Roalds Gerke - Hipnoze un suģestija

Hipnozes parādības pētīja čehu fiziologs I. Cermaks, vācu fiziologs V. Preijers, kā arī krievu fiziologs V. Daņiļevskis (1852—1939). Šie zinātnieki pierādīja, ka hipnozes parādības var izraisīt arī dzīvniekiem. Tādi fakti bija novēroti arī agrāk, taču absolūti nepareizi izskaidroti.

Jau 1646. gadā vācu zinātnieki Sventers un Kirhers pub­licēja ziņas par savu «brīnišķīgo eksperimentu», un tas bija šāds: vistu nolika uz sāna un tādā stāvoklī turēja, līdz tā nomierinājās, un tad tai pie pašas galvas ar krītu novilka svītru. Kad vistu atbrīvoja, tā šo stāvokli sagla­bāja un ilgi gulēja nekustēdamās, it kā būtu dziļi iemi­gusi. Šo eksperimentu ar «apburto» vistu Kirhers izskaid­roja tādējādi, ka vista svītru uzskatot par virvīti, kas to tur uz sāniem, un, «saprazdama» pretošanās veltīgumu, neceļoties.

Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk čehu zinātnieks I. Čermaks līdzīgus eksperimentus veica ar vistām, zosīm, sīkiem dziedātājputniem, pīlēm, vēžiem.

Ar dzīvnieku hipnozi nodarbojās arī vācu fiziologs V. Preijers. Ar zibenīgu kustību viņš trušus, jūrascūciņas un putnus nolika neērtā stāvoklī un kādu laiku pieturēja. Zi­nātnieks ievēroja, ka dzīvniekiem rodas ne tikai muskuļu vaskveida lokanība (tieksme saglabāt līdzšinējo pozu), kas dod iespēju tos atstāt pavisam neiedomājamās pozās, bet arī pilnīgs jutības zudums.

Krievu fiziologs V. Daņiļevskis savus eksperimentus veica citādi. Vardi noguldījis uz muguras, viņš kādu brīdi to tādā stāvoklī pieturēja, pēc tam «apsēdināja» uz sa­krustotām pakaļkājām. Izrādījās, ka varde var saglabāt jebkuru pozu, kādā to noliek. Pēc tam vardi knaibīja ar pin­ceti — varde nekustējās, aizlīmēja tai nāsis ar papīriņu; vardei sāka trūkt gaisa, izspiedās acis, bet papīriņu tā ne­mēģināja nomest. V. Daņiļevskis veica milzumdaudz eks­perimentu un noskaidroja, ka hipnozē var novest daudzus dzīvniekus: upes vēžus, jūras krabjus, čūskas, zivis, bruņrupučus, ķirzakas, krokodilus, putnus, trušus, jūrascūciņas un citus dzīvniekus.

I. Cermaka, V. Preijera un V. Daņiļevska eksperimen­tiem bija liela nozīme hipnozes izpētē. Viņi pieradīja, ka hipnozes parādības var izraisīt gan cilvēkiem, gan dzīv­niekiem, līdz ar to tika atspēkota A. Bernheima teorija, kas apgalvoja, ka hipnozes nav, ir tikai suģestija. Bet suģes­tija ir vārda iedarbība un tātad iespējama tikai ar cilvēku.[3][4]Mūsdienu izpratnē hipnoze pastāv un nav pielīdzināma suģestijai. Bez tam V. Daņiļevskis neapšaubāmi pieradīja, ka hipnozē piedalās galvas smadzeņu garoza.

Lieli nopelni V. Daņilevskim ir materiālistiska hipnozes izskaidrošanā, kas palīdzēja cīnīties pret reakcionāro mis­ticismu, kurš pagājušā gadsimta beigās sevišķi izplatījies bija Krievijā. Aktīvi šajā cīņā iesaistījās arī pazīstamais krievu hipnologs A. Tokarskis (1859—1901). Hipnozi pro­pagandēdams, viņš vērsās pret reliģijas sludinātajiem, kas hipnozi un suģestiju izmantoja ticīgo ļaužu krāpšanai.

Izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs akadēmiķis V. Behterevs, kas daudz enerģijas veltījis arī hipnozes pē­tīšanai, atklāja visai interesantu un svarīgu hipnozes īpat­nību: tai labāk padodas cilvēku grupa nekā atsevišķi cil­vēki. Šie krievu akadēmiķa klīniskie vērojumi noderēja par pamatu ārstēšanas metodei, saskaņā ar kuru vienlai­cīgi tiek ārstēti 5—10—15 cilvēki, kas sirgst ar vienu un to pašu kaiti. Sevišķi veiksmīgi izrādījās narkomānu, arī hronisku alkoholiķu, kolektīvās ārstēšanas seansi.

Neraugoties uz daudzu ārvalstu, kā arī krievu zinātnieku nopietno zinātniski pētniecisko darbu, teorijas, kas objek­tīvi un pareizi izskaidrotu hipnozes būtību, vēl joprojām nebija. Taču Dž. Breida, A. O. Ljebo, A. Bernheima, Z. M. Sarko, V. Daņiļevska, A. Tokarska un daudzu citu zinātnieku lielākais nopelns bija tas, ka viņi hipnozi nosar­gāja no reliģijas uzbrukumiem, noņēma tai misticisma čaulu. Pamatojoties uz eksperimentiem, viņi stingri zināt­niski pierādīja, ka hipnoze ir vērtīga ārstniecības metode, ka ar to var un arī nepieciešams ārstēt slimības, kas sais­tītas ar dažādiem nervu sistēmas traucējumiem. Tika iz­strādāta hipnotizēšanas metodika. Pamatojoties uz novē­rojumiem, tika radīti hipnozes stadiju apraksti, kas rak­sturoja hipnozes dziļuma pakāpi. Tika atklāta hipnozes fizioloģiska iedarbība, pierādīts, ka hipnotiskais stāvoklis (kataleptiskā stadija) ir gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Hipnozes īstās dabas atklāšanai vistuvāk nonāca R. P. H. Heidenhains, kurš tās būtību saistīja ar galvas smadzeņu lielo pusložu garozas darbību. Viņš pirmais izteica domu, ka hipnozes mehānisma pamatā ir galvas smadzeņu ga­rozas nervu šūnu darbības kavēšana. Šo viedokli apstip­rināja arī daudzie krievu zinātnieka V. Daņiļevska eks­perimenti.

Hipnozes mehānismu atklāja izcilais padomju fiziologs akadēmiķis Ivans P avlovs (1849—1936), kurš pētīja sarež­ģītos augstākās nervu darbības procesus un īsti zināt­niski izskaidroja tādas noslēpumainas parādības kā miegs un sapņi.

Lai izprastu hipnozes būtību, jāgūst noteikts priekšstats par to, kas ir reflekss. Pirmoreiz refleksa jēdzienu formu­lēja franču zinātnieks Renē* Dekarts pirms vairāk nekā 300 gadiem. Par refleksu tika nosaukta organisma atbilde uz ārējās un iekšējās vides kairinājumu, kura realizējas ar nervu sistēmas starpniecību pa noteiktiem nervu ce­ļiem, kas veido refleksa loku. Jebkurš ārējās vides kairi­nājums iedarbojas uz noteiktiem maņu orgāniem. Iegūtā informācija nervu impulsu veidā pa jušanas nervu šķied­rām tiek pārvadīta uz centrālo nervu sistēmu (muguras vai galvas smadzenēm), kur pārslēdzas uz motoriskajām vai sekretoriskajām nervu šķiedrām un atgriežas perifē­rijā — izpildorgānā (muskulī vai dziedzerī). Izšķir bez­nosacījuma (iedzimtus) refleksus un nosacījuma (iegūtus) refleksus. Beznosacījuma refleksi norisinās automātiski un, lai tie rastos, nav vajadzīgi citi nosacījumi kā vienīgi atbilstošs kairinājums. Beznosacījuma refleksu bioloģiskā nozīme ir dažāda. Piemēram, pie beznosacījuma refleksiem pieder organisma reakcijas, kas nodrošina elpošanas un sirdsdarbības automātismu. Dzīves un darba procesā iz­strādājušies nosacījuma refleksi beznosacījuma refleksus zināmā mērā var kavēt un pārveidot. Svarīgāko beznosa­cījuma refleksu trūkums izraisa organisma bojāeju. Bez­nosacījuma refleksu loki iet caur muguras smadzenēm un iegarenajām smadzenēm.

L Pavlovs zinātniski pierādīja, ka cilvēka un dzīvnieka organismā milzīga loma ir nosacījuma refleksiem, kas pakāpeniski līdz ar dzīves pieredzi rodas uz beznosacī­juma refleksu pamata. Nosacījuma refleksi spēj mainīties un pielāgoties jebkuriem ārējās vides apstākļiem. Tie ir dzīvā organisma augstākā pielāgošanās forma. Jebkurš ārējās vai iekšējās vides kairinājums, ko uztver organisms, tiek pārvadīts pa nervu šķiedrām — nervu sūnu izaugu­miem" Nervu šķiedras, kas ierosu no perifērijas (maņu orgāniem, iekšējiem orgāniem, kauliem, muskuļiem) pār­vada uz centrālo nervu sistēmu, (muguras smadzenēm vai galvas smadzenēm), sauc par centrtieces jeb jušanas nervu šķiedrām. Nervu šķiedras, kas impulsus vada no smadzenēm uz perifēriju un izraisa izpildorgānu (muskuļu vai dziedzeru) atbildi, sauc par centrbēdzes jeb kustību nervu šķiedrām.

Ir pierādīts, ka galvas smadzeņu garoza — augstākā matērijas attīstības forma — salīdzinājumā ar zemgarozu un citām centrālās nervu sistēmas daļām filoģenētiski, t.i., no vēsturiskās attīstības viedokļa, ir pats jaunākais sma­dzeņu veidojums. Cilvēka galvas smadzeņu lielās puslodes ir veidojušās ilgstošā vēsturiskās attīstības gaitā, cilvēka mērķtiecīgas darbības un pēc tam arī runas pakāpeniskās attīstības rezultātā. Galvas smadzeņu pusložu masa pakā­peniski palielinājās un tagad nervu šūnu, kas veido galvas smadzeņu pusložu pamatmasu, ir apmēram 14 miljardu. Attiecība starp galvas smadzeņu masu un ķermeņa masu cilvēkam ir lielāka nekā citiem augstākajiem dzīvniekiem. Tātad galvas smadzeņu lielo pusložu garoza, kaut arītās masa ir pakāpeniski palielinājusies, filoģenētiski vecākos smadzeņu nodalījumus nav izspiedusi un aizstājusi: kopā ar tiem pastāvot, tā tikai ieņēmusi vadošo vietu un pakļā­vusi tos sev.