozījums pieauga. Brīvdie­nās mamma izīrēja istabas franču un vācu studentiem. Cītīgs darbs un patiess prieks bija mūsu ģimenes raksturīgās iezīmes. Mātesmāsai, krustmātei Klērai, patika Velsas melnās aitas. Viņai ienāca prātā nodibināt firmu, kas pārdod krūzes ar melnās aitas attēlu uz tām, ciema sievas sāka adīt džemperus ar aitu silue­tiem. Darbs firmā veicās ļoti labi, un tā joprojām nes krietnu peļņu. Pēc vairākiem gadiem, kad es jau vadīju kompāniju "Virgin Records", krustmāte Klēra man piezvanīja un sacīja, ka viena no viņas aitām sākusi dziedāt. Es nesmejos. Viņas idejās bija vērts ieklausīties. Es devos uz ciemu un - pilnīgi nopietni - visur staigāju šai aitai nopakaļ ar ieslēgtu magnetofonu. "Baa Baa Black Sheep" kļuva par hitu un ceturto pieprasītāko skaņdarbu.