Ričards Brensons - Ej un dari

Esmu veicis ceļu no maza biznesa dārza šķūnī līdz visā pasaulē pazīstamai kompānijai "Virgin". Risks ir palielinājies, bet es kopš bērnības esmu apguvis prasmi būt drosmīgs savos darījumos un idejās. Lai gan uzmanīgi visus uzklausu, jopro­jām paļaujos uz saviem spēkiem un patstāvīgi pieņemu lēmu­mus. Es ticu sev un saviem mērķiem. Tikai vienreiz šī ticība sašķobījās. 1986. gadā "Virgin" bija kļuvusi par vienu no lielāka­jām Lielbritānijas privātajām kompānijām ar 4000 darbiniekiem.

Pārdošanas apjoms bija pieaudzis līdz 60 procentiem, salīdzinā­jumā ar iepriekšējo gadu. Man ieteica pārveidot kompāniju par atklātu akciju sabiedrību un sākt pārdot akcijas. Divi partneri, kas mani labi pazina, nebija sajūsmā par šādu ieteikumu. Viņi teica, ka man nepatikšot zaudēt kontroli pār kompāniju. Taču baņķieri apgalvoja, ka tā esot lieliska ideja. Ja mēs to īstenošot, iegūšot daudz lielāku kapitālu. Citas lielās privātās kompānijas, tādas kā "Body Shop" un "Sock Shop" jau bija kļuvušas par atklā­tām akciju sabiedrībām, un tām veicās lieliski.

Baņķieru mudināts, es beidzot izlēmu un piedāvāju "Virgin" akcijas fondu biržā. Aptuveni 70 000 cilvēku uzreiz pieteicās pirkt akcijas pa pastu. Tie, kuri nokavēja, stājās Sitijā rindā, lai nopirktu akcijas tieši biržā. Es nekad neaizmirsīšu, kā gāju gar šo garo rindu un pateicos cilvēkiem par to, ka viņi mums tic. Biju dziļi aizkustināts, dzirdot viņu teikto: "Šogad mēs nebrauksim atvaļinājumā, bet esam nolēmuši ieguldīt mūsu ietaupījumus kompānijā "Virgin"" un "Mēs paļaujamies uz tevi, Ričard".

Drīz vien es sāku izjust riebumu pret Sitijā notiekošo. Tas nebija man pa prātam. Tagad, lai apspriestu ar saviem biznesa partneriem, ar kādām rokgrupām noslēgt līgumus, man bija jālūdz atļauja direktoru padomei. Daudziem no viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kas ir mūzikas bizness. Viņi nesaprata, kā ieraksts, kas kļuvis par hitu, diennakts laikā var nopelnīt mil­jonus. Lai parakstītu līgumu ar kādu dziedātāju agrāk, nekā to bija izdarījuši mūsu sāncenši, man četras nedēļas bija jāgaida kārtējā direktoru padomes sanāksme. Taču tolaik jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Dažkārt nācās dzirdēt tādus izteicienus kā, piemēram: "Līgums ar "Rolling Stones"? Manai sievai viņi nepa­tīk. Dženeta Džeksone? Kas tā tāda?"

Es vienmēr esmu ātri pieņēmis lēmumus un ņēmis vērā savu intuīciju, bet tagad gluži vai smaku nost. Taču nepatīka­mākais bija tas, ka vairs nejutu, ka stāvu stingri uz kājām. Mūsu peļņa divkāršojās, bet kompānijas "Virgin" akciju cena pazemi­nājās, un mani pirmoreiz mūžā pārņēma depresija. Tad fondu birža piedzīvoja bankrotu. Akciju cena strauji kritās. Tā nebija mana vaina, bet šķita, ka tieši es esmu iegāzis cilvēkus, kuri bija nopirkuši kompānijas "Virgin" akcijas. Daudzi no viņiem bija draugi, ģimenes locekļi, mūsu kompānijas darbinieki. Taču vai­rums bija to, kuri, tāpat kā laulātais pāris, kas atteicās no ceļo­juma, bija atdevuši mums savus ietaupījumus. Un es nolēmu: izpirkšu visas akcijas par tādu cenu, par kādu cilvēki bija tās iegādājušies. Man nebija jāmaksā tik augsta cena, bet es negri­bēju pievilt cilvēkus. Es personiski paņēmu 182 miljonus ster­liņu mārciņu lielu aizdevumu bankā, tomēr tas bija to vērts, jo runa bija par manu labo vārdu un manu brīvību.

To dienu, kad "Virgin" atkal kļuva par privātu kompāniju, varēja salīdzināt ar veiksmīgu atgriešanos no brauciena ar motorkuteri vai nosēšanos pēc lidojuma ar gaisa balonu. Jutu milzīgu atvieglojumu. Es atkal biju kapteinis uz sava kuģa un noteicējs par savu likteni.

Es ticu sev. Ticu rokām, kas strādā, prātam, kas domā, un sirdīm, kas mīl.

Bija 1997. gads. Gatavojos doties lidojumā karstā gaisa balonā apkārt zemeslodei. Pirms doties projām, uzrakstīju garu vēstuli saviem bērniem - gadījumā, ja neatgrieztos. Vēstule sākās ar vār­diem: "Mīļā Holij un Sem, dzīve dažkārt šķiet nereāla. Šodien cil­vēks ir dzīvs, vesels un mīlošs, bet nākamajā dienā viņa var nebūt. Jūs abi zināt, ka es vienmēr esmu gribējis dzīvot pilnasinīgi..."

Uzrakstīju šo vēstuli katram gadījumam - ja notiks visļau­nākais. Mēs startējām rītausmā no Marrākešas pilsētas Marokā. Pēc divpadsmit stundām katastrofa - nokrišana Atlasa kalnos un bojāeja liesmās - šķita neizbēgama. Runā, ka cilvēks dažās pēdējās sekundēs pirms nāves izdzīvo visu savu mūžu. Ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Es domāju tikai par vienu: ja izglābšos, nekad vairs nelidošu. Mēs cīnījāmies visu nakti, lai noturētu balonu gaisā. Rītausmā nonācām virs tuksneša, kur varējām droši nolaisties.

Mēs dreifējām uz Zemi, bet es apsēdos uz lidgroza stikla jumta un raudzījos uz brīnumaini zeltaino rītablāzmu, kas ap­ņēma tuksnesi. Tā bija diena, kuru nebiju cerējis jebkad ierau­dzīt, tādēļ arī saule, kas pamazām sasildīja gaisu, šķita pasakaina. Atskārtu, ka smagā cīniņā gūtais ir daudz vērtīgāks par to, kas nāk viegli. Un tas man atgādināja: izbaudi katru mirkli.

Man tik ļoti patīk gaisa baloni, ka esmu vienu iegādājies. Tas ir liels balons ar pītu grozu - tāds pats, kā "Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei". Es bieži vizinu ar to savu ģimeni un draugus. Lidošana ar balonu ir viena no rimtākajām nodarbēm, kādas zinu. Tad tu vari justies kā dabas daļa un klusu slīdēt projām no pasaulīgās kņadas. Neviens tevi nevar ne sazvanīt, ne apturēt. Tu esi brīvs. Tu raugies lejup uz pilsētām, laukiem un cilvēkiem, kuri nezina, ka esi tur, augšā. Tu vari aizlidot garām meža gulbim un saklausīt viņa spārnu švīkoņu. Tu vari ielūko­ties acīs ērglim.

Gaisa baloni iemācījuši man nodoties pārdomām. Uz zemes mana dzīve noris strauji un drudžaini, ikviens brīdis ir piepil­dīts. Dažkārt ritms ir pārlieku rosīgs. Katram no mums ir nepie­ciešama vieta, kur pabūt vienam. Laiku pa laikam ir vērts aprimt un neko nedarīt. Tas dod iespēju ļauties pārdomām, uzlādē gan mūsu ķermeni, gan prātu. Es bieži domāju par zvejniekiem, kurus Ziemassvētkos vēroju Japānā. Mūsu būtībai ir raksturīga pastāvīgā tiekšanās pēc kaut kā, tāpēc es toreiz brīnījos: ko gan viņi meklē dzīvē? Zvejnieki izskatījās apmierināti tāpēc, ka var ķert zivis, lai pabarotu savas ģimenes. Viņi netiecās pēc tā, lai radītu zivju pārstrādes impērijas. Kā nopratu, viņi nevēlējās šķērsot Kluso okeānu gaisa balonā vai uzkāpt Everestā. Pienāca jauna diena, un viņi sagaidīja to. Viņi izbaudīja katru mirkli, un laikam tas viņiem sniedza dvēseles mieru.

Manai vecmāmiņai bija pilnvērtīga dzīve. Kad viņai palika astoņdesmit deviņi gadi, viņa kļuva par Lielbritānijas vecāko sievieti, kas izturēja augstākā līmeņa eksāmenu Latīņamerikas dejās. Vecmāmiņai bija deviņdesmit, kad viņa kļuva par vecāko golfa spēlētāju, kas varēja ar vienu nūjas sitienu iemest bumbiņu bedrītē. Vecmāmiņa nemitīgi mācījās. Savos deviņdesmit piecos gados viņa izlasīja Stīvena Hokinga "A Brief History of Time" ("īsi par laika vēsturi" 7 7 - Ar šādu nosaukumu pasaules izcilākā teorētiskās fizikas un mate­mātikas zinātnieka un Kembridžas Universitātes profesora darbs iznācis latviešu valodā. ) un kļuva par vienu no nedaudza­jiem cilvēkiem, kas pievārēja šo grāmatu no sākuma līdz beigām. Neilgi pirms nāves deviņdesmit deviņu gadu vecumā vecmā­miņa devās pasaules ceļojumā. Viņa smējās, kad nejauši bija atstāta Jamaikā vienā peldkostīmā. Viņas nostāja bija skaidra: dzīve tiek dota vienreiz, tādēļ šī iespēja pilnībā jāizmanto.