Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Garīdznieka sejas izteiksme ir neizdibināma, izskaidrot šo «brīnumu» viņš, protams, nevar. Saprazdams, ka tas dara baznīcu vēl varenāku, stiprina tās varu par ticīga­jiem, viņš uzmanīgi raugās uz redzīgo jaunekli un ar acīm seko izbrīnītajam svētceļnieku pūlim. Jaunekļa laime un prieks ir neaprakstāmi, viņš metas uz ceļiem un kvēli pateicas dievam par žēlastību. Sai lūgšanai pievienojas visi «brīnuma» aculiecinieki. Bet garīdznieks, iztaujājis jaunekļa vecākus, noskaidro, ka viņu dēls redzi zaudējis pirms vairāk nekā desmit gadiem, smaga nervu satrici­nājuma brīdī, un ka ne ārsti, ne dziednieki to viņam nav varējuši atgriezt. Un, lūk, brīnums noticis.

Bet kas tad īsti notika? Vai tiešām kāds pārdabisks spēks atdeva zaudēto redzi? Protams, ka ne.šajā gadī­jumā ar hipnozi veiksmīgi tika izārstēts histērijas izrai­sīts aklums. Histērijas radītas funkcionālas paralīzes, aklums, kurlums, mēmums un citi traucējumi ārstiem ir zināmi jau sen. Nekādas zāles vai operācija šādam slim­niekam nelīdz, viņu var izārstēt vienīgi ar hipnozi.

Kad smagu, dažreiz pat hronisku slimību pēkšņi izārstē ar hipnozi, nezinātājam tas liekas brīnums. Taču nekāda brīnuma te nav: tieši ar hipnozi ārsti sekmīgi ārstē cilvē­kus, kuriem ir histēriska paralīze, aklums, kurlums utt. Garīdzniecība, dažkārt pat nezinādama hipnozes būtību un palaikam patiešam ticēdama pārdabisku spēku esamī­bai, hipnozi un suģestiju prasmīgi izmantojusi un joprojām izmanto, lai stiprinātu baznīcas autoritāti un ticīgo reliģiozitāti. Daudzu baznīcas literatūrā aprakstīto brī­numu pamatā ir hipnotiskā suģestija. Cilvēkam hipnozes stāvoklī (iemidzinātam vai arī hipnotiskā transā) var iedvest paēduša cilvēka sajūtu, stipru pārliecību, ka mil­zīgs pūlis ir ticis «paēdināts» ar dažām maizītēm un zivīm. Fanātiskiem ticīgajiem, nav grūti iedvest dažneda­žādu teļu un ainu halucinācijas, piemēram, svētā uz­braukšanu debesīs, Jēzus Kristus iešanu pa ūdens virsu u. tml.

Ēģiptē un Indijā hipnoze ir bijusi pazīstama jau pirms mūsu ēras. Tā lietota dažādiem mērķiem, arī ārstniecībā. Indijā vēl līdz šim laikam hipnozes elementus plaši iz­manto dažu reliģisku kultu pārstāvji. Starp citu, hipnoze un pašhipnoze ir jogas filozofiskās mācības pamatā. Da­žos senākajos ēģiptiešu papirusos ir atrasti padomi hipno­zes lietošana. Tie ir visai interesanti un liecina, ka toreiz cilvēka aizmidzinašanas metodes ir bijušas līdzīgas tām, kādas ārsti izmanto mūsu dienās.

Hipnozi, suģestiju, kā arī pašhipnozi un autosuģestiju allaž izmantojuši samani, par kuriem, jādomā, visi būs dzirdējuši vai lasījuši. Burvestības, kā zināms, bijušas plaši izplatītas daudzas pasaules tautās un ciltīs Galējos ziemeļos, kā arī Dienvidamerikā, Āzijā, Austrālijā, Āfrikā —visur, kur pastāvējusi daudzdievība un elku pie­lūgšana. Dažas zemes samani ir vēl mūsu dienās.

Cilts locekļu vidū samani parasti baudīja dziļu cieņu un autoritāti, jo tika uzskatīti par dievu izredzētiem. Saasinātā jutība, fanātiskā ticība, bieža savas nervu sis­tēmas kairināšana viņus nereti noveda līdz psihiskām slimībām ar smagām krampju lēkmēm un halucinācijām. Bet tas tikai vairoja viņu popularitāti ticīgo vidū.

Mēģināsim ielūkoties maģiskā ļauno garu izdzīšanas procedūrā, kas ir tipiska dažām ciltīm Altajā, Sibīrijā, Aļaskā un citur.

Kādā ciltī (nav vajadzības noskaidrot darbības vietu un laiku, jo mūsu tēmā tam nav būtiskas nozīmes) smaga slimība piemeklē lielas ģimenes māti, veiklākā cilts med­nieka sievu un palīgu. Nelīdz nekādas zāles — sievietes kājas neklausa, to it kā nav. Atliek viena cerība — griez­ties pēc palīdzības pie samaņa. Mednieks šamanim pa­stāsta, ka kāju paralīze sievai iestājusies pēc tam, kad viņa padzirdējusi par nelaimi, kas viņam notikusi medī­bās. Lielo bēdu satriekta, sieva zaudējusi samaņu. Atjē­gusies, gribējusi mesties vīram palīga, bet neesot varē­jusi kājas vairs neesot klausījušas. Visi ārstēšanas mēģinājumi bijuši bez sekmēm. Kad sieviete sapratusi, ka ģimenei kļuvusi par smagu nastu, viņa sākusi maz ēst un slikti gulēt, novājējusi.

Samanis noliek dienu, kad sievieti izārstēs; pēc rituāla šai dienai jābūt jaunā mēnesī. Noliktajā diena, ko gaida ne tikai mednieka ģimene, bet visa cilts, ritmiska bungu rīboņa vēsta samaņa tuvošanos (viņš parasti dzīvo no­maļus no apmetnes). Mednieka būdā valda puskrēsla, vāji gruzd ugunskurs. Ap slimnieci pulcējušies kaimiņi, ģimenes locekļi. Visi saspringti klausās pieaugošajā bungu rīboņā. Tikai slimniece paliek vienaldzīga, viņas nogurušais acu skatiens pievērsts ugunskuram, monoto­nās bungu skaņas rada miegainību. Un, lūk, būdā parā­dās šamanis, kura izskats iedveš pārliecību, ka viņa ir brīnumdarītājs gars: viņš ir spilgti izkrasojies, ar kakla­rotām, amuletiem, zvaniņiem apkāries. Sākās ļauno garu izdzīšanas rituāls. Šamanis izdara noslēpumainas, klāt­esošajiem nesaprotamas manipulācijas, sāk lēnam riņķot ap gaiši iedegušos ugunskuru. Visi, acis nenolaizdami, uzmanīgi seko katrai samaņa kustībai. Bet viņš riņķo arvien ātrāk un ātrāk, izkliegdams nesaprotamus vārdus, drudžaini sizdams bungas. Tagad slimniece arvien vē­rīgāk raugās šamanī, ieklausās viņa balsī un palēnam iemieg. Samaņa temperamentīgā deja pēkšņi apraujas — viņš nokrīt bezsamaņa. Bet klātesošie ir bez elpas, ar cieņu un bailēm viņi raugās uz nekustīgo samaņa ķer­meni un domā, ka viņa dvēsele devusies pie labiem ga­riem pēc padoma. Atguvies šamanis svinīgi pavesta garu gribu un pēc to padoma ierīvē slimnieces kājas ar iepriekš sagatavotām burvju zālēm. Katrai samaņa kustībai seko maģiski izsaucieni. Un brīnums notiek: sieviete saliec vispirms vienu kāju, tad otru, pieceļas un lēnam sāk iet.

Nav grūti pamanīt, ka starp kristīgo svētkiem un sa­maņa lūgšanām pastāv zināma līdzība. Abiem gadīju­miem ir raksturīga svinīga atmosfēra, sapulcējušos gata­vība kļūt par brīnuma aculieciniekiem reliģiozais noska­ņojums, dzirdi un redzi nogurdinošās garīdznieka un samaņa izdarības, dedzīgā pārdabisku spēku pielūgšana. Bet pats galvenais — abos gadījumos «brīnumaini» izve­seļojas cilvēki, kas bijuši slimi ar histēriskas izcelsmes kaitēm. Ne kristīgo garīdznieks, ne šamanis slimajiem un kroplajiem visbiežāk nespēj palīdzēt. Kā viens, tā otrs šīs savas neveiksmes izskaidro ar sirdzēju grēcīgumu vai pārdabisko spēku dusmām (vienā gadījumā ar dieva, otra — ar garu dusmām).

Dažus vārdus par dziedniekiem. Senatnē slimnieki, kam nebija pieejama kvalificēta medicīniskā palīdzība, bija spiesti griezties pie slaveniem dziedniekiem, kuri ne tikai prasmīgi ārstēja ar zālēm (izvilkumiem un novārījumiem), bet arī mācēja kaiti apvārdot. Vārdošana notika noslēpu­mainos apstākļos, parasti zem četrām acīm; to pavadīja rituāla darbība. Un, lai gan šie dziednieki bieži vien kļū­dījās un slimnieks nereti pat nomira, šāda veida dziednie­cība bija ļoti populāra, bet dažās zemēs savu populari­tāti tā nav zaudējusi vēl šobaltdien. Lai apvārdotu, dziednieki ļoti bieži izmantoja vārdus un pat veselus izteicienus no lūgšanām, psalmiem un baznīcu grāmatām. Vārdotāju metodes pamatā, protams, bija suģestija, ar kuru viņi iedarbojās uz cilvēka psihi. Prasmīgi lietota, tā nereti tiešam labvēlīgi ietekmēja slimā cilvēka psihi. To­mēr visbiežāk dziednieku neizglītotības dēļ rezultāti bija gaužam bēdīgi un slimnieka jau tā smagais stāvoklis kļuva vēl smagāks.