Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Franču ārsts Dimons, kas ne vienreiz vien bija apmek­lējis konsultācijas, kuras Ljebo sniedza saviem pacientiem, nolēma personiski pārliecināties par šīs metodes iedarbību. Ljebo viņam labprāt palīdzēja apgūt hipnozes tehniku. Jau 1881. gadā Dimons kādai pacientei ar hipnozi izārstēja ilgstošus krampjus kājā. Pēc tam ar hipnozes palīdzību viņam izdevās izārstēt slimnieci, kurai vairākas reizes dienā uznāca histērijas lēkmes. Par saviem novērojumiem Dimons ziņoja Nansī Medicīnas fakultātes iekšķīgo slimību klīnikas profesoram Anrī Bernheimam, lūdza hipnozi node­monstrēt medicīnas darbinieku sēdē. Dimons veiksmīgi ievadīja hipnozē četrus slimniekus. Demonstrējums medi­cīnas biedrības locekļus pārliecināja, un drīz vien daudzi Nansī ārsti arvien biežāk sāka pievērsties hipnotiskas ār­stēšanas metodēm, bet profesors A. Bernheims, kas pirms tam pret hipnozi bija izturējies visai skeptiski, nu kļuva par tās popularizētāju. Viņa klīnikā hipnoze bija līdzvēr­tīga citām ārstniecības metodēm. Gandrīz nebija tādas die­nas, kad kāds no slimniekiem netiktu izārstēts ar hipnozes palīdzību.

Taču Nansī hipnozes skola kļuva slavena ne tikai ar to, ka plaši un veiksmīgi lietoja hipnozi slimnieku ārstēšana. Nansī Medicīnas fakultātes fizioloģijas profesors Bonī pētīja hipnotiskās parādības, izmantojot laboratorijas apa­ratūru, viņa iegūtās ziņas bija objektīvas, precīzas, bez jebkāda subjektīvisma, kas dažkārt vērojams pārmērīgi ar savām idejām aizrāvušos pētnieku spriedumos. Pēc gra­fiskām līknēm, kas tika sastādītas, pamatojoties uz objek­tīviem datiem, Bonī secināja, ka ar hipnotisko suģestiju var ietekmēt lielāko daļu procesu, kas norisinās cilvēka organismā. Ar suģestiju, piemēram, var izraisīt asarošanu, piena, sviedru izdalīšanos, zarnu trakta peristaltiku, paāt­rināt vai palēnināt sirdsdarbību. Visi profesora Bonī dati tika stingri dokumentēti. Rezultātus un pētījumu metodiku zinātnieks aprakstījis grāmatā «Hipnotisms. Fizioloģiskie un psiholoģiskie pētījumi». Tā tika izdota 1885. gada Fran­cijā, 1888. gadā — Krievijā. Nansiešu, ka arī citu zināt­nieku panākumi veicināja hipnozes popularitāti. 1886. gadā Francija tika izdots pat speciāls žurnāls «Hipnotisma apskats». Tajā bija publicēts arī A. O. Ljebo raksts «Ārsta hipnotizētajā atzīšanas», kura autors stāstīja par savu ba­gāto pieredzi hipnozes lietošanā. Beidzot — pēc divdesmit pieciem gadiem — Ljebo bija ieguvis kolēģu atzinību, dau­dzi bijušie pretinieki kļuva par viņa skolniekiem.

Nansī hipnozes skola, ko vadīja profesors A. Bernheims, deva lielu ieguldījumu hipnozes teorētiskajā un praktis­kajā izpēte visaugstākajā zinātniskajā līmenī.

Taču hipnozi pētīja ne tikai Nansī mediķi. Gandrīz tajā pašā laikā Francijā bija izveidojusies otra tikpat liela hipnozes pētīšanas skola. Tās dibinātājs bija slavenais nei­ropatologs Salpetrieri psihiatriskās slimnīcas (Parīzē) vadītājs Zans Martēns Sarko (1825—1893). Apmeklēdams kāda magnetizētajā seansus, viņš uzmanīgi bija vērojis notiekošo un galu galā aizrāvies ar neparasto parādību. Taču Z. M. Sarko nebūt neuzskatīja, ka šim hipnotizētājam piemīt kādas pārdabiskas spējas, tāpēc nolēma pats pie­vērsties šai problēmai.

Sakarā ar dienesta pienākumiem Z. M. Sarko nācās cieši saskarties ar mesmerismu: viņam bija uzdots pārbaudīt, vai ir iespējams ārstēt, izmantojot metālus. Tobrīd Sarko bija sācis pētīt histēriju un tās ārkārtīgi daudzveidīgos izpausmes veidus, tāpēc nolēma pamēģināt ar metālu palī­dzību ārstēt tieši šo kaiti. Sev par lielu izbrīnu, daudzos gadījumos Sarko guva pārsteidzošus rezultātus: slimnieki izveseļojas, tikko viņu ķermenim pieskārās ar vara stienīti. Taču Sarko netaisīja pārsteidzīgus secinājumus; kopā ar līdzstrādniekiem viņš šo interesanto parādību izpētīja ne tikai klīnisku novērojumu ceļā — eksperimentos ar slim­niekiem tika izmantotas arī laboratoriskās metodes. Rūpī­gos pētījumos Sarko konstatēja, ka hipnozei ir trīs stadi­jas: letarģija, katalepsija un somnambulisms.

Starp Sarko un Nansī skolas pārstāvjiem izvērtās plaša diskusija par hipnozes būtību. Atšķirībā no nansiešiem Sarko skolas pārstāvji uzskatīja, ka hipnoze ir nenormāla parādība. Pēc Sarko un viņa piekritēju domām, hipnoze ir visai līdzīga histērijas parādībām (muskuļu krampji, vaskveida lokanība, pilnīgs jutības zudums plašos ķermeņa apvidos u. tml.j. Tāpēc īstu hipnozi (visas trīs stadijas), pēc Sarko domam, var izraisīt tikai tādiem cilvēkiem, kam ir tieksme uz histēriju, vai — histērijas slimniekiem. Sarko uzskatīja, ka hipnoze ir viens no histērijas veidiem un ka tā, tāpat kā histērija, rodas tūlīt pēc psihotraumas — ka slimīga stāvokļa attīstības sekas. Strīda starp abām sko­lām iesaistījās plašas zinātnieku aprindas.

Pagājušā gadsimta 80. un 90. gados starp Parīzi un Nansī uzliesmoja asa, reizēm pat nikna polemika. Bet gods kam gods: abas skolas vienprātīgi vērsās pret galveno ie­naidnieku — misticismu. Gan Z. M. Sarko, gan A. Bern­heims savos zinātniskajos darbos pilnīgi sagrāva pasakas par «magnētismu», atmaskoja baznīckungu «brīnumus». Sevišķi lieli nopelni ir A. Bernheima darbam «Suģestija un tās lietošana terapijā». Tajā izskaidrota dažādu amu­letu un talismanu, arī Lurdas svētavota brīnumaina «iedarbība», zinātniski izskaidrota baznīcu relikviju un lūgšanu loma.

Z. M. Sarko un viņa uzskatu piekritēja, ievērojamā neiropataloga S. Rišē kopīgais darbs (divi sējumi ilustrāciju ar autoru komentāriem) atmaskoja baznīcas literatūra aprakstītos «brīnumus». Slimnieku ārstēšanu ar lūgsnu, svētā ūdens un svēto pieskārienu palīdzību viņi pretstatīja histērijas slimnieku izārstēšanai ar hipnozi Salpetrieri slimnīcā. Salīdzinot šos piemērus, kļūst skaidrs, ka abos gadījumos ārstnieciskais efekts tiek panākts, izmantojot hipnozi. S. Rišē un Z. M. Sarko pārliecināja lasītaju, ka izveseļošanās «brīnumam» ir dabisks, materiāls raksturs. Nozīmīgs ir arī 2. M. Sarko darbs «Dziednieciska ticība» (1892), kurā autors izskaidroja brīnumainos izveseļošanās gadījumus, vēlreiz satriekdams misticiskos uzskatus.

Zinātniskā doma turpināja hipnozes būtības meklēju­mus. Šī problēma nodarbināja zinātnieku prātus ne tikai Francijā un Anglijā, bet arī daudzās citās valstīs. Radās Z. Freida un citu zinātnieku teorijas, kas dažādos aspektos mēģināja raksturot hipnozes būtību. Apkopojis Bernheima, Z. M. Sarko un S. Rišē pieredzi, D. Lūiss atklāti paziņoja, ka «atpalikusī fizioloģija» nav spējīga dot atbildi uz jautājumu par hipnozes raksturu. Un patiešām pat izcilākie tālaika Rietumeiropas zinātnieki to vēl nespēja zinātniski izskaidrot.

Daudzus gadus hipnozes fizioloģiskajai izpētei bija vel­tījis vācu fiziologs un histologs Breslavas universitātes profesors Rūdolfs Peters Heinrihs Heidenhains (1834— 1897). Izdarījis daudz eksperimentālu pētījumu, viņš no­nāca pie minējuma, ka hipnoze ir tāds stāvoklis, kur ap­ziņa ir nomākta un cilvēciskais saprāts aizmidzis. Pēc Heidenhaina domām, apziņa ir smadzeņu darbības pro­dūkts, centrālas nervu sistēmas augstākās daļas — galvas smadzeņu garozas — darbības rezultāts. Heidenhains uz­skatīja, ka apziņu iespējams nomākt, kavējot galvas sma­dzeņu garozas nervu šūnu darbību, un to var panākt, rit­miski, monotoni kairinot cilvēka dzirdes un redzes nervus vai adas nervus.

Šo minējumu Heidenhains izteica 1880. gadā, kad teat­ralizēta publikas krāpšana daudzās Eiropas valstīs jopro­jām turpinājās. Hipnozes seansi pievilka plašas masas, bet šarlatāni magnetizētāji, izmantodami skatītāju neuzma­nību, veikli viņus mānīja, nelaižot garām arī izdevību pie­bāzt savas kabatas. Lai atspēkotu atmaskojošās zinātnieku runas un saglabātu savu popularitāti, viņi, šie vieglās peļņas tīkotāji, centās visiem ieskaidrot, ka noslēpumaina­jam magnētiskajam miegam, kurā cilvēkus varot iegremdēt tikai viņi, neesot nekā kopīga ar hipnozi. Taču arī šos mistifikatoru trikus atmaskoja A. Bernheima un Z.M. Sarko skolu zinātniskie sasniegumi, kā arī R. P. H. Heidenhaina pētījumi fizioloģijā.