Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Visiem ir zināms, cik spēcīgi cilvēka psihi ietekmē saasinātas uzmanības rosināta iztēle. Lūk, vienkāršs pie­mērs. Kādam cilvēkam jādodas ārā pilnīgā tumsā. Viņš ir stipri uztraukts, iztēlē veidojas nenoteikti iedomu tēli, no kuriem vajadzētu sargāties. Negaidīti kaut kur tuvumā atskan dobjš troksnis, un cilvēks zibenīgi pagriežas uz to pusi, domādams, ka tieši no turienes draud briesmas. Bet troksni radījusi tikai vēja brāzma.

Protams, «nesaprātīga» psihes reakcija ir saistīta ar noteiktu nervu sistēmas tipu, noskaņojumu, situāciju utt. Kurš no mums kaut reizi, it sevišķi bērnībā, nav pārdzī­vojis mokošas bailes, tumšā naktī iedams pa nepazīsta­mam vietām vai garam kapsētai? Kādas šaušalīgas domas nenāk prata bērnam, kad viņa uzņēmīgā un jūtīgā nervu sistēma ir baiļu uzbudināta! Kādus iedomu tēlus iztēlē neuzbur lasītas un dzirdētās pasakas vai teikas! Bet pie­augušais — jo maņticīgāks un reliģiozāks viņš ir, jo spilgtāki viņa reliģiskie redzējumi, jo labvēlīgāka augsne dzirdes un redzes halucinācijām.

Saasinātas uzmanības rosināts cilvēks nedzīvus priekš­metus var noturēt par dzīvām būtnēm.

Pa mežu iet četri cilvēki. Pēkšņi vienam gājējam lie­kas, ka krūmos spīd acis; vērīgāk ieskatījies, viņš «redz» vilkus. Izbijies viņš vienu no ceļabiedriem satver aiz rokas un, uz krūmiem rādīdams, šausmās čukst: «Skaties, vilki!» Visi sastingst, modri raugās krūmos. Diviem liekas; ka viņi tiešām redz vilkus, bet otri divi krūmos nekā neredz. Beidzot viens ceļinieks ar nūju rokā metas uz krūmiem — un visi pārliecinās, ka tur nekā nav: krūmu apveidi tikai atgādinājuši vilku siluetus. Tomēr pirmais ceļinieks stūr­galvīgi apgalvo, ka redzējis vilkus, otrais saka, ka arī viņam diezgan skaidri krūmos rādījušies vilki, bet pārējie divi nesaprašanā rausta plecus. Šis vienkāršais piemērs liecina, ka pirmajam ceļiniekam redzes halucinācijas radās iztēlē, otrajam — vārdiskas suģestijas rezultāta. Pārējiem diviem ceļiniekiem iztēle un uzmanība nebija pietiekami saasināta. Iespējams, ka viņi nedomāja par varbūtējam briesmām, nebija satraukti, vai arī viņiem gluži vienkārši bija cits nervu sistēmas tips.»

Tātad iztēle un saasināta uzmanība visiem cilvēkiem nepiemīt vienādā mērā. Lūk, daži novērojumi.

Slimnieks, nejauši noklausījies ārstu sarunu par jaunu līdzekli, kas sekmīgi ārstējot paralīzes, iedomājas, ka šis jaunais līdzeklis ir viņam mutē ieliktais termometrs, un tūlīt paziņoja, ka jūtoties labāk. Slimnieka noskaņojums mediķus pamudināja šādu improvizētu «ārstēšanu» turpi­nāt. Divas nedēļas katru dienu slimniekam mute lika ter­mometru, un slimnieka veselības stāvoklis arvien uzlabo­jās, līdz beidzot viņš pilnīgi izveseļojas.

Reiz kāds profesors, pamanījis, ka klausītāji noguruši un vairs nespēj koncentrēties, nolēma viņus izklaidēt. Traukā sajaukdams divus šķidrumus, viņš klausītājus brīdināja, ka radīsies šķīdums ar pretīgu, nepanesamu smaku. Pēc tam, degunu ar lakatiņu aizspiedis un seju pretīguma grimasē savilcis, viņš no trauka steigšus atkā­pās. Vairākums klātesošo drīz vien saoda nepatīkamu smaku, pirmajās rindās sēdošajiem kļuva slikti, bet dažiem pat uznāca nelabums. Profesors sāka smieties un pazi­ņoja, ka parastajam ūdenim esot pielējis tinti. Un visi tū­daļ varēja pārliecināties, ka viņam taisnība.

Kādā hospitālī simts slimniekiem bija iedots cukurūdens, bet pēc tam tika paziņots, ka cukurūdens vieta aiz pārpratuma esot iedots vemšanas līdzeklis. Astoņdesmit cilvēkiem pēc šā paziņojuma sākās vemšana.

Tādu piemēru varētu minēt ļoti daudz. Visi tie liecina, ka iztēlei un saasinātai uzmanībai piemīt spēcīga fiziolo­ģiska iedarbība. Kulta kalpi šo parādību izmantojuši ļoti plaši.

Daudz patiesa (bet vēl vairāk blēņu) ir stāstīts par dziedniecisko Lurdas avotu Francijā. Savulaik šis avots ar īpašu Romas pāvesta ediktu tika pasludināts par ikga­dēju svētceļojumu vietu. Protams, vairums slimnieku no turienes aizbrauca, veselību neatguvuši, taču šī svētavota slavu stiprināja retie gadījumi, kur tika izārstētas histē­rijas izraisītas funkcionālās paralīzes, aklums un tamlī­dzīgi uztveres traucējumi.

Par Lurdas svētavota dziedinošo spēku padzirdējusi, zemniece, kas jau trīs gadus bija sirgusi ar kreisās ķer­meņa puses paralīzi, lūdza viņai atvest nedaudz brīnumūdens. Kad slimniecei ūdeni atveda, viņa izstiepa trīcošo roku, saslapināja pirkstus, pārkrustījās un glāzi lēnām izdzēra. Pēc tam viņa piecēlās un, iesaukusies «Laidiet mani, esmu izveseļojusies!», sāka staigāt, it kā nekad nebūtu bijusi slima.

Akla meitene, kurai nekādas ārstēšanas metodes nebija varējušas redzi atgriezt, pēc ilgas un kaismīgas lūgšanas samērcēja mutautiņu svētajā Lurdas ūdenī un, aizsējusi acis, likās gulēt. Otrā dienā viņa lakatiņu noņēma — un redzēja!

Mūsdienu medicīnai ir labi zināma šo brīnumu būtība. Paralīzes un aklums neapšaubāmi bija saistīts ar iz­pausmē sarežģītu un daudzveidīgu psihisko slimību — histēriju. Šo slimību sekmīgi ārstē ar hipnozi bez jebkā­dām lūgsnām. Protams, liela nozīme ir slimnieka pārliecībai, ka viņš izveseļosies.

Ir daudz «svētu» vietu, avotu, tempļu, kas kopš seniem laikiem bijuši populāri ticīgo vidū. Šāda ārstniecisku vietu slava ir Kijevas Pečeru, Troicas-Sergija, Solovku klosteriem un daudzām citām vietām, kur glabājas svē­tie pīšļi un brīnumdarītājas svētbildes. Taču, augot tautas masu izglītības un kultūras līmenim, dievlūdzēju strau­mes uz «svētajām» vietām krasi mazinājušās.

Gadu tūkstošus hipnoze ir atradusies misticisma skā­vienos. Un pat medicīnas pārstāvji, kas paši hipnozi lietoja slimnieku ārstēšana, sakuma nevarēja to izskaidrot. Kaut arī viduslaikos magnēta īpašības vēl nebija zinātniski iz­skaidrotas, dabaspētnieki tās mehāniski saistīja ar hipnozi, kas 16. gadsimtā tika nosaukta par magnētismu.

Slavenais vācu ārsts un dabaspētnieks Paracelzs (1493—1541), kas medicīnas zinātnes pamatus saskatīja praktiskajā pieredzē un dabas norišu vērojumos, nolēma magnēta īpašības izmantot dažādu slimību ārstēšanā.

Paracelza aprēķins bija vienkāršs: ja magnēts spēj pie­vilkt, jāpamēģina to lietot ārstniecībā — magnētam no cil­vēka jāizvelk slimība. Protams, no mūsdienu zinātnes viedokļa tas bija aplami, taču 15.—16. gadsimtā šādi zi­nātniski prātojumi nemaz tik muļķīgi nelikās. Tālaika zi­nātnei bija raksturīga parādību empīriskā izpēte. Visi atklājumi tika veikti bez jebkāda teorētiska pamatojuma, uz labu laimi. Apmēram tādā pašā veidā, kā to darīja alķīmiķi, kas, kolbās sajaukdami dažādas vielas, mēģināja iegūt zeltu.

Paracelzs bija pirmais viduslaiku zinātnieks, kas, kaut arī primitīvi, tomēr mēģināja izskaidrot hipnotiskās parā­dības. Ārstēdams slimniekus ar pašgatavotām zālēm, viņš sāka likt pie slimnieku ķermeņa arī magnētu. Vairākumā gadījumu slimnieku veselības stāvoklis neuzlabojās. To­mēr daži slimnieki — ar galvas sāpēm, krampjiem, paralīzēm — izveseļojās. Slava par burvju ārstu izplatījās visā pasaulē. Izveseļojušos cilvēku pateicībai nebija ro­bežu. Par Paracelzu sāka interesēties inkvizīcija. Bet Pa­racelzs nomira ātrāk, pirms svētā inkvizīcija paspēja sa­dedzināt viņu uz sārta.

Nākamais magnētisma attīstības posms bija saistīts ar Vīnes ārsta medicīnas doktora Franča Antuāna Mesmera (1734—1815) vārdu. 1774. gadā viņš turpināja Para­celza aizsāktos pētījumus. Taču Mesmers novērotās mag­nētiskās parādības izskaidroja citādi nekā Paracelzs. Viņš ievēroja, ka dažkārt var iztikt bez magnēta, — tikai ar vienu pieskārienu pietika, lai slimnieks pēkšņi ieslīgtu miegā un atmodies būtu vesels. 1766. gadā aizstāvētajā medicīnas doktora disertācijā Mesmers izteica domu, ka Visumu piepilda neredzams varens magnētiskais gars (flu­īds), kas virza planētu kustību un, cilvēkiem nemanot, ietekmē viņu veselību, likteni utt. Pārliecinājies, ka tādu pašu magnētisku iedarbību uz cilvēkiem viņš var panākt arī bez magnēta, Mesmers izvirzīja jaunu teoriju — par dzīvniecisko magnētismu. Šī Mesmera veikli safabricētā teorija atzina magnētiskā gara esamību, kā arī to, ka šis gars dažādā pakāpē koncentrējas arī cilvēkos. Un viņš, Mesmers, lūk, esot sevišķi «bagātīgi apveltīts» ar šo mag­nētisko garu un varot to pārvadīt uz citiem cilvēkiem, labvēlīgi ietekmējot viņu veselības stāvokli.