Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Otrajā — kataleptiskajā — hipnozes stadijā (hip­nozes vidējā pakāpe) galvas smadzeņu garozas tonuss ir stipri pavājināts, rodas raporta zona. Pilnīga galvas sma­dzeņu pusložu garozas kavēšana izplatās uz runas un ādas analizatoriem, iestājas hipnotiskā miega izlīdzinātājfāze. Hipnotizētais cilvēks elpo dziļi, vienmērīgi. Šajā laikā viņam var iedvest izdarīt vienveidīgas, automātis­kas kustības, muskuļu vaskveida lokanību jeb katalepsiju (no šejienes arī šīs stadijas nosaukums). Hipnozei padzi­ļinoties, novērojams tetānisks jeb krampjveida muskuļu stāvoklis, strauji zūd sāpju sajūta. Šajā stadijā hipnoti­zētajam atmiņa kļūst fragmentāra. Pēc pamošanās cilvēks jūt stipru miegainību, viņam ir apgrūtinātas kustības.

Trešajai, dziļākajai hipnozes stadijai jeb somnambulismam raksturīga hipnotiskā miega paradoksālā fāze: vāji kairinātāji izraisa spēcīgas atbildes reakcijas. Hipnotizētā cilvēka muskulatūra ir pilnīgi atslābuši (pa­celta roka tūlīt nokrīt atpakaļ), nekādas skaņas — izņe­mot hipnotizētāja balsi — hipnotizētais cilvēks nedzird (rodas izolētais raports), deguna, mēles, ādas kairinā­jums var izraisīt halucinācijas. Šajā stāvoklī hipnotizētam cilvēkam var iedvest halucinatīvus tēlus (redzes, dzirdes, taustes), pilnīgu nejutību vai arī pastiprinātu jutību pret sāpēm, atrašanos citās situācijās. Pēc pamošanās viņš parasti neko neatceras.

Ārstu prakse pierādījusi, ka slimnieku visai sekmīgi var suģestēt jau pirmajā (letarģiskajā) hipnozes stadijā. Taču stiprāka suģestīvā iedarbība ir sasniedzama tad, kad slimnieks atrodas otrajā (kataleptiskajā) vai trešajā sta­dijā (somnambulismā). Novērojumi apstiprina, ka hipno­tiskā suģestija stipri ietekmē galvas smadzeņu pusložu garozu, bet caur to visas organisma sistēmas, orgānus un audus. Lasītājs jau ir uzzinājis, ka Dž. Breida laikā, kā arī vēlāk hipnoze veiksmīgi tikusi lietota sāpju remdē­šanai ķirurģiskajās operācijās, pat tādās kā krūts dzie­dzera operācija un ekstremitātes amputācija.

Taču arī mūsu dienās dažkārt anestēziju veiksmīgi aiz­stājusi hipnoze. Lūk, daži gadījumi.

Kādam slimniekam, kam tika operēts hronisks apendicīts, iedvesa priekšstatu, ka viņš skatās aizraujošu ki­nofilmu, Kamēr pacientu operēja, ārsts hipnologs, kas iepriekš, protams, bija pārliecinājies par suģestijas iedar­bību, visu operācijas laiku noteiktā secībā slimniekam iedvesa halucinatīvus (redzes) tēlus, kuri atbilda kino­filmas saturam.

1965. gada 29. janvārī Rīgas Medicīnas institūta fakul­tatīvās ķirurģijas klīnikā, kur strādāju par dežurējošo ķirurgu, tika ievesta sieviete, kurai bija akūta apendicīta lēkme (slimības vēsture Nr. 1968). Slimniece lūdza ope­rāciju izdarīt vispārējā narkozē. Tātad slimniece pati bija sevi noskaņojusi, ka nekādu sāpju operācijas laikā nejutīs. Es izmantoju šo situāciju un nolēmu operēt hipnozē. Uz slimnieces deguna un mutes tika uzlikta narkozes maska, bet tajā nebija ne piliena narkotiskas vielas. Slimnieci ātri iemidzināju ar hipnozi. Operācijas laikā viņai nepār­traukti iedvesu pilnīgu visa organisma nejutību. Ķirurģiskā operācija (aklās zarnas piedēkļa izņemšana) ilga 40 mi­nūtes. Jāteic, ka nekādus pretsāpju līdzekļus pirms ope­rācijas, tās laikā un pēc operācijas paciente nesaņēma. Operācijas laikā viņa bija mierīga, elpoja vienmērīgi, rit­miski, nekustējās. Tikai brīdī, kad viņai atvēru vēdera dobumu un no brūces izcēlu zarnu (vissāpīgākajos operā­cijas brīžos), slimniece nedaudz pakustināja labo roku. Bet viņai nebija ne vēderpreses muskuļu sasprindzinā­jums, ne arī spiešanās, kas varēja rasties kā reakcija uz sāpēm. Pēc pamošanās paciente teica, ka «narkoze» bijusi ļoti laba un sāpes viņa neesot jutusi. Brūce sadzija ļoti labi. Drīz pēc tam pacienti demonstrēju ārstu konferencē P. Strādina Republikas klīniskajā slimnīcā.

Taču mūsu dienās hipnoze kā sāpju remdētāja ķirur­ģiskās operācijās netiek lietota, jo visi narkozes veidi ir tiktāl pilnveidoti, ka nodrošina labu anestēziju. Šinī ziņā hipnoze nekādi nevar konkurēt ar narkozi, it īpaši vēl tā­pēc, ka ne visiem slimniekiem suģestija hipnozes stāvoklī nodrošina pietiekamu nejutību pret sāpēm. Suģestejamību var vājināt arī slimnieka bailes no operācijas, ka arī stip­ras sāpes, neparasti apstākļi utt. Un tomēr hipnotisko su­ģestiju var veiksmīgi izmantot arī ķirurģija. Šī metode noderīga pirms operācijas, ka arī pecoperacijas perioda, kad ar to var novērst iespējamās subjektīvas sajutās, nemieru un bezmiegu.

Ļoti liela nozīme hipnozei un suģestijai ir neirogēnu slimību ārstēšanā. Gandrīz vai neticamu gadījumu ap­rakstījis ārsts hipnologs A. Tokarskis. Pacientam drau­dējusi kājas amputācija sakarā ar gangrēnu, ko radījusi ilgstoša asinsvadu spazma. Izmantojot hipnotisko suģes­tiju, spazma tikusi likvidēta un ka ja bijusi glābta.

Hipnozi, ko izdara lielas cilvēku grupas klātbūtnē, sauc par masu (vai kolektīvu) hipnozi. V. Behterevs šo psiho­terapijas palīgmetodi veiksmīgi lietoja alkoholiķu un nar­komānu ārstēšanai. Viņš aprakstījis arī sekmīgus hipno­tiskās suģestijas iedarbības gadījumus neirogēnu hronisku caureju un aizcietējumu ārstēšana. Ar hipnotisko suģestiju līdz zināmai pakāpei var ietekmēt vielmaiņu, ķermeņa temperatūru, sviedru izdali, siltumatdevi.

Klīniskie novērojumi, kas izdarīti slimniekiem, kuri tiek ārstēti ar hipnozi, apstiprinājuši nervu darbības traucē­jumu nozīmi dažu slimību izcelsmē un attīstībā. Kādā Rīgas slimnīcā tika operēta slimniece, kurai bija ezofagokardiospazma — spastiska muskuļu savilkšanas vieta, kur barības vads pāriet kuņģī. Pēc operācijas pacientes ve­selības stāvoklis neuzlabojas. Taču, ārstējot ar hipnozi, tika panākta izveseļošanās. Šis gadījums apstiprina teo­riju, ka dažas slimības primāri ir neirogenas.

Un vēl viens piemērs no ārstnieciskās prakses. Slim­niece bija saslimusi ar akūtu rozi un griezās pie ārsta otrajā dienā pēc slimības pazīmju parādīšanās. Sievietei bija nespēks, paaugstināta temperatūra, slima locekļa pietūkums. Pacienti sāka ārstēt ar hipnozi, un jau pēc pirmā seansa iekaisuma process bija apturēts, bet pēc otra hipnozes seansa — ceturtajā dienā pēc saslimšanas. — slimniece bija pilnīgi izveseļojusies un varēja stāties darbā. Šādu rozes izārstēšanas gadījumu ir daudz, un visi tie liecina, ka šīs slimības izcelsme liela nozīme ir centrālās nervu sistēmas stāvoklim. Tāpēc nereti hipnoze palīdz atklāt slimības raksturu. Histērijas slimīgo parā­dību — paralīžu, akluma, kurluma, runasspeju zuduma un stostīšanās — izārstēšana ir plaši zināma un jau pietie­kami aprakstīta brošūras daļā, kas veltīta dažām hipnozes vēstures lappusēm.

Atzīmējams, ka ar hipnozes un suģestijas palīdzību var ietekmēt cilvēka uzmanības koncentrētību, sasniedzot augstu tās pakāpi. Vēl vairāk — var panākt tādu kon­centrētību, kur cilvēka uzmanība vienlīdz labi ir pievērsta vairākiem objektiem reizē.

Protams, visas parādības, ko var izraisīt ar hipnozi un hipnotisko suģestiju, nav iespējams aplūkot. Kā norādīts brošūras ievadā, šajā jomā ir daudz strīdīgu un neskaidru jautājumu. Bet to atrisināšana, jādomā, vairs nav aiz kalniem.

Svarīgi ir zināt, ka ar hipnozi atļauts nodarboties tikai mediķiem un tikai zinātniskos un ārstnieciskos nolūkos. Personām bez augstākās medicīniskās izglītības hipnozes seansus rīkot aizliegts. Aizliegta arī teatralizēta hipnozes demonstrēšana. Vienīgi izņēmuma kārtā un tikai ārstiem atļauts ar hipnozes seansiem ilustrēt lekcijas par hipno­zes būtību.