Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Hipnoze un suģestija — šie divi savstarpēji sais­tītie psihiskās iedarbības veidi — ar savu noslēpu­mainību jau sen nodarbinājuši daudzu dabaspētnieku prātus.

Suģestija 1(no latīņu suggestio — iedvešana) ir cilvēka (vai cilvēku grupas) domāšanas un rīcības ietekmēšana. Ar kairinātāja, pirmām kārtām vārda, palīdzību otram cilvēkam var iedvest kādas noteiktas sajūtas, kustības, rīcību, attieksmi pret īstenību.

Suģestēšana nebūt nav tas pats, kas pārliecinā­šana. Kad cilvēku pārliecina, viņš saglabā kritizētspēju, turpretī suģestija, kā tēlaini izteicies izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs V. Behterevs, cil­vēka apziņā ienāk «it kā pa sētas durvīm, apejot sargu — kritiku». Suģestijā iedvestie priekšstati, sajūtas, kā arī darbības dzenuļi tiek uzņemti pasīvi, nekritiski, jo suģestija neprasa pierādījumus. Suģestējamība ir normāla psihes īpašība, tomēr visiem cilvēkiem tā nepiemīt vienādā mērā. Tā ir atkarīga no daudziem apstākļiem, visstiprāk izteikta bērnu vecumā, nedaudz vājāk — brieduma gados, bet sa­mazinās vecumā.

Suģestēšanas procesā piedalās maņas, visvairāk — dzirde un redze. Cilvēku suģestēt iespējams pat tad, ja viņš to negrib, un bieži vien arī bez viņa ziņas.

Hipnoze (no grieķu hypnos — miegs) ir īpašs miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisāms ar noteik­tiem kairinājumiem vai suģestiju. Hipnotiska stā­voklī cilvēka suģestējamība ir sevišķi augsta. Tas izskaidrojams ar to, ka noteiktās hipnotiskā miega stadijas galvas smadzeņu garozas tonuss ir pavāji­nāts un hipnotizētāja teiktie vārdi, kas tiek uzņemti bez domāšanas un vērtēšanas, ir sevišķi iedarbīgi. Tātad hipnoze ir cieši saistīta ar suģestiju un tās mērķtiecīgu izmantošanu.

Jau tālā senatnē, kad cilvēkiem nebija zinātniskas izpratnes par hipnozi un suģestiju, tās prasmīgi lie­toja dažādu reliģisku kultu kalpi. Hipnozes vēsture ir nepārtraukti dabaspētnieku strīdi par hipnozes pa­rādību īsto būtību. Mūsdienu zinātnes sasniegumi hipnozes pētīšanā neapšaubāmi ir augsti, taču ne­trūkst arī daudz neskaidru un strīdīgu jautājumu, kas vēl gaida savus risinātājus.

1 - Bieži vien, it sevišķi populārzinātniskos tekstos, suģestija saukta par iedvesmu. Taču iedvest un iedvesmot nepavisam nav viens un tas pats, tāpēc nepārprotamības labad vajadzētu palikt pie svešvārda «suģestija», ar iedvesmu saprotot tikai jaunrades spēku atraisītību. —Red. piez.

Aplūkosim dažus piemērus, kas liecina, cik veikli su­ģestiju un hipnozi saviem mērķiem izmantojusi reliģija.

Droši vien daudzi būs lasījuši par praviešiem, kas ar savu fanātisko reliģiozitāti spēcīgi ietekmēja ticīgo cilvēku psihi. Dzīvesveids, kas pilnīgi atbilda stingrajām kristiešu morāles prasībām, lūgšanu vaļsirdīgums, prasme izman­tot neparastas dabas parādības, sapņus un citus līdzekļus, ar kuru palīdzību pravieši nonāca reliģiskā ekstāzē, ka arī nostāsti par viņu paveiktajiem brīnumiem ticīgajos cilvē­kos radīja attiecīgu noskaņojumu. Praviešu mirstīgās at­liekas tika pieskaitītas svētajām relikvijām un kļuva par uzskates līdzekļiem, kam vajadzēja veicināt reliģijas slavu un apliecināt baznīcas dogmu pareizību. Šie pīšļi glabājas tempļos un tiek uzskatīti par ticības brīnumiem. No tālam zemēm uz šīm svētajām vietām, pie svētajām relikvijām visos laikos tiekušies dievlūdzēju pūļi, alkdami atveseļo­šanās, mierinājuma, bet visvairāk — brīnuma. Un dažkārt šis brīnums arī noticis…

Nav grūti iztēloties kādus no šādiem reliģiskiem svēt­kiem, kas pulcējuši svētceļniekus no malu malām. Valodas par brīnumdarītājam svētbildēm, par garīdzniekiem, kuru lūgšanas uzklausot dievs, dievnamam pievelk tūkstošiem dievlūdzēju. To vidū ir slimi un nelaimīgi, veci un jauni, nabagi un bagāti, fanātiķi un parasti ticīgie, visi viņi meklē palīdzību «no augšas», cerēdami kļūt par brīnuma aculieciniekiem. Savu garīgo padomdevēju sagatavoti svētceļošanai, ceļā uz templi viņi nemitīgi murmina, palaikam arī dzied lūgšanas, aicinot dievu būt žēlsirdīgam. Pieiet akls jauneklis, kaismīgi alkdams kļūt redzīgs, ratiņos brauc paralizēta meitene, velkas nabadzīgie un kroplie, un likteņa pabērni, un visi tie spiežas tuvāk tempļa ieejai. Visu skatieni pievērsti vienam punktam — tai vielai, kur jāparādās garīdzniekam, par kura brīnumaino spēku valo­das gājušas no mutes mutē.

Un, lūk, skanot svinīgai baznīcas dziesmai tūkstošbal­sīga kora izpildījuma, atdarās tempļa durvis un parādās ilgi gaidītais dieva kalps. Nemitīgās lūgšanas, neparastie nostāsti un saspringtā gaidīšana pūli tā eksaltējusi, ka ga­rīdznieka parādīšanas vien gandrīz tiek uzskatīta par brī­numu.

Ar plašu žestu aicinādams ticīgos pievienoties lūgsnai, garīdznieks griežas pie «visvarenā». Viņš lūdz savām avīm grēku atlaišanu, izveseļošanos un mierinājumu. Kā apmāti cilvēki lūkojas garīdzniekā, tiem pat šķiet, ka ap sludinā­tajā galvu mirdz varavīksnes vainags! Viņa balss pūlim ir pavēle, vēlējums «no augšas»: «Lūdziet dievu, karsti lū­dziet dievu, visuaugstais dzird jūs! Viņš ir šeit, viņš ir ar jums! Uz ceļiem! Lūdziet dievu!»

Sasprindzinājums pūlī pieaug, un visi kā viens nokrīt ceļos, dzied slavas dziesmas tam kungam, raud no aizkusti­nājuma,neprātīgi kliedz. Simtiem ticīgo sastinguši nekustī­gas pozas ar svētlaimīgu smaidu sejās, vieni, nometušies ceļos, vienmērīgi klanās lūgšanas taktī, citi — aizrāvušies reliģiska dziedāšana.

Ja kādu no šiem ticīgajiem netīšām pagrūstu, viņš ne­maz to nemanītu, ja uzsauktu, viņš nedzirdētu. Šādā stā­voklī pat fiziskas sāpes cilvēks var nesajust. Bet garīdz­nieka vārdus viņš dzird un bez ierunām tiem paklausa. Kā gan to izskaidrot?

Tā nu esam nonākuši pie dažiem «brīnumiem», par ku­riem pēc baznīcas svētkiem stāstīja mājās pārnākušie svēt­ceļnieki. Jāatzīmē, ka gan «svētās brīnumainās parādības», gan «pravietiskie sapņi» un citas neparastas parādības, kas daiļskanīgi aprakstītas dažādās baznīcu grāmatās, va­rēja būt ne tikai apmācīšana ar iepriekšēju nodomu. Ap­rakstītais gadījums ir masu hipnoze un suģestija nomoda stāvoklī. Tagad šādu parādību būtība ir zinātniski izskaid­rota.

Ārsts hipnotizētājs aizmidzinātam cilvēkam var izraisīt pārsteidzoši spilgtā formā dzirdes, redzes un ožas halu­cinācijas, arī ar reliģisku saturu. Pēdējās īpaši viegli ir iedvest reliģioziem cilvēkiem. Viņi «redz» neesošus, ne­reālus priekšmetus, parādības, veselus notikumus, «redz» un «dzird» to, kas viņiem labi pazīstams no baznīcas li­teratūras. Taču nevajadzētu arī aizmirst, ka dažādu ha­lucināciju cēlonis var būt smagi psihiski traucējumi.

Turpināsim stāstu par «brīnumiem».

Dievkalpojums ir beidzies, taču galvenais notikums vēl priekšā. Slimie, kroplie, cietēji tiecas pie garīdznieka, lai tas viņus apslacītu ar «svēto» ūdeni, skartu ar roku, līdz ar to izārstēdams un atvieglodams viņu ciešanas. Ticīgo pūlis, reliģiskas ekstāzes pārņemts, elpu aizturēdams, seko notiekošajam. Cits pēc cita garam garīdzniekam iet nelaimīgie. Ne «svētais» ūdens, ne rokas pieskāriens tiem nepalīdz. Tad pie garīdznieka pieved aklu jaunekli. Viņa sejā sastingusi gaidu un cerību izteiksme. Garīdznieks aizskar jaunekļa acis, nomazgā tās ar «svēto» ūdeni un saka tos pašus parastos vārdus: «Dievs ir žēlīgs, mans dēls. Lūdzies dievu!» Uzmanīgi likdams kājas uz pakā­pieniem, aklais tuvojas pūlim, te pēkšņi sastingst uz vie­tas, viņa seju rotā kautrīgs smaids. Ar priecīgu izbrīnu viņš raugās apkārt un, pacēlis rokas pret debesīm, ga­vilējoši sauc: «Es redzu! Redzu! Kungs, svēta vara! Es visu redzu!»