Ričards Brensons: Ej un dari

"Brauciet, būsit mūsu viesi! Mums ir daudz brīnišķīgu salu, ko pārdot. Mēs jums visu parādīsim."

Kopā ar Džoanu izlidojām uz Britu Virdžīnu salām, kur mūs uzņēma karaliski. Lidostā mūs sagaidīja limuzīns, kas nogādāja villā. Viss bija gluži kā paradīzē. Nākamajā dienā pie durvīm jau gaidīja helikopters, ar ko veikt apskates lidojumu. Mēs slīdējām virs zaļām palmām un zilas jūras, nolaidāmies te uz vienas, te uz citas burvīgas salas, aplūkojām fantastiskus privātīpašumus un lieliski pavadījām laiku. Mēs stiepām savu bezalgas atvaļi­nājumu, cik ilgi vien iespējams, taču galu galā visas pārdošanai domātās salas bija aplūkotas.

Pajautājām aģentam, vai viņam ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nebūtu redzējuši.

"Jā, ir viena saliņa, īsta pērle", viņš atteica. "Tā atrodas diez­gan tālu, bet ir pilnīgi neskarta. To sauc Nekera." Aģents pie­bilda, ka sala piederot kādam angļu lordam, kas tur nekad nav uzturējies.

Sala daudzu jūdžu attālumā no apkārtējās pasaules - ska­nēja lieliski divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mūs gaida ilgs lidojums, kura laikā varēs apbrīnot neskaitāmas ainavas. Otrkārt, mums tiešām patika tās nosaukums. Bet tas, ka sala ir neskarta, nozīmēja, ka tā nav apbūvēta. Un, iespējams, to varēs lēti nopirkt.

Sākumā mūsu pārbraucieni no salas uz salu bija spēle. Mēs nebūt nedomājām pirkt kādu salu. Es nekad nebiju domājis, ka varētu to atļauties. Bet tagad biju ieintriģēts. Es gribēju nopirkt sev vietu paradīzē. Man bija jauns mērķis.

Mēs lidojām pār zilo jūru, kuras dibenā varēja saskatīt gaišas smiltis. Helikopters nolaidās baltā, smilšainā pludmalē. Salas vidū bija zaļš pakalns, kurā mēs uzrāpāmies. Skats no augšas bija mūsu pūliņu vērts. No salas pavērās ainava visos virzienos. Sala atradās koraļļu rifa ielokā. Baltā pludmale apņēma gandrīz visu perimetru. Aģents mums pastāstīja, ka bruņurupuči šurp nākot dēt olas. Jūra bija tik dzidra, ka mēs ieraudzījām milzīgu raju, kas peldēja ūdenī. Uz salas bija divi nelieli ezeri un zaļojošs tropu mežs. Pār galvām aizlidoja bars melnu papagaiļu. Nekādu villu. Tā bija īsta neapdzīvota sala. Kad stāvēju pakalnā un rau­dzījos uz jūru, es jutos kā karalis, kam pieder viss, ko redzēju apkārt. Es iemīlējos Nekerā no pirmā acu skatiena.

Aģents brīdināja mūs, ka uz salas nav saldūdens. Ja salu nopirksim, mums dzeramais ūdens būs jāiegūst no jūras ūdens.

"Tas ir labi," es nodomāju. "Par neapdzīvotu salu bez ūdens un bez nevienas mājas viņi daudz nevar prasīt." Es pajautāju aģentam, par kādu cenu sala tiek pārdota.

"Trīs miljoni sterliņu mārciņu," viņš atbildēja.

To es nevarēju atļauties.

"Varu maksāt simt piecdesmit tūkstošus mārciņu," es teicu.

Es piedāvāju mazāk par pieciem procentiem no prasītās cenas! Es to darīju pavisam nopietni, bet aģents nebūt nebija sajūsmā.

"Sala maksā trīs miljonus sterliņu mārciņu," viņš atkārtoja. "Galējā cena: dodu divsimt tūkstošus mārciņu," es teicu. Mēs nokāpām lejā no pakalna un devāmies uz helikopteru.

Kad atlidojām atpakaļ, mūsu ceļasomas jau bija izliktas ārpusē. Mūs gluži vienkārši izmeta laukā. Mēs pārnakšņojām lētā lauku viesnīcā un nākamajā dienā devāmies projām.

Atlikušo atvaļinājumu pavadījām citā salā. Mēs plānojām doties uz Puertoriko, bet, ieradušies lidostā, uzzinājām, ka reiss ir atcelts. Apkārt klīda izmisuši pasažieri. Neviens neko neuzsāka. Tad to darīju es - kādam taču bija jārīkojas. Es noīrēju lidmašīnu par diviem tūkstošiem dolāru. Šo summu izdalīju ar pasažieru skaitu - iznāca trīsdesmit deviņi dolāri no katra cilvēka. Es aizņēmos ziņojumu dēli un uz tā uzrakstīju: ""VIRGIN AIRWAYS". BIĻETE VIENĀ VIRZIENĀ UZ PUERTORIKO - trīsdesmit deviņi dolāri."

Tā pašā atvaļinājuma vidū dzima "Virgin Airways" ideja, lai gan pati aviolīnija pa īstam sāka funkcionēt tikai tad, kad mums jau bija izstrādāts biznesa plāns. Es nekad agrāk nebiju īrējis lidmašīnu, bet šoreiz, gluži tāpat kā gadījumos ar "Tubular Bells" un Jamaikas "tosteriem" saskatīju un izmantoju iespēju. Nu iedomājieties "Virgin Atlantic" tagad! Mēs lidojam uz trīs­desmit pilsētām visā pasaulē. Mums ir "Virgin Blue" Austrālijā, "Virgin Express" Eiropā un "Virgin Nigeria". Mēs plānojām atklāt aviolīniju "Virgin America" taču esam tikuši vēl tālāk - "Virgin Galactic" piedāvās gribētājiem lidojumus kosmosā. Neviens neko tamlīdzīgu nav darījis. Tas ir drosmīgs solis. Mēs esam visiem priekšā. Divdesmit viena gada laikā esam nogājuši ceļu, kas sākās ar lidmašīnas īri un nonācis līdz ceļojumam kosmosā.

Pēc mūsu atvaļinājuma ar Džoanu atgriezies Londonā, es joprojām nebiju atteicies no sava nodoma nopirkt Nekeras salu. Es veicu dažus pētījumus. Izrādījās, ka Nekeras īpašnieks nebūt nav bijis bagāts - tādēļ droši vien neko nebija uzcēlis uz salas. Es uzzināju arī, ka viņš gribot steidzīgi pārdot salu, jo viņam esot vajadzīgi divsimt tūkstoši sterliņu mārciņu mājas celtnie­cībai Londonā. Tā bija tāda pati summa, kādu es biju piedāvājis aģentam. Mans piedāvājums izrādījās pilnīgi precīzs!

Vienīgā problēma bija tā, ka man nebija šo divsimt tūk­stošu mārciņu, tātad nācās no kāda aizņemties. Es piedāvāju salas īpašniekam simt septiņdesmit piecus tūkstošus mārciņu, kuru arī man nebija. Mans piedāvājums tika atraidīts. Es atliku šo jautājumu un pievērsos darbam. Pēc trijiem mēnešiem man piezvanīja un paziņoja, ka sala būs mana, ja došu par to simt astoņdesmit tūkstošus sterliņu mārciņu. Turklāt līguma notei­kumos bija paredzēts, ka man jāuzceļ māja un jāierīko jūras ūdens atsāļošanas iekārta, lai uz salas varētu dzīvot piecus gadus. Tas bija padārgi. Taču es biju pārliecināts, ka kaut kur naudu sadabūšu, un piekritu.

Tagad atlika tikai atrast naudu, lai nopirktu savu sapņu salu. Vajadzīgā summa šķita nereāla, bet es nozvērējos sasniegt savu mērķi. Nosolījos, ka sadabūšu tik daudz naudas, lai varētu samaksāt par salu, - un es to izdarīju, paņēmis vairākus aiz­devumus no bankas un aizņēmies no draugiem un ģimenes. Runa, protams, nav par salas pirkšanu, gluži vienkārši, kā jau teicu, priecājieties par dzīvi, un nauda nāks, un jūs sasniegsit savus mērķus.

Tagad Nekera ir brīnišķīga vieta, kur visi mani draugi un radinieki brauc atpūsties un izklaidēties. Šeit tika filmēta mana realitātes šova "Miljardu mantinieki" epizode. Kamera fiksēja skatu no terases puses - pavērās brīnumaina ainava: jūra, balta smilšu pludmale un palmas. Tas bija tas pats skats, kuru mēs ar Džoanu bijām vērojuši no zaļā pakalna pirms daudziem gadiem. Es toreiz parakstīju līgumus ar Jamaikas rokgrupām, un viss beidzās ar to, ka man tagad ir aviolīnija un sala. Ne vienmēr ir bijis viegli. Bet, ja tev ir mērķis un pozitīvs skatījums uz dzīvi, tad ir, pēc kā tiekties. Centīgi strādāt un no sirds priecāties - ir viss, kādēļ vērts dzīvot.

Bet, tiklīdz kaut kas vairs nesagādā prieku, manuprāt, jāmeklē pārmaiņas. Dzīve ir pārāk īsa, lai īgņotos. Mosties nelāgā garastāvoklī un justies nelaimīgam - tā nav pareizā nostāja. Es to atklāju pirms daudziem gadiem, strādājot kopā ar savu seno draugu Niku Pauelu.

Niks bija man līdzās no kompānijas "Virgin" dibināšanas brīža. Es meklēju idejas, bet Niks veda rēķinus un rīkojās ar naudu. Viņš galvenokārt nodarbojās ar "Virgin" audioierakstu un videoierakstu veikaliem. Tie bija ienesīgi. Kad atklājām aviolīniju, mēs vēlējāmies, lai tā kļūtu labākā, un ieguldījām tajā miljoniem sterliņu mārciņu. Mūsu galvenais konkurents, -kompānija "British Airways" - mēģināja mūs iznīcināt. Tā kā "karš" saasinājās, mums vajadzēja aizvien vairāk un vairāk nau­das. Šķiet, ka tā krita gluži kā caurā maisā. "Virgin Music" bija turīga kompānija, bet aviolīnija "aprija" visu skaidro naudu. Nikam nepatika uzņemties tik lielu risku. Tad mēs abi sapra­tām, ka viņam laiks pievērsties kam citam. Es izpirku viņa "Virgin" akciju daļu.