Sakarā ar dienesta pienākumiem Z. M. Sarko nācās cieši saskarties ar mesmerismu: viņam bija uzdots pārbaudīt, vai ir iespējams ārstēt, izmantojot metālus. Tobrīd Sarko bija sācis pētīt histēriju un tās ārkārtīgi daudzveidīgos izpausmes veidus, tāpēc nolēma pamēģināt ar metālu palīdzību ārstēt tieši šo kaiti. Sev par lielu izbrīnu, daudzos gadījumos Sarko guva pārsteidzošus rezultātus: slimnieki izveseļojas, tikko viņu ķermenim pieskārās ar vara stienīti. Taču Sarko netaisīja pārsteidzīgus secinājumus; kopā ar līdzstrādniekiem viņš šo interesanto parādību izpētīja ne tikai klīnisku novērojumu ceļā — eksperimentos ar slimniekiem tika izmantotas arī laboratoriskās metodes. Rūpīgos pētījumos Sarko konstatēja, ka hipnozei ir trīs stadijas: letarģija, katalepsija un somnambulisms.
Starp Sarko un Nansī skolas pārstāvjiem izvērtās plaša diskusija par hipnozes būtību. Atšķirībā no nansiešiem Sarko skolas pārstāvji uzskatīja, ka hipnoze ir nenormāla parādība. Pēc Sarko un viņa piekritēju domām, hipnoze ir visai līdzīga histērijas parādībām (muskuļu krampji, vaskveida lokanība, pilnīgs jutības zudums plašos ķermeņa apvidos u. tml.j. Tāpēc īstu hipnozi (visas trīs stadijas), pēc Sarko domam, var izraisīt tikai tādiem cilvēkiem, kam ir tieksme uz histēriju, vai — histērijas slimniekiem. Sarko uzskatīja, ka hipnoze ir viens no histērijas veidiem un ka tā, tāpat kā histērija, rodas tūlīt pēc psihotraumas — ka slimīga stāvokļa attīstības sekas. Strīda starp abām skolām iesaistījās plašas zinātnieku aprindas.
Pagājušā gadsimta 80. un 90. gados starp Parīzi un Nansī uzliesmoja asa, reizēm pat nikna polemika. Bet gods kam gods: abas skolas vienprātīgi vērsās pret galveno ienaidnieku — misticismu. Gan Z. M. Sarko, gan A. Bernheims savos zinātniskajos darbos pilnīgi sagrāva pasakas par «magnētismu», atmaskoja baznīckungu «brīnumus». Sevišķi lieli nopelni ir A. Bernheima darbam «Suģestija un tās lietošana terapijā». Tajā izskaidrota dažādu amuletu un talismanu, arī Lurdas svētavota brīnumaina «iedarbība», zinātniski izskaidrota baznīcu relikviju un lūgšanu loma.
Z. M. Sarko un viņa uzskatu piekritēja, ievērojamā neiropataloga S. Rišē kopīgais darbs (divi sējumi ilustrāciju ar autoru komentāriem) atmaskoja baznīcas literatūra aprakstītos «brīnumus». Slimnieku ārstēšanu ar lūgsnu, svētā ūdens un svēto pieskārienu palīdzību viņi pretstatīja histērijas slimnieku izārstēšanai ar hipnozi Salpetrieri slimnīcā. Salīdzinot šos piemērus, kļūst skaidrs, ka abos gadījumos ārstnieciskais efekts tiek panākts, izmantojot hipnozi. S. Rišē un Z. M. Sarko pārliecināja lasītaju, ka izveseļošanās «brīnumam» ir dabisks, materiāls raksturs. Nozīmīgs ir arī 2. M. Sarko darbs «Dziednieciska ticība» (1892), kurā autors izskaidroja brīnumainos izveseļošanās gadījumus, vēlreiz satriekdams misticiskos uzskatus.
Zinātniskā doma turpināja hipnozes būtības meklējumus. Šī problēma nodarbināja zinātnieku prātus ne tikai Francijā un Anglijā, bet arī daudzās citās valstīs. Radās Z. Freida un citu zinātnieku teorijas, kas dažādos aspektos mēģināja raksturot hipnozes būtību. Apkopojis Bernheima, Z. M. Sarko un S. Rišē pieredzi, D. Lūiss atklāti paziņoja, ka «atpalikusī fizioloģija» nav spējīga dot atbildi uz jautājumu par hipnozes raksturu. Un patiešām pat izcilākie tālaika Rietumeiropas zinātnieki to vēl nespēja zinātniski izskaidrot.
Daudzus gadus hipnozes fizioloģiskajai izpētei bija veltījis vācu fiziologs un histologs Breslavas universitātes profesors Rūdolfs Peters Heinrihs Heidenhains (1834— 1897). Izdarījis daudz eksperimentālu pētījumu, viņš nonāca pie minējuma, ka hipnoze ir tāds stāvoklis, kur apziņa ir nomākta un cilvēciskais saprāts aizmidzis. Pēc Heidenhaina domām, apziņa ir smadzeņu darbības prodūkts, centrālas nervu sistēmas augstākās daļas — galvas smadzeņu garozas — darbības rezultāts. Heidenhains uzskatīja, ka apziņu iespējams nomākt, kavējot galvas smadzeņu garozas nervu šūnu darbību, un to var panākt, ritmiski, monotoni kairinot cilvēka dzirdes un redzes nervus vai adas nervus.
Šo minējumu Heidenhains izteica 1880. gadā, kad teatralizēta publikas krāpšana daudzās Eiropas valstīs joprojām turpinājās. Hipnozes seansi pievilka plašas masas, bet šarlatāni magnetizētāji, izmantodami skatītāju neuzmanību, veikli viņus mānīja, nelaižot garām arī izdevību piebāzt savas kabatas. Lai atspēkotu atmaskojošās zinātnieku runas un saglabātu savu popularitāti, viņi, šie vieglās peļņas tīkotāji, centās visiem ieskaidrot, ka noslēpumainajam magnētiskajam miegam, kurā cilvēkus varot iegremdēt tikai viņi, neesot nekā kopīga ar hipnozi. Taču arī šos mistifikatoru trikus atmaskoja A. Bernheima un Z.M. Sarko skolu zinātniskie sasniegumi, kā arī R. P. H. Heidenhaina pētījumi fizioloģijā.
Hipnozes parādības pētīja čehu fiziologs I. Cermaks, vācu fiziologs V. Preijers, kā arī krievu fiziologs V. Daņiļevskis (1852—1939). Šie zinātnieki pierādīja, ka hipnozes parādības var izraisīt arī dzīvniekiem. Tādi fakti bija novēroti arī agrāk, taču absolūti nepareizi izskaidroti.
Jau 1646. gadā vācu zinātnieki Sventers un Kirhers publicēja ziņas par savu «brīnišķīgo eksperimentu», un tas bija šāds: vistu nolika uz sāna un tādā stāvoklī turēja, līdz tā nomierinājās, un tad tai pie pašas galvas ar krītu novilka svītru. Kad vistu atbrīvoja, tā šo stāvokli saglabāja un ilgi gulēja nekustēdamās, it kā būtu dziļi iemigusi. Šo eksperimentu ar «apburto» vistu Kirhers izskaidroja tādējādi, ka vista svītru uzskatot par virvīti, kas to tur uz sāniem, un, «saprazdama» pretošanās veltīgumu, neceļoties.
Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk čehu zinātnieks I. Čermaks līdzīgus eksperimentus veica ar vistām, zosīm, sīkiem dziedātājputniem, pīlēm, vēžiem.
Ar dzīvnieku hipnozi nodarbojās arī vācu fiziologs V. Preijers. Ar zibenīgu kustību viņš trušus, jūrascūciņas un putnus nolika neērtā stāvoklī un kādu laiku pieturēja. Zinātnieks ievēroja, ka dzīvniekiem rodas ne tikai muskuļu vaskveida lokanība (tieksme saglabāt līdzšinējo pozu), kas dod iespēju tos atstāt pavisam neiedomājamās pozās, bet arī pilnīgs jutības zudums.
Krievu fiziologs V. Daņiļevskis savus eksperimentus veica citādi. Vardi noguldījis uz muguras, viņš kādu brīdi to tādā stāvoklī pieturēja, pēc tam «apsēdināja» uz sakrustotām pakaļkājām. Izrādījās, ka varde var saglabāt jebkuru pozu, kādā to noliek. Pēc tam vardi knaibīja ar pinceti — varde nekustējās, aizlīmēja tai nāsis ar papīriņu; vardei sāka trūkt gaisa, izspiedās acis, bet papīriņu tā nemēģināja nomest. V. Daņiļevskis veica milzumdaudz eksperimentu un noskaidroja, ka hipnozē var novest daudzus dzīvniekus: upes vēžus, jūras krabjus, čūskas, zivis, bruņrupučus, ķirzakas, krokodilus, putnus, trušus, jūrascūciņas un citus dzīvniekus.
I. Cermaka, V. Preijera un V. Daņiļevska eksperimentiem bija liela nozīme hipnozes izpētē. Viņi pieradīja, ka hipnozes parādības var izraisīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, līdz ar to tika atspēkota A. Bernheima teorija, kas apgalvoja, ka hipnozes nav, ir tikai suģestija. Bet suģestija ir vārda iedarbība un tātad iespējama tikai ar cilvēku.[3][4]Mūsdienu izpratnē hipnoze pastāv un nav pielīdzināma suģestijai. Bez tam V. Daņiļevskis neapšaubāmi pieradīja, ka hipnozē piedalās galvas smadzeņu garoza.
Читать дальше