Ričards Brensons: Ej un dari

Visas šīs mācības var izrādīties noderīgas dzīvē. Nav noteikti jāvada liels bizness, jālido ar gaisa balonu vai jāpārspēj motorkutera ātruma rekords, lai apgūtu iepriekš minētās mācības. Tavs mērķis var būt gluži necils. Žurnāla "Student" izdošana sākumā arī bija pavisam neievērojams pasākums. Pārdevu reklāmas vietu žurnālā, zvanot no skolas telefona automāta, tādēļ ka ticēju - es to varu izdarīt un izdarīšu. Ja tu patiešām vēlies kaut ko panākt, dari to! Lai kāds būtu tavs mērķis, to nevar sasniegt, ja nepārvar bailes un nelido.

Es nenoliegšu, ka esmu guvis sekmes un panākumus. Ir teikts pat, ka viss, kam pieskaros, pārvēršas zeltā. Cilvēki man bieži jautā, kāds ir mans noslēpums. Kā es pelnu naudu? Patie­sībā viņi grib zināt ko citu - kā paši var pelnīt naudu. Ikviens vēlas kļūt miljonārs.

Vienmēr atbildu viņiem vienu un to pašu: man nav noslē­puma. Biznesā nepastāv noteikti likumi, kas jāievēro. Es gluži vienkārši smagi strādāju un vienmēr ticu, ka varu panākt savu. Tomēr visvairāk esmu centies gūt prieku.

Kad 1997. gadā gatavojos aplidot zemeslodi karstā gaisa balonā, zināju, ka tas ir ļoti riskanti. Es varēju neatgriezties. Iekams aizlidot, uzrakstīju vēstuli saviem bērniem - Semam un Holijai. Tajā es rakstīju: "Dzīvojiet pilnvērtīgi! Baudiet ikvienu dzīves mirkli! Mīliet mammu un rūpējieties par viņu!"

Šajos vārdos ietverts viss, kam es ticu. Nezaudējiet laiku! Priecājieties! Mīliet savu ģimeni! Ievērojiet, ka naudas pelnī­šana nav pieminēta.

Es nebiju plānojis kļūt bagāts. Dzīvesprieks un grū­tību pārvarēšana - lūk, viss, ko es vēlējos un joprojām vēlos. Nenoliedzu, ka nauda ir svarīga. Mēs neesam alu cilvēki un nespējam pārtikt tikai no saknēm un ogām. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izdzīvošanai nepieciešama nauda. Reiz es teicu, ka man dienā vajadzīgas vienas brokastis, vienas pusdienas un vienas vakariņas. Un es joprojām tā dzīvoju. Nekad neesmu darbojies biznesā, lai pelnītu naudu, taču konstatēju, ka nauda nāk, ja nodarbe man sagādā prieku. Es bieži sev jautāju: vai darbs man sagādā prieku un dara mani laimīgu? Esmu pārlie­cināts, ka atbilde uz šo jautājumu nozīmē vairāk nekā slava un bagātība. Ja kaut kas nerada prieku, vienmēr jautāju: kādēļ? Ja man neizdodas uzlabot stāvokli, es pametu šo darbu.

Jūs varat jautāt: kā es zinu, ka prieks piesaista naudu? Pro­tams, tā nenotiek bieži. Man dzīvē bijuši gan tumšie, gan gaišie brīži. Taču kopumā man ir ļoti veicies, jo, cik vien sevi atceros, esmu guvis prieku un pelnījis naudu.

Mana pirmā uzņēmējdarbība nebija sekmīga, taču es no tās mācījos. Mana pirmā naudas pelnīšanas shēma radās, kad man bija deviņi gadi. Reiz Lieldienās man ienāca prātā lieliska doma - audzēšu eglītes Ziemassvētkiem. Palūdzu savam labā­kajam draugam Nikam Pauelam palīdzēt man iesēt četrsimt egļu sēkliņu laukā pie mājas. Mēs pamatīgi nostrādājāmies, bet bijām arī priecīgi. Mums patika darboties uz lauka. Tagad atlika tikai gaidīt, kad sēklas pārtaps par Ziemassvētku eglītēm. Tam nepieciešami astoņpadsmit mēneši. Sākumā es iemācījos rēķi­nāt. Skolā man bija grūtības ar matemātiku. Uz papīra cipari šķita bezjēdzīgi. Taču, kad plānoju biznesu ar Ziemassvētku eglītēm, izmantoju reālus skaitļus - un tiem bija jēga. Maiss sēklu maksāja tikai piecas sterliņu mārciņas, bet katru kociņu mēs varēsim pārdot par divām mārciņām, tātad nopelnīsim septiņsimt deviņdesmit piecas mārciņas. Šādas summas dēļ bija vērts pagaidīt. Pat būdams zēns, es plānoju ilgam laikam uz priekšu un iemācījos gaidīt atalgojumu.

Otra iegūtā mācība šai notikumā bija tā, ka nauda neaug kokos! Diemžēl truši apēda visas sēklas, tomēr mēs viņiem atrie­bāmies. Kauns atzīties, bet mums sagādāja prieku izšaut trušus.

Pēc tam mēs tos pārdevām vietējam miesniekam par šiliņu gabalā. Visā visumā mēs pat mazliet nopelnījām, bet mūsu draugi saēdās trušu gaļas pīrāgus. Līdz ar to visi guva kaut kādu labumu.

Nekad nevar zināt, ko var atrast saulainā pludmalē... Kāda atvaļinājuma laikā es tiku pie neapdzīvotas salas un savas avio­līnijas. 1976. gadā pūlējos vaiga sviedros, lai nodibinātu firmu "Virgin Music". Maiks Oldfīlds jau 1973. gadā bija guvis lie­lus panākumus, izdodot albumu "Tubular Bells". Turklāt mēs noslēdzām līgumu ar grupu "Sex Pistols", tātad mūsu bizness plauka. Mēs bijām ļoti aizņemti, bet arī lieliski izklaidējāmies. Ļaudis runāja, piemēram, ka "šis veiksminieks Brensons" ticis pie tāda superhita kā "Tubular Bells". Jā, tā bija liela veiksme, un mēs to tvērām abām rokām. Šis albums ticis piedāvāts visām ierakstu studijām. Tās atteikušās. Bet mēs par to uzzinājām un paļāvāmies uz to. Zinājām, ka projekts izdosies. Tomēr tādiem zeņķiem kā mēs realizēt šo projektu bija grūti. Mums bija jāsa­meklē nauda, jāgādā, lai albums ir topā. Mums bija jāatrod cita pieeja. Mēs palūdzām Džonu Pīlu, lai pilnībā atskaņo albumu savā šovā. Viņš piekrita. Agrāk neviens to nebija darījis. Un tas nostrādāja. Albuma pārdošanas apjoms strauji pieauga.

Maiks Oldfīlds kautrējās reklamēt savu albumu. Un mēs atradām risinājumu. Izveidojām videoklipu un parādījām to televīzijā. Mūsu lielais izrāviens notika tad, kad albuma mūzika atskanēja filmā "Sātana izdzinējs". Tagad "Tubular Bells" ķertin izķēra. Mēs bijām guvuši panākumus, taču nemitīgi meklējām jaunas melodijas un talantus.

1977. gadā man bija vajadzīga atelpa. Mēs ar Džoanu bijām pašķīrusies. Man bija skumji, bet es vienmēr cenšos saskatīt lietu gaišo pusi. Man patīk ziemā aizmukt no Londonas. Mūzika, saule un jūra ļauj man justies labi, bet attālums no Londonas sniedz iespēju mierīgi apdomāt un apsvērt svaigas idejas.

Es devos uz Jamaiku, mazliet strādāju, nedaudz atpūtos. Peldējos siltā jūrā, gulēju pludmalē, klausījos, kā lieliskas jamaikiešu grupas spēlē regeju. Es saklausīju mūzikā ko jaunu. Šo jauno bija izgudrojuši vietējie dīdžeji un radiožokeji, kurus dēvēja par "tosteriem". Mūzika atgādināja agrīno repu, tātad es biju sastapies ar kaut ko gluži jaunu. Jamaikas mūziķi nepie­ņem čekus, tādēļ es parakstīju līgumu ar kādām divdesmit regeja grupām un ar dažiem "tosteriem", samaksājot skaidrā naudā, ar kuru bija piebāzta mana soma. Pēc tam mēs pārde­vām lērumu viņu audiokasešu. Tas bija lielisks piemērs tam, kā darbojas mans lozungs - priecājies, un nauda nāks.

Es vēl joprojām uzturējos Jamaikā, kad man ne no šā, ne no tā piezvanīja Džoana. "Vai mēs varētu satikties Ņujorkā?" viņa jautāja. Ņujorkā mēs bijām laimīgi, bet telefons zvanīja nemitīgi. Mums gribējās kaut kur aizmukt un pabūt kādu laiku divatā. Kāds man vaicāja, vai savu firmu esmu nosau­cis par godu Virdžīnu salām. "Nē," es teicu. "Mēs kompānijai devām vārdu "Virgin 1 1 - Virgin (angļu vai.) - jaunava. - Red. piez. ", jo tolaik bijām nevainīgi biznesā." Taču es nekad nebiju bijis Virdžīnu salās. Un mums ar Džoanu tās šķita lieliska vieta romantiskam ceļojumam.

Es iztērēju visu mūsu naudu, parakstot līgumus ar Jamai­kas mūziķiem. Taču biju dzirdējis: ja vēlies nopirkt māju kādā salā, tevi lepni un gluži par velti izvadās pa apkaimi. Piezvanīju nekustamo īpašumu pārdošanas aģentam Britu Virdžīnu salās un paskaidroju viņam, ka man pieder audioierakstu kompānija un vēlos nopirkt kādu salu, lai tur varētu iekārtot studiju.