Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Lai gan šāda teorija robežojās ar šarlatānismu, daudzi slimnieki, kas ārstējās pie Mesmera, jutās daudz labāk, daži pat izveseļojās.

Mesmers ar divkāršu sparu turpināja ārstniecisko praksi. Taču viņa spožie panākumi radīja naidīgu noska­ņojumu kolēģos. Daudzi no Mesmera novērsās: vieni aiz skaudības par magnetizētajā pieaugošo slavu un bagātību, citi tāpēc, ka viņu uzskatīja par šarlatānu. Bet neviens neturēja par vajadzīgu noskaidrot, kāpēc Mesmera metodei ir arī panākumi. Kolēģu nelabvēlīgās attieksmes satriekts, Mesmers 1778. gada atstāja Vīni un aizbrauca uz Parīzi. Te viņš turpināja ārstēt slimniekus, izmantojot savu me­todi, un ātri vien ieguva milzu popularitāti. Simtiem cil­vēku devas ārstēties pie Mesmera, un daži Parīzes medi­cīniskas padomes locekļi pat bija gatavi kļūt par viņa sekotājiem. Taču oficiālā zinātne neatzina Mesmera mācī­bu. Kad pirmais Mesmera mācības piekritējs profesors Delons ierosināja medicīnas fakultātei izpētīt magnētisma parādības, viņš tika apsūdzēts savas kārtas goda un uz­skatu nodevībā. Delona mēģinājums aizstāvēt galvenās Mesmera mācības atziņas beidzās bēdīgi — viņu atbrīvoja no amata, atņēma profesora nosaukumu.

Taču Mesmers turpināja ārstēt slimniekus. Pēkšņas izveseļošanās gadījumi ļoti spēcīgi ietekmēja ļaužu iztēli. Mesmers vairs nespēja palīdzēt visiem, kas alka pie viņa ārstēties. Un tad bija jāķeras pie viltības: bagātiem un slaveniem slimniekiem Mesmers uzcēla lielas tvertnes ar stieņiem, pie kuriem turoties, slimnieki it kā saņēma dzie­dinošo fluīdu. Apstākļi, kādos Mesmers rīkoja ārstēšanas seansus, bija rūpīgi pārdomāti: telpas sienas rotāja mīk­laini raksti, logi bija aizklāti ar tumšiem aizkariem, soļu troksni slāpēja mīksti tepiķi. Slimniekus Mesmers pie­ņēma violetā, ar zeltu un sudrabu izšūtā samta kamzolī, ar daudziem gredzeniem pirkstos. Cieši skatīdamies slim­niekam acīs, viņš ar garu zizli pieskārās tā ķermenim, teikdams dažus iedvešanas vārdus. Dažreiz slimnieki jau pēc pirmās reizes paziņoja, ka ir veseli vai sajūt uzlabo­šanos. Citiem vajadzēja papildu seansus. Tomēr tādu cil­vēku, kuri nekā nejuta un neizveseļojās, bija krietni vien vairāk nekā izveseļojušos.

Mesmera slava, protams, radīja pastiprinātu ziņkāri arī bezdarbībā nīkstošajās aristokrātu aprindās. Daudzi ba­gātnieki izklaidējās, izdomādami sev dažādas «slimības», no kurām ātri vien «izveseļojās» jau pēc pirmā Mesmera seansa. Parīzes aristokrātiem, kas dzīvoja bailēs no drau­došās revolūcijas, tas bija viens no paņēmieniem, ka sevi mierināt un aizmirsties. Pacientiem Mesmers iegalvoja, ka tvertne ir piepildīta ar viņa magnētisko speķu, kas slim­nieku ķermeņos tiek pārvadīts ar «burvja zižļa» palīdzību.

Nabadzīgajiem pacientiem Mesmers magnetizēja koku pretī savai mājai: vajadzēja tikai nostāties šā koka ēnā, lai varenais magnētiskais fluīds, ko tajā bija «atstājis» Mesmers, ieplūstu cietēja miesā un dvēselē.

Galu galā liela daļa mediķu Mesmera teoriju noliedza, bet pats viņš tika izdaudzināts par avantūristu. Netika ņemti vērā arī pārsteidzošie smagu un dažreiz pat bez­cerīgu slimnieku izveseļošanās gadījumi.

Sakarā ar Mesmera neatlaidīgo prasību oficiāli atzīt viņa ārstēšanas metodi, kā arī dažu iespaidīgu personu ietekmē šajā strīdā bija spiesta iejaukties franču valdība. Pēc karaliskā nolikuma tika sastādīta komisija, kuras sa­stāvā ietilpa ievērojamākie tālaika zinātnieki A. L.Lavuazje, B. Franklins, A. L. Zisjē. Tā izskatīja Karaliskās medicī­nas biedrības un Parīzes Zinātņu akadēmijas ziņojumus par dzīvniecisko magnētismu un, veikusi rūpīgu izmeklē­šanu, atzina, ka pārdabisks magnētisks gars (fluīds) ne­eksistē. 1784. gada 11. augustā komisija pieņēma lēmumu:

«Pēc tam kad komisijas locekļi atzina, ka dzīvnieciskā magnētisma fluīdu nav iespējams noteikt ne ar kādām sajūtām un ka tas neiedarbojas ne uz viņiem pašiem, ne uz slimniekiem, ar kuriem tas tika pārbaudīts; pēc tam kad tika noskaidrots, ka pieskaršanās un glaudīšana tikai retos gadījumos izraisa labvēlīgas pārmaiņas organismā, un kā pastāvīgas sekas bija bīstami iztēles satricinājumi; pēc tam kad tika pierādīts, ka iztēle bez magnētisma var izraisīt krampjus, bet magnētisms bez iztēles neko nevar izraisīt, komisijas locekļi vienbalsīgi nolēma, ka nekas ne­liecina par dzīvnieciskā magnētisma fluīda esamību un ka tāpēc izzināšanai nepakļāvīgais fluīds ir nelietderīgs. Kopā ar lēmumu karalim tika nosūtīts arī slepens ziņo­jums, kurā bija norādīts, ka aizraušanās ar magnētismu apdraud sabiedrības tikumību.

Tomēr viens no komisijas locekļiem — Antuāns Lorāns 2isje (1748—1836) komisijas sastādīto ziņojumu nepa­rakstīja. Savā paskaidrojumā, kas vēlāk guva lielu ievē­rību, zinātnieks pieļāva, ka mesmerismā tomēr ir kaut kas racionāls. Nebūt neattaisnodams Mesmera blēdīgos trikus un viņa misticisko teoriju, Zjsjē atzina, ka daži Mesmera lietotie paņēmieni neapšaubāmi labvēlīgi ietekmē slim­nieku psihi. Tāpat viņš norādīja, ka nebūtu pareizi nere­dzēt daudzos izveseļošanās gadījumus. Zisjē secinājums, jādomā, bija objektīvākais un pareizākais. Tomēr dzīvnie­ciska magnētisma teorijai ceļš uz zinātni bija slēgts. Ko­misija, kas veica izmeklēšanu, nekādu nozīmi neveltīja ne sevišķajiem apstākļiem, kādos savus seansus noturēja Mesmers, ne viņa izturēšanās manierei un runas veidam, ne arī īpašajiem paņēmieniem — lēnai roku virzīšanai gar slimnieka seju un ķermeni nelielā attālumā no ķermeņa virsmas.

Tiesa, Mesmera teorija bija melīga, dzīvniecisko magnē­tismu tā traktēja kā prasmi izmantot vareno mistisko speķu dziednieciskās īpašības. Tomēr jānorāda, ka Mesmeram bija arī vairāki praksē pārbaudīti paņēmieni, ar kuriem viņš pacientiem vienmēr (ar nedaudz izņēmumiem) varēja izraisīt hipnotiska miega vai transa stāvokli. Da­žus no šiem paņēmieniem ārsti hipnotizētāji lieto vēl šo­dien.

Pēc Mesmera nāves (viņš mira 1815. gadā emigrācijā gandrīz pilnīgā aizmirstībā) Eiropā no jauna sākās aiz­raušanās ar misticismu, un atkal atdzima dzīvnieciskais magnētisms. Uzradās bezgala daudz burvju, magnetizētāju, vārdu sakot, cilvēku, kuriem it kā piemita spējas «piesaistīt» labos un ļaunos spēkus. Spekulēdami uz tau­tas masu tumsonību, viņi publiski demonstrēja savas spē­jas «radīt brīnumus». Visbiežāk tās bija tipiskas veiklu burvju mākslinieku un iluzionistu izrādes, kas publiku maldināja ar nevainojami nospēlētām un rūpīgi iestudē­tām ainām, kurās iesaistīja šim nolūkam speciāli saga­tavotus cilvēkus. Bet nevar noliegt, ka šarlatānu un bur­vju mākslinieku vidū bija arī tādi cilvēki, kuriem patiešām piemita prasme «magnetizēt».

Interese par dzīvniecisko magnētismu arvien vairāk pie­auga, un 1825. gadā Parīzes Medicīnas akadēmija atkal izveidoja komisiju tā pētīšanai. Komisija šo jautājumu studēja sešus gadus, līdz 1831. gadā tika paziņots, ka magnētisms ir uzskatāms par fizioloģisku parādību aģentu vai arī par terapeitisku līdzekli, ka tam ir jāieņem noteikta vieta starp medicīniskajām zinātnēm un tātad ar to vaja­dzētu nodarboties tikai ārstiem. Komisija arī norādīja, ka Parīzes Medicīnas akadēmijai ir jāatbalsta ārsti šīs pa­rādības izzināšanā. Taču akadēmija tā arī neizšķīrās šo ziņojumu publicēt.

Aizraušanās ar Mesmera «magnētismu» nemazinājās, to lietoja, kā vien mācēja un gribēja. 1837. gadā atkal tika ierosināts šo jautājumu izskatīt Parīzes Medicīnas akadēmijā. Atkal tika sastādīta speciāla komisija, kuras locekļi lielākoties bija nikni «magnētisma» pretinieki. Pēc šīs komisijas referāta 1840. gadā dzīvnieciskais magnē­tisms uz visiem laikiem tika izslēgts no Parīzes Medicīnas akadēmijas nodarbību programmas. Šoreiz autoritatīvā komisija savu lēmumu oficiāli publicēja, tādējādi pārvel­kot svītru tālākai dzīvnieciskā magnētisma parādību pētī­šanai. Liela daļa dabaszinātnieku un ārstu uzskatīja, ka «magnētisma» parādības ir šarlatānisma un pašapmāna produkts. Nievājoša un noraidoša attieksme pret to tika uzskatīta par nepieciešamu priekšnoteikumu zinātnieka pašcieņas saglabāšanai. Taču netrūka arī zinātnieku, kas dzīvniecisko magnētismu aizstāvēja. Viens no viņiem bija angļu ārsts Džeims Breids (1795—1860), kas aktīvi cīnī­jās par tiesībām «magnētismu» lietot cilvēku ārstēšana. Sākumā arī viņš, tāpat kā vairums ārstu praktiķu, pret «magnētisma» parādībām izturējās ar neuzticību. Strādā­dams Mančestrā acu ķirurģijas nozarē, viņš dzīvi intere­sējās arī par nervu slimībām. 1841. gadā daudzas Eiropas valstīs spožus panākumus guva magnetizētājs Saris Lafontēns. Kad S. Lafontēns ieradās Mančestrā, Breids atnāca uz viņa seansu, cieši apņēmies atmaskot ši šarla­tāna trikus. Trīsreiz pabijis S. Lafontēna seansos, viņš pārliecinājās, ka redzētās parādības nebūt nav šarlatāna triki ar speciāli sagatavotiem cilvēkiem. Breida vērīgajam skatienam nepalika nepamanīts, ka magnetizēta cilvēka acis ir aizvērtas un ka viņš patiešam tas nevar atvērt, kaut-gan cenšas to darīt, — tas bija redzams gan no viņa sejas izteiksmes, gan no mīmikas muskulatūras savilkšanās. Acu ķirurgs ar interesi vēroja, kā magnetizēto cilvēku durstīja ar adatām, bet viņš, kā bija redzams, nekādu sāpju nejuta, viņam deva ost ožamo spirtu, bet viņš, sprie­žot pēc sejas izteiksmes, izjuta patiku. Vel vairāk: bez ierunām paklausot magnetizētajā rīkojumiem, viņš nostā­jās pavisam neiedomājamās pozās un pēc tam ilgi varēja palikt ļoti neērta stāvoklī. Visapkārt dūca izbrīnītais ska­tītāju pūlis, tikai magnetizētais saglabāja pilnīgu mieru un vienaldzīgu sejas izteiksmi. Taču, līdzko Lafontēns izteica dažus vārdus, magnetizētais pamodās.