Muammārs Kadafi - Zaļā grāmata

Strādnieku arodbiedrību augošais spēks kapitālistiskajā pasaulē ir spējīgs pārvērst kapitālistisko sabiedrību no algota darbaspēka sabiedrības par vienlīdzīgu ražošanas partneru sabiedrību.

Sociālistiskās revolūcijas iespējamība sākas tad, kad ražotāji pārņem savu daļu saražotās produkcijas. Šajā gadījumā strādnieku streiku mērķis nav darba algas paaugstināšana, bet prasība piedalīties saražotās produkcijas sadalē. Kā tas izriet no "Zaļās Grāmatas", agrāk vai vēlāk tas īstenosies.

Kādreiz visa sabiedrība sasniegs tādu sociālistiskās sabiedrības stadiju, kurā pilnīgi izzudīs peļņa un nauda, visa sabiedrība kļūs ražojoša, bet ražošanas rezultāti pilnīgi nodrošinās visus sabiedrības locekļus. Šajā noslēdzošajā posmā peļņa izzudīs pati no sevis un līdz ar to pārstās pastāvēt arī nauda.

Atzīt peļņu nozīmē atzīt ekspluatāciju, jo pats atzīšanas fakts paver bezgalīgas iespējas saņemt peļņu, jeb visi mēģinājumi ierobežot to ar dažādiem līdzekļiem ir reformistiski un nav spējīgi radikāli atcelt cilvēku ekspluatāciju.

Galīgais problēmas atrisinājums ir peļņas likvidēšana. Bet, tā kā peļņa ir ekonomiskās attīstības virzītāja, to nevar likvidēt administratīvā ceļā, tai ir pakāpeniski jāizzūd sociālistiskās ražošanas procesa attīstības gaitā līdz ar sabiedrības un katra tās locekļa materiālo vajadzību nodrošināšanu. Uz peļņas likvidāciju ved darbs labklājības celšanas vārdā.

MĀJKALPOTĀJI. Mūsdienu apstāk­ļos mājkalpotāji, neatkarīgi no tā, vai viņi strādā par maksu vai bez tās, atrodas vergu stāvoklī. Tie ir jauno laiku vergi. Tā kā jaunā sociālistiskā sabiedrība ir būvēta nevis uz algota darbaspēka principa, bet paredz partnerību ražošanā, tad mājkalpotāji izrādās atstāti ārpus dabīgo sociālistisko likumu ietvariem. Viņi nerada materiālas vērtības, jo ir aizņemti nevis ražošanā, bet gan apkalpošanas sfērā, bet saražotās materiālās vērtības saskaņā ar dabīgo sociālistisko likumu ir jādala līdzīgās daļās. Tādēļ mājkalpotājiem nākas strādāt par maksu vai galējā gadījumā pat bez tās.

Tā kā algotie darbinieki strādā par samaksu, viņi ir sava veida vergi, bet mājkalpotāju sabiedriskais stāvoklis salīdzinājumā ar algotajiem darbiniekiem, kuri ir aizņemti dažādās saimnieciskās iestādēs un uzņēmumos, ir zemāks, tad mājkalpotāji ir jāatbrīvo no algota darba verdzības pirmām kārtām.

Mājoklis jāapkalpo tiem, kas to apdzīvo!

Mājkalpotāji kā sabiedriska parādība ir nomainījuši vergus. Trešā Vispārējā teorija norāda masām ceļu uz pilnīgu atbrīvošanos no apspiedējiem, paverdzinātajiem un no ekspluatatoru jūga, norāda ceļu uz politisko un ekonomisko varu, uz tādas sabiedrības uzcelšanu, kas apvienotu visus cilvēkus. Tādā sabiedrībā visi cilvēki ir brīvi, jo viņiem pilnīgas brīvības apstākļos ir vienlīdzīgas tiesības uz varu, bagātību un ieročiem.

"Zaļā Grāmata" norāda algotajam darbaspēkam un mājkalpotāju masām ceļu uz atbrīvošanos cilvēka Brīvības vārdā. Tādēļ ir jācīnās par mājkalpotāju atbrīvošanu no verdzības važām un viņu pārvēršanu ražošanas partneros, kas ir aizņemti materiālās ražošanas sfērā, kuras produkcija tiek dalīta līdzīgās daļās atkarībā no ražošanas elementu skaita. Mājoklis ir jāapkalpo tiem, kas to apdzīvo. Gadījumā, kad palīdzība mājas darbos tomēr ir nepieciešama, tā ir jāveic nevis mājkalpotājiem, kas strādā par samaksu vai bez tās, bet darbiniekiem, kuriem ir nodrošinātas tās pašas sociālās un materiālās garantijas, kādas ir pārējiem sabiedrisko pakalpojumu darbiniekiem.

Sabiedriskais, t.i., nacionālais faktors ir cilvēces vēstures virzītājspēks. Vēsturiskās attīstības pamatā ir sabiedriskās saites, kas apvieno cilvēkus kopībā, sākot ar ģimeni un beidzot ar cilti un nāciju.

Vēstures varoņi ir personības, kuras upurē sevi kopīgas lietas labā.

Cita apzīmējuma nevar būt. Rodas jautājums: kas tā par "kopīgo lietu"? Viņi upurē sevi citu labā. Bet kas ir šie "citi"? Tie ir ar viņiem saistītie cilvēki. Personības un kolektīva saites ir sabiedriskās saites, citiem vārdiem sakot, cilvēku savstarpējās saites. Nacionālās kopības pamatā ir nacionālā pašapziņa, tātad šīs kopības problēmas būtībā ir nacionālās problēmas.

Nacionālās saites ir sabiedriskās saites, tās ir cilvēku kopību saites. Vārdi "kopība" un "sabiedrība" ir tuvi pēc nozīmes. Vārdam "sabiedriskais" ir kopīga sakne ar vārdu "sabiedrība", bet vārdam "nacionālais" ar vārdu "nācija". Ja sabiedriskās saites ir nacionālās saites, tad sabiedrība neatkarīgi no tās skaitliskā sastāva paredz noteiktu nacionālu kopumu, bet nācija ir kopība. Mūsu uzdevums nav izskatīt termina "kopība" detaļas. Mēs neuzskatām to par īslaicīgu parādību, kas nav atkarīga no nacionālajām saitēm starp tās locekļiem. Par kopību mēs uzskatām pastāvīgu parādību, kuru nosaka nacionālās saites.

Visas vēsturē eksistējušās kustības vienmēr ir bijušas masveida, tātad kolektī­vas kustības konkrētas kopības locekļu kustības savu interešu vārdā, piemēram, cīņā par savu neatkarību, lai varētu brīvi izteikt sevi kā sabiedrisku veidojumu. Cilvēku sabiedrības kustības vienmēr ir bijušas neatkarības kustības, kad apspiestā un beztiesīgā kopība tiecas pašapliecināties, atbrīvoties no citas kopības kundzības.

Kas attiecas uz cīņu par varu, tad tā, kā tas ir parādīts "Zaļās Grāmatas" pirmajā daļā (Trešās Vispārējās teorijas politiskais aspekts), norit sabiedrības iekšienē tās dažādos līmeņos, dažkārt skarot pat ģimeni. Sabiedriskā kustība ir noteikta cilvēku kopuma kustība savu interešu vārdā, jo cilvēku sabiedrība pēc dabīgā formēšanās likuma ir vienota, tai ir vienādas sabiedriskās prasības, kuras var apmierināt tikai kopīgi. Šīm prasībām nav individuāla rakstura, tieši otrādi, cilvēkiem, kurus saista nacionālā piederība, ir vienādi priekšstati par viņu tiesībām un kopīgajiem mērķiem. Tāpēc šīs kustības sauc par nacionālajām. Mūsdienu atbrīvošanās kustības ir sabiedriskas kustības. Tās turpināsies līdz tam laikam, kamēr katra nacionālā kopība neatbrīvosies no citas kopības kundzības. Citiem vārdiem sakot, pasaule patlaban pārdzīvo vienu no vēsturiskā procesa parastajām stadijām nacionālo cīņu stadiju nacionālās paš­apziņas triumfa vārdā.

Tāda ir cilvēku sabiedrības attīstības vēsturiskā patiesība. Tā ir sabiedrības dzīves vispārzināma patiesība. Citiem vārdiem sakot, vēstures attīstības pamatā ir nacionāla sabiedriskā cīņa, jo tā ir pašas nacionālās kopības, pašas cilvēku sabiedrī­bas pirmcēlonis, pamats un daba. Vēl jo vairāk, būdama dabīga dzīves izpausme, tā ir visvarenākā no visiem attīstības faktoriem. Tāpat kā cilvēks, visi dzīvie radījumi dzīvo kopībās: kopība ir dzīvo radījumu eksistences pamats. Nacionālā pašapziņa ir nācijas saglabāšanās pamats. Nacionālo pašapziņu zaudējušās nācijas ir lemtas bojāejai. Nacionālo minoritāšu problēmai kā vienai no mūsdienu politiskajām problēmām ir sabiedrisks raksturs, jo nacionālās minoritātes ir tautas, kas zaudējušas savu nacionālo pašapziņu un rezultātā arī savas eksistences pamatus. Sabiedriskais faktors ir dzīves pastāvēšanas faktors. Tāpēc tas ir nacionālās kopības dabīgs un autonoms dzinējs, kas nodrošina tās eksistenci.