Roalds Gerke: Hipnoze un suģestija

Jebkuru kairinājumu (piemēram, mehānisku) perifērijā (ādā, muskuļos, kaulos) uztver īpaši veidoti jušanas nervu gali — receptori. Tajos kairinājuma enerģija pārveidojas elektriskajā enerģijā — ierosā, ko jušanas nervu šķiedras aizvada uz galvas smadzenēm. Nervu šķiedru un šūnu kontakta vietās (sinapsēs) izdalās bioloģiski aktīvas vie­las (acetilholīns vai noradrenalīns), kam ir starpnieka loma kairinājuma tālākā pārvadīšanā no vienas šūnas vai šķiedras uz otru. Tādējādi kairinājuma pārvadīšanā no perifērijas uz centru un otrādi — no centra uz perifēriju — ir fizikālķīmisks process.

Impulsi, kas nāk no jebkuras cilvēka ķermeņa daļas, tiek novadīti pa noteiktām nervu šķiedrām un ir saistīti ar no­teiktu galvas smadzeņu nervu šūnu grupu. Galvas sma­dzeņu garozā atsevišķas šūnu grupas izveido dzirdes, ru­nas, redzes u.c. centrus. Muguras smadzeņu nervu šķiedras ir saistītas gan ar galvas smadzeņu garozu, gan zemgarozu.

Tātad viss cilvēka organisms caurausts ar neskaitāmām nervu šķiedrām, kas kairinājumu izraisīto ierosu pārraida uz galvas smadzeņu centriem, nodrošinot ar informāciju centrālo nervu sistēmu. Ir pierādīts, ka cilvēkiem vai dzīv­niekiem, kam galvas smadzeņu lielo pusložu garoza tiek ievainota vai izoperēta, nosacījuma refleksi, kas izveidoju­šies organisma individuālās attīstības procesā, izzūd. No­sacījuma refleksi vienmēr veidojas kā atbilde uz kairinā­jumu, un, atkārtoti nepastiprināti, tie var atslābt vai pavisam izzust. Cilvēkam vienu vai otru nosacījuma ref­leksu izstrādāšanās visbiežāk ir saistīta ar runu, nosacījuma kairinājums šādos gadījumos ir vārds. Vārdi saistībā ar darbību veicina stabilu nosacījuma refleksu rašanos. Cil­vēka dzīve — viņa darbs, atpūta, izklaidēšanās utt. — bal­stās uz nosacījuma refleksiem. Arī sporta nodarbības nav nekas cits kā jaunu nosacījuma refleksu izveidošanās uz agrāk izstrādājušos refleksu bāzes. Siekalu atdalīšanās izsalkušam cilvēkam, kas ieraudzījis ēdienu vai sajutis tā smaržu, ir nosacījuma reflekss, kas radies uz beznosacī­juma refleksa pamata. Arī tas ir nosacījuma reflekss, kas autovadītājam liek strauji bremzēt pie sarkanās gaismas signāla.

Nosacījuma refleksu lielo nozīmi cilvēka dzīvē pētījis un zinātniski izskaidrojis I. Pavlovs. 1903. gadā viņš konstatēja, ka ārējā vidē nav neviena kairinājuma, kas, iedarbojoties uz maņu orgāniem, nevarētu kļūt par nosa­cījuma kairinājumu. I. Pavlovs ievēroja, ka ne visi kairi­nājumi nervu šūnās izraisa ierosu: noteiktos apstākļos smadzenēs attīstās tieši pretējs process — kavēšana (aiz­ture).

Ja uz dzīvnieku ilgstoši iedarbojas noteikta veida mo­notoni kairinātāji, tad nosacījuma refleksi pavājinās un pakāpeniski izzūd pavisam. Pētījumi pierādījuši, ka stā­voklis, kas tad iestājas, ir analoģisks miegam.

Tika veikts šāds eksperiments. Izsalkušam sunim parā­dīja barību — un viņam sāka bagātīgi atdalīties siekalas. Barību tūdaļ atņēma, bet pēc dažām minūtēm atkal pa­rādīja. Un atkal sunim tecēja siekalas, viņš tiecās pēc barības, smilkstēja. Šo procedūru atkārtoja daudzas rei­zes. Siekalas atdalījās arvien mazāk un mazāk, līdz suns pēc ēdiena vairs netiecās, nesmilkstēja. Pēc brīža dzīv­nieks pēkšņi aizmiga, nemaz nereaģējot uz ēdienu, kas bija nolikts tam priekšā.

Kas tad bija noticis? Sākumā barības izskats, tās smarža sunim izraisīja noteiktu galvas smadzeņu garozas nervu šūnu ierosu. Šīs šūnas raidīja signālus dzīvnieka siekalu dziedzeriem, kuņģa dziedzeriem un muskuļiem, kas reaģēja ar attiecīgu atbildi. Atsevišķu galvas smadze­ņu garozas šūnu grupu spēcīgā kairināšana, kas perio­diski atkārtojās, izraisīja ierosas izplatīšanos visā galvas smadzeņu garozā, t.i., ierosa no vienām šūnām tika pār­vadīta uz blakusesošajām nervu šūnām. Taču, kairināju­mam ilgstoši iedarbojoties un barībai netiekot saņemtai, radās pretējs process — nervu šūnu ierosa pakāpeniski pārgāja kavēšanā, galvas smadzeņu garozas nervu šūnas uz periodiski pienākošajiem impulsiem (barības izskatu un smaržu) pārstāja reaģēt. Nervu šūnas kļuva inertas, jo izsīka to fizioloģisko darbaspēju krājums, tāpēc ierosa pakāpeniski pārgāja kavēšanā, un sakari ar perifēriju uz laiku pārtrūka — suns iemiga. Tādā veidā tika pierādīts, ka periodiska un ilgstoša galvas smadzeņu noteiktas gru­pas šūnu kairināšana var izraisīt ne tikai kavēšanu šajās šūnās, bet arī kavēšanas procesa izplatīšanos visā galvas smadzeņu lielo pusložu garozā. Kavēšanai ir ļoti liela nozīme — nervu šūnu tā pasargā no pārāk stipriem un ilgstošiem kairinājumiem. Miegs ir kavēšana, kas pārņē­musi visu vai gandrīz visu galvas smadzeņu pusložu ga­rozu un pat dažus zemgarozas centrus.

Tādējādi, pētīdams ierosas un kavēšanas procesus gal­vas smadzenēs, akadēmiķis I. Pavlovs izstrādāja teoriju par miega fizioloģisko dabu.

Vesela, nomodā esoša cilvēka centrālās nervu sistēmas nervu šūnas atrodas optimālo darbaspēju stāvoklī: saņe­mot signālus no attiecīgām organisma daļām, tās kontrolē dažādu orgānu, asinsvadu, šūnu darbību. Taču ārējie kairinātāji, kas iedarbojas uz maņu orgāniem (eksteroreceptoriem) un iekšējā vidē radušies kairinātāji (interoreceptori) pakāpeniski pavājina nervu šūnu fiziolo­ģisko izturību. Ilgstoši vienveidīgi kairinātāji nervu šūnās rada īslaicīgas bioķīmiskas pārmaiņas, šūna «nogurst», t.i., ierosu nomaina kavēšana, un šūna uz kairinājumiem vairs neatbild un tos tālāk nepārvada. Tātad kavēšana šūnu pasargā no sabrukšanas. Atšķirībā no citām šūnām cilvēka galvas smadzeņu nervu šūnām nepiemīt vairo­šanās spēja. Tāpēc, kādām nervu šūnām ejot bojā, jaunas nerodas. Tas rada katastrofālas pārmaiņas organismā — rodas nervaudu regulācijas mehānisma traucējumi, kas nenovēršami izraisa slimību. Miega (aizsargkavēšanas) laikā nervu šūnas atrodas pilnīgā miera stāvoklī, to dar­baspējas atjaunojas, un pēc atpūtas tās no jauna ir ga­tavas veikt savas funkcijas. Pamatojoties uz lielu skaitu eksperimentu, I. Pavlovs secināja, ka miegs un galvas smadzeņu pusložu garozas nervu šūnu kavēšana pēc bū­tības ir viens fizioloģiskais process, kas organismam no­drošina normālas dzīvības norises. I. Pavlova secinājums par aizsargkavēšanas fizikālķīmisko dabu, kā arī par aizsargkavēšanas un miega vienotību kļuva par stūrak­meni viņa radītajai mācībai par augstākās nervu darbības fizioloģiju.

Kavēšanas parādību atklāšana, miega mehānisma no­skaidrošana kļuva par atslēgu hipnozes problēmas atri­sināšanai.

Parasti cilvēks neaizmieg vienā mirklī, jo aizmigšanas sākumā kavēšanas process ir virspusējs, tikai pakāpeniski tas izplatās pa visu galvas smadzeņu pusložu garozu. Starpstāvoklim starp nomodu un miegu ir dažādas kavē­šanas stadijas, ko I. Pavlovs nosauca par hipnotiskajām stadijām jeb miega pārejfāzēm.

Cilvēkam iemiegot, viņš sākumā izjūt patīkamu nogu­rumu un siltumu, kas izplūst pa visu ķermeni. Pēc tam pakāpeniski kļūst smagāki plakstiņi, viss ķermenis kļūst smags, plakstiņi salīp, troksnis un balsis kļūst klusākas, it kā attālinās, atslābst muskuļi, zūd vēlēšanās kustēties. Beidzot cilvēks pārstāj reaģēt uz troksni, gaismu un ieslīgst miegā. Šie pārejstāvokļi jeb t.s. fāžu stāvokļi ir mī tajos gadījumos, kad par cilvēku saka — «aizmiga kā nosists», «nokrita un momentā aizmiga». Tikai tad tie ir tik īslaicīgi, ka iemiegot cilvēks tos nemaz neatšķir. Ne­rēti cilvēks saka: «Es negulēju, tikai snaudu.» Šī snau­šana (stāvoklis starp nomodu un miegu) arī ir viena no miega hipnotiskajām fāzēm.