Redzētais Dž. Breidu satrieca; viņš saprata, ka dažiem mesmeriskiem «brīnumiem» nav nekā kopīga ar mistiskiem speķiem. Savus minējumus Breids sāka pārbaudīt prakse. Pirmo «magnētisma» seansu viņš sarīkoja ģimenes loka divu draugu klātbūtnē divas dienas pēc S. Lafontena uzstāšanas. Jau tad viņš sāka nojaust, ka «magnētisms», ko gandrīz visi magnetizētāji lietoja pēc Mesmera metodes, rodas, ja uz cilvēka nervu sistēmu iedarbojas monotonas atkārtotas kustības — lēna roku virzīšana gar slimnieka seju un ķermeni nelielā attālumā no ķermeņa virsmas. Rezultāta nogurst visi slimnieka maņu orgāni, un iestājas miegam līdzīgs stāvoklis.
Būdams gandrīz pārliecināts par savu taisnību, Dž. Breids pirmoreiz aizmidzināja kādu savu draugu, liekot viņam skatīties uz kādu priekšmetu. Mēģinājums izdevās, miegam līdzīgais stāvoklis ilga četras minūtes (sakuma Breids baidījās no nelabvēlīgām sekām). Nākošajos mēnešos tādā pašā veidā Breids aizmidzināja radus, draugus, paziņas, kalpotājus, visus, kas tikai to vēlējās, bet pēc tam arī pacientus. Pametis ķirurģiju, viņš pilnīgi nodevas šīs neizprotamās parādības izzināšanai un tās praktiskajai izmantošanai.
Dž. Breids pierādīja, ka starp to «sevišķa miega stāvokli», ko izraisa viņš, un noslēpumaino «magnētismu» nav nekādas atšķirības, jo būtībā tas ir viens un tas pats. Breids pirmais šai parādībai deva nosaukumu «hipnotisms» (medicīna pazīstams arī kā «breidisms»), ar to pasvītrodams tas līdzību ar parastu normālu miegu. Meklēdams izskaidrojumu hipnotiskām parādībām, Breids noliedza jebkuru mistiku, arī pieņēmumu, ka magnetizētajiem piemīt sevišķi maģiski spēki. Bez tam viņš uzskatīja, ka lēna roku virzīšana gar cilvēka seju un ķermeni nav īpaši piemērots paņēmiens, jo izkliedē magnetizējamā uzmanību. Ar to arī bija izskaidrojams, kāpēc magnetizētāji ne vienmēr savos seansos guva panākumus. Pēc Breida domām, daudz lielāks efekts ir paņēmienam, ja slimniekam liek neatlaidīgi skatīties uz kādu nekustīgu priekšmetu.
Dž. Breids ar hipnozi aizrāvās arvien vairāk. Viņš pārliecinājās, ka ar to sekmīgi var ārstēt daudzas slimības, it īpaši tas, kas ir saistītas ar nervu sistēmas traucējumiem, piemēram, histēriskās paralīzes. Viņš konstatēja, ka jutība pret hipnozi nav visiem cilvēkiem vienāda, ka hipnozes dziļums var mainīties un hipnoze organisma izraisa fizioloģiskas pārmaiņas. Bez tam viņš atklāja, ka hipnotizētu cilvēku var ārstēt ar vārdu palīdzību, iedvešot viņam domu par izveseļošanos.
Dž, Breids eksperimentēja ne jau slavas un iedzīvošanās kāres dēļ, viņa mērķis bija izzināt hipnozes būtību, iegūt stingri zinātnisku izskaidrojumu šai interesantajai parādībai. Viņš pierādīja, ka Mesmera un viņa piekritēju izrādēs nekā pārdabiska nav. Ne jau velti pret Dž. Breidu nostājās baznīca. Garīgie tēvi ātri vien uzminēja ķirurga hipnotizētāja publiskās uzstāšanas bīstamību, jo viņš bija atklājis hipnozes īsto, materiālistisko būtību. Baznīca Dž. Breidu apsūdzēja visos pasaules grēkos, bet viņa eksperimentus pasludināja par grēcīgiem. Arī kolēģu vidū Breida eksperimenti neguva atzinību. Šaubīdamies par viņa zinātnisko meklējumu godīgumu, nesaprazdami viņa izziņas kaisli, vēlēšanos zinātniski izskaidrot hipnozes parādības, daudzi ievērojami mediķi viņu pieskaitīja jau atmaskotajiem mesmeristiem, apsūdzēja šarlatānisma. Tomēr nekas nespēja kavēt drosmīgo dabas pētnieku. Viņš publicēja zinātniskus rakstus, pierādīja, strīdējās, demonstrēja savus hipnozes seansus. Atbildēdams uz baznīcas apvainojumu, Breids uzrakstīja asu pamfletu, kurā pilnīgi satrieca ticīgo tēvu melīgās koncepcijas un pārliecinoši pierādīja savu taisnību. Pretiniekus viņš izsauca uz godīgu zinātnisku strīdu.
Tomēr domubiedru Dž. Breidam bija maz. Viens no tiem bija slavenais angļu ķirurgs un psihologs Herberts Meijo, kas 1842. gadā ārstu konferencē Londona Breida metodi atzina par pašu labāko, ātrāko un drošāko, ar kuras pa līdzību slima cilvēka nervu sistēmu var novest līdz tādam stāvoklim, lai sekmīgi varētu uzsākt ta ārstēšanu. Un tomēr gan Breida dzimtenē, gan citas Eiropas valstīs viņa centieni palika bez ievērības. Galvenais Dž. Breida mūža darbs «Neirohipnoloģija» tika izdots tikai pēc autora nāves 1860. gadā.
Francijā, kur vairums ārstu stingri ticēja, ka ar Mesmera metodi nevar ārstēt un ka tā, ļoti iespējams, ir pat kaitīga veselībai, joprojām netrūka arī tādu ārstu, kas turpināja nodarboties ar hipnozi. Tā, 1829. gada hipnozi izmantoja, lai mazinātu sāpes krūts dziedzera vēža operācijas laikā, 1842. gadā — augšstilba amputācijas laika.
1845. un 1846. gada hipnoze amputēja apakšstilbu un kakla rajona izlobīja dziedzeru audzēju. 19. gadsimta 50. gados Stokholma sekmīgi izdarīja dzemdes operāciju, sāpju remdēšanai lietojot hipnozi. 1859. gadā Francijas ārstu uzmanību saistīja ķirurga profesora Azama paziņojums ķirurgu biedrības sēdē, ka hipnozē iespējams iedvest pilnīgu nejutību. Tajā paša gadā franču ķirurgi hipnozi veiksmīgi lietoja, izdarot vairākas amputācijas, lielu sāpīgu augoņu atvēršanu, piededzināšanu ar kvēlošu dzelzi un zobu ekstrakcijas. Hipnozi kā sāpju remdētāju izmantoja arī Indijā: Kalkutas hospitālī sešu gadu laikā hipnoze tika lietota vairāk nekā 600 lielas ķirurģiskās operācijās. Šos ziņojumus apstiprināja īpaša valdības izveidota komisija.
Neraugoties uz spožajiem panākumiem, kādi hipnozei ka sāpju remdētajai bija ķirurģijā, plašu atzinību tā tomēr neguva un vispirms tāpēc, ka nejutību vai pilnīgu nejutību pret sāpēm varēja panākt tikai atsevišķiem slimniekiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka arī mūsu dienas hipnozi ķirurģijā lieto reti. Tas arī saprotams. Daudzas operācijas ilgst 3—5 stundas, un tad ar hipnotiskās suģestijas palīdzību grūti sasniegt vēlamo efektu. Un tomēr hipnozes lietošanai atsevišķos gadījumos noteikti ir zinātniska nozīme. Diemžēl Dž. Breida laikā viņa acīmredzamie panākumi hipnozes izpētē un izmantošanā, kā arī zinātniskie darbi par hipnotisku miegu nekļuva par medicīnas ieguvumu, lai gan izpelnījās slavenā angļu fiziologa V. B. Kārpentera atzinību.
Dž. Breida aizsākto hipnozes pētniecības darbu turpināja Ambruazs Ogistēns Ljebo, ārsts no Francijas pilsētas Nansī. Viņš jau sen bija ievērojis, cik lielu ietekmi uz slimnieka psihi atstāj īstajā laikā un vietā pateikts ārsta vārds. Slimnieki, kurus ārstēja A. O. Ljebo, sirga galvenokārt ar nervu un psihes slimībām. Mērķtiecīga saruna, ko praktizēja Ljebo, izmeklējot pacientu, nereti izrādījās daudz ietekmīgāka par dažādām zālēm. Divdesmit piecus gadus ilgās prakses laikā ārsts ar hipnozi bija ārstējis vairāk nekā 7,5 tūkstošus slimnieku, dažus no tiem viņš ar panākumiem bija hipnotizējis desmitiem reižu. Apgūdams hipnozes metodes, viņš ievēroja, ka visvieglāk pacientus ir iemidzināt ar monotonu, nesteidzīgu, klusu runāšanu, jo tā iedveš domas par miegu. Ljebo, tāpat kā Breids, atzina, ka hipnozei ir materiāla daba, taču atšķirībā no viņa uzskatīja, ka hipnoze būtībā ir parasts miegs, kas iedvests ar suģestijas palīdzību. Savā darbā «Miegs un tam līdzīgi stāvokļi» (1866) Ljebo bija apkopojis piecu gadu novērojumus. Un, lai gan viņa teorētiskie atzinumi bija ilustrēti ar daudziem piemēriem, kas pierādīja, ka ar suģestiju sekmīgi var ārstēt dažādas slimības, vairums pasaules mediķu to uzņēma ar neuzticību. Tikai pēc divdesmit gadiem Ljebo guva pelnīto atzinību un slavu, kļūdams par vienu no Nansī hipnozes skolas pamatlicējiem. Tas notika tā.
Читать дальше