Roalds Gerke - Hipnoze un suģestija

Redzētais Dž. Breidu satrieca; viņš saprata, ka dažiem mesmeriskiem «brīnumiem» nav nekā kopīga ar mistis­kiem speķiem. Savus minējumus Breids sāka pārbaudīt prakse. Pirmo «magnētisma» seansu viņš sarīkoja ģime­nes loka divu draugu klātbūtnē divas dienas pēc S. Lafontena uzstāšanas. Jau tad viņš sāka nojaust, ka «magnē­tisms», ko gandrīz visi magnetizētāji lietoja pēc Mesmera metodes, rodas, ja uz cilvēka nervu sistēmu iedarbojas monotonas atkārtotas kustības — lēna roku virzīšana gar slimnieka seju un ķermeni nelielā attālumā no ķermeņa virsmas. Rezultāta nogurst visi slimnieka maņu orgāni, un iestājas miegam līdzīgs stāvoklis.

Būdams gandrīz pārliecināts par savu taisnību, Dž. Breids pirmoreiz aizmidzināja kādu savu draugu, lie­kot viņam skatīties uz kādu priekšmetu. Mēģinājums iz­devās, miegam līdzīgais stāvoklis ilga četras minūtes (sakuma Breids baidījās no nelabvēlīgām sekām). Nāko­šajos mēnešos tādā pašā veidā Breids aizmidzināja radus, draugus, paziņas, kalpotājus, visus, kas tikai to vēlējās, bet pēc tam arī pacientus. Pametis ķirurģiju, viņš pilnīgi nodevas šīs neizprotamās parādības izzināšanai un tās praktiskajai izmantošanai.

Dž. Breids pierādīja, ka starp to «sevišķa miega stā­vokli», ko izraisa viņš, un noslēpumaino «magnētismu» nav nekādas atšķirības, jo būtībā tas ir viens un tas pats. Breids pirmais šai parādībai deva nosaukumu «hipno­tisms» (medicīna pazīstams arī kā «breidisms»), ar to pasvītrodams tas līdzību ar parastu normālu miegu. Mek­lēdams izskaidrojumu hipnotiskām parādībām, Breids no­liedza jebkuru mistiku, arī pieņēmumu, ka magnetizētajiem piemīt sevišķi maģiski spēki. Bez tam viņš uzskatīja, ka lēna roku virzīšana gar cilvēka seju un ķermeni nav īpaši piemērots paņēmiens, jo izkliedē magnetizējamā uzmanību. Ar to arī bija izskaidrojams, kāpēc magnetizētāji ne vien­mēr savos seansos guva panākumus. Pēc Breida domām, daudz lielāks efekts ir paņēmienam, ja slimniekam liek neat­laidīgi skatīties uz kādu nekustīgu priekšmetu.

Dž. Breids ar hipnozi aizrāvās arvien vairāk. Viņš pār­liecinājās, ka ar to sekmīgi var ārstēt daudzas slimības, it īpaši tas, kas ir saistītas ar nervu sistēmas traucējumiem, piemēram, histēriskās paralīzes. Viņš konstatēja, ka jutība pret hipnozi nav visiem cilvēkiem vienāda, ka hip­nozes dziļums var mainīties un hipnoze organisma izraisa fizioloģiskas pārmaiņas. Bez tam viņš atklāja, ka hipno­tizētu cilvēku var ārstēt ar vārdu palīdzību, iedvešot viņam domu par izveseļošanos.

Dž, Breids eksperimentēja ne jau slavas un iedzīvoša­nās kāres dēļ, viņa mērķis bija izzināt hipnozes būtību, iegūt stingri zinātnisku izskaidrojumu šai interesantajai parādībai. Viņš pierādīja, ka Mesmera un viņa piekritēju izrādēs nekā pārdabiska nav. Ne jau velti pret Dž. Breidu nostājās baznīca. Garīgie tēvi ātri vien uzminēja ķirurga hipnotizētāja publiskās uzstāšanas bīstamību, jo viņš bija atklājis hipnozes īsto, materiālistisko būtību. Baznīca Dž. Breidu apsūdzēja visos pasaules grēkos, bet viņa eksperimentus pasludināja par grēcīgiem. Arī kolēģu vidū Breida eksperimenti neguva atzinību. Šaubīdamies par viņa zinātnisko meklējumu godīgumu, nesaprazdami viņa izziņas kaisli, vēlēšanos zinātniski izskaidrot hipnozes pa­rādības, daudzi ievērojami mediķi viņu pieskaitīja jau at­maskotajiem mesmeristiem, apsūdzēja šarlatānisma. Tomēr nekas nespēja kavēt drosmīgo dabas pētnieku. Viņš publi­cēja zinātniskus rakstus, pierādīja, strīdējās, demonstrēja savus hipnozes seansus. Atbildēdams uz baznīcas apvai­nojumu, Breids uzrakstīja asu pamfletu, kurā pilnīgi sa­trieca ticīgo tēvu melīgās koncepcijas un pārliecinoši pie­rādīja savu taisnību. Pretiniekus viņš izsauca uz godīgu zinātnisku strīdu.

Tomēr domubiedru Dž. Breidam bija maz. Viens no tiem bija slavenais angļu ķirurgs un psihologs Herberts Meijo, kas 1842. gadā ārstu konferencē Londona Breida metodi atzina par pašu labāko, ātrāko un drošāko, ar kuras pa lī­dzību slima cilvēka nervu sistēmu var novest līdz tādam stāvoklim, lai sekmīgi varētu uzsākt ta ārstēšanu. Un tomēr gan Breida dzimtenē, gan citas Eiropas valstīs viņa centieni palika bez ievērības. Galvenais Dž. Breida mūža darbs «Neirohipnoloģija» tika izdots tikai pēc autora nāves 1860. gadā.

Francijā, kur vairums ārstu stingri ticēja, ka ar Mes­mera metodi nevar ārstēt un ka tā, ļoti iespējams, ir pat kaitīga veselībai, joprojām netrūka arī tādu ārstu, kas turpināja nodarboties ar hipnozi. Tā, 1829. gada hipnozi izmantoja, lai mazinātu sāpes krūts dziedzera vēža operā­cijas laikā, 1842. gadā — augšstilba amputācijas laika.

1845. un 1846. gada hipnoze amputēja apakšstilbu un kakla rajona izlobīja dziedzeru audzēju. 19. gadsimta 50. gados Stokholma sekmīgi izdarīja dzemdes operāciju, sāpju rem­dēšanai lietojot hipnozi. 1859. gadā Francijas ārstu uzma­nību saistīja ķirurga profesora Azama paziņojums ķirurgu biedrības sēdē, ka hipnozē iespējams iedvest pilnīgu nejutību. Tajā paša gadā franču ķirurgi hipnozi veiksmīgi lie­toja, izdarot vairākas amputācijas, lielu sāpīgu augoņu atvēršanu, piededzināšanu ar kvēlošu dzelzi un zobu eks­trakcijas. Hipnozi kā sāpju remdētāju izmantoja arī Indijā: Kalkutas hospitālī sešu gadu laikā hipnoze tika lietota vai­rāk nekā 600 lielas ķirurģiskās operācijās. Šos ziņoju­mus apstiprināja īpaša valdības izveidota komisija.

Neraugoties uz spožajiem panākumiem, kādi hipnozei ka sāpju remdētajai bija ķirurģijā, plašu atzinību tā tomēr neguva un vispirms tāpēc, ka nejutību vai pilnīgu nejutību pret sāpēm varēja panākt tikai atsevišķiem slimniekiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka arī mūsu die­nas hipnozi ķirurģijā lieto reti. Tas arī saprotams. Dau­dzas operācijas ilgst 3—5 stundas, un tad ar hipnotiskās suģestijas palīdzību grūti sasniegt vēlamo efektu. Un to­mēr hipnozes lietošanai atsevišķos gadījumos noteikti ir zinātniska nozīme. Diemžēl Dž. Breida laikā viņa acīm­redzamie panākumi hipnozes izpētē un izmantošanā, kā arī zinātniskie darbi par hipnotisku miegu nekļuva par me­dicīnas ieguvumu, lai gan izpelnījās slavenā angļu fizio­loga V. B. Kārpentera atzinību.

Dž. Breida aizsākto hipnozes pētniecības darbu turpi­nāja Ambruazs Ogistēns Ljebo, ārsts no Francijas pilsētas Nansī. Viņš jau sen bija ievērojis, cik lielu ietekmi uz slim­nieka psihi atstāj īstajā laikā un vietā pateikts ārsta vārds. Slimnieki, kurus ārstēja A. O. Ljebo, sirga galvenokārt ar nervu un psihes slimībām. Mērķtiecīga saruna, ko prakti­zēja Ljebo, izmeklējot pacientu, nereti izrādījās daudz ietekmīgāka par dažādām zālēm. Divdesmit piecus gadus ilgās prakses laikā ārsts ar hipnozi bija ārstējis vairāk nekā 7,5 tūkstošus slimnieku, dažus no tiem viņš ar panā­kumiem bija hipnotizējis desmitiem reižu. Apgūdams hip­nozes metodes, viņš ievēroja, ka visvieglāk pacientus ir iemidzināt ar monotonu, nesteidzīgu, klusu runāšanu, jo tā iedveš domas par miegu. Ljebo, tāpat kā Breids, atzina, ka hipnozei ir materiāla daba, taču atšķirībā no viņa uz­skatīja, ka hipnoze būtībā ir parasts miegs, kas iedvests ar suģestijas palīdzību. Savā darbā «Miegs un tam līdzīgi stāvokļi» (1866) Ljebo bija apkopojis piecu gadu novē­rojumus. Un, lai gan viņa teorētiskie atzinumi bija ilustrēti ar daudziem piemēriem, kas pierādīja, ka ar suģestiju sek­mīgi var ārstēt dažādas slimības, vairums pasaules mediķu to uzņēma ar neuzticību. Tikai pēc divdesmit gadiem Ljebo guva pelnīto atzinību un slavu, kļūdams par vienu no Nansī hipnozes skolas pamatlicējiem. Tas notika tā.