Muammārs Kadafi: Zaļā grāmata

Lai šo problēmu atrisinātu pilnīgi, ir jāatceļ darba alga, cilvēks jāatsvabina no tās važām un sabiedrībai jāatgriežas pie dabīgajiem likumiem, kuri nosacīja šīs attiecības bezšķiru sabiedrībā līdz tam, kamēr cilvēks nebija radījis dažādas varas formas un savus likumus.

Dabīgie likumi ir vienīgais cilvēku attiecību avots, pamats un kritērijs.

Dabīgie likumi, kas ir dabīgā sociālisma pamatā un balstās uz ražošanas elementu ekonomisko vienlīdzību, nosaka cilvēkiem aptuveni vienādu dabas produktu patēriņu. Tas, ka cilvēks ekspluatē cilvēku, tiecas piesavināties vairāk par viņam nepieciešamo, ir atkāpšanās no dabīgajiem likumiem, atteikšanās no cilvēku sabiedrības veselīgajām dzīves normām, degradācijas un ekspluatatoru sabiedrības sākums.

Cilvēces vēstures gaitā eksistējušo ražošanas formu analīze pierāda, ka galvenie ražošanas elementi vienmēr un visur ir bijuši: darba objekts, darba rīks un ražotājs. Dabīgais vienlīdzības likums paredz, ka katrs ražošanas elements ražošanas procesā ienes savu daļu. Ja viens no šiem elementiem trūkst, ražošana kļūst neiespējama; katram ražošanas elementam pieder galvenā loma ražošanas procesā, bez jebkura no tiem ražošana apstājas.

Tā kā katrs no minētajiem elementiem ir vienlīdz nepieciešams un obligāts, tad visiem ražošanas procesa dalībniekiem ir vienlīdzīgas tiesības uz saražoto. Viena elementa priekšrocības ir pretrunā ar dabīgo vienlīdzības likumu un apdraud pārējo tiesības. Tātad katram ražošanas elementam neatkarīgi no to kopējā skaita pieder sava daļa. Ja ražošanas procesu īsteno divi elementi, katram jāsaņem puse saražotās produkcijas, ja ražošanas procesā piedalās trīs elementi, katram pienākas trešā daļa.

Šī likuma lietošana senos laikos un mūsdienās ļauj izdarīt šādus secinājumus.

Tajos laikos, kad ražošanas procesa pamatā bija roku darbs, tajā piedalījās izejviela un cilvēks ražotājs. Vēlāk par viņu starpnieku kļuva darbarīks, kuru cilvēks izmantoja ražošanas procesā. Sākumā tas bija dzīvnieks, vēlāk, līdz ar darbarīku pilnveidošanos, to nomainīja mašīna. Tāpat mainījās izejvielu kvalitāte un kvantitāte: vienkāršas un lētas izejvielas tika nomainītas ar ļoti sarežģītu un dārgu izejvielu veidiem. Mainījās arī pats cilvēks, noejot ceļu no vienkārša strādnieka līdz inženierim un tehniķim, kā rezultātā liela skaita nekvalificētu strādnieku vietā stājās ierobežots skaits tehnisko speciālistu.

Taču ražošanas procesa elementu loma šīs kvalitatīvās un kvantitatīvās evolūcijas rezultātā būtībā ir palikusi nemainīga. Piemēram, dzelzs rūda, kas mūsdienās, tāpat kā senatnē, ir viens no ražošanas elementiem, agrāk tika pārstrādāta primitīvā veidā. Pēc tam kalēji no iegūtās dzelzs izgatavoja nažus, cirvjus, zobenus utt. Tagad tā pati dzelzs rūda tiek kausēta domnās, pēc tam inženieri un tehniķi no iegūtā metāla izgatavo darbgaldus, dzinējus, transporta līdzekļus un tamlīdzīgu produkciju. Dzīvniekus zirgus, mūļus, kamieļus u.c, kas agrāk bija ražošanas elementi, ir nomainījušas gigantiskas rūpnīcas un milzīgas mašīnas. Un, ja senāk tika izgatavoti primitīvi darbarīki, tad tagad tiek ražotas vissarežģītākās tehniskās iekārtas. Un tomēr, neskatoties uz kolosālajām pārmaiņām, dabīgie ražošanas faktori būtībā ir palikuši nemainīgi. Šī ražošanas elementu organiskā pastāvība pārliecinoši pierāda, ka dabīgais likums ir tas veselīgais pamats, pie kura jāpieturas, lai pilnīgi atrisinātu ekonomisko problēmu, tā kā visi iepriekšējie mēģinājumi, kad šie likumi netika ņemti vērā, ir cietuši neveiksmi.

Pagātnes vēsturiskās koncepcijas izskatīja ekonomisko problēmu tikai no īpašuma tiesību uz vienu ražošanas elementu un darba algas viedokļa, bet nerisināja galveno pašas ražošanas problēmas. Mūsdienu pasaulē pastāvošo ekonomisko sistēmu galvenā īpatnība ir darba atalgošanas sistēma, kas liedz strādājošajam jebkuras tiesības uz viņa saražoto produkciju neatkarīgi no tā, vai ražošana tiek īstenota sabiedrības vai privātīpašnieka labā.

Rūpniecības uzņēmums funkcionē tāpēc, ka pastāv darba objekts, rūpnieciskās ražošanas iekārtas un darbaspēks. Ražo­šanas process tiek īstenots, pateicoties tam, ka strādnieki izmanto ražošanas iekārtas izejvielu apstrādei. Tādā veidā izgatavojamā produkcija, kas domāta patērēšanai, iziet visas ražošanas operācijas, kas nebūtu iespējams, ja nebūtu izejvielu, uzņēmuma vai strādnieku.

Ja nebūtu izejvielu, uzņēmumam nebūtu ko pārstrādāt. Ja nebūtu uzņēmuma, nebūtu kur pārstrādāt izejvielas. Ja nebūtu ražotāju, uzņēmums nevarētu funkcionēt. Tātad visi trīs elementi, kas piedalās šajā procesā, ir vienlīdz nepieciešami ražošanas procesa īstenošanai un bez visu triju elementu klātbūtnes ražošana nav iespējama. Turklāt katrs no tiem atsevišķi nav spējīgs nodrošināt visu ražošanas procesu, tāpat kā to nespēj nodrošināt divi elementi no trim. Dabīgie noteikumi šajā gadījumā paredz visu triju elementu vienlīdzību ražošanas procesā. Citiem vārdiem sakot, mēs redzam, ka uzņēmuma saražotā produkcija ir jādala trijās daļās. Katram ražošanas elementam pienākas sava daļa. Tādēļ svarīga nozīme ir ne vien pašam uzņēmumam, bet arī uzņēmuma produkcijas patērētājam.

Tas pats attiecas arī uz lauksaim­niecisko ražošanu, kurā piedalās divi elementi cilvēks un zeme, bet trūkst trešā. Šajā gadījumā vērojama pilnīga analoģija ar amatnieka roku darbu. Produkcija tiek dalīta divās daļās atkarībā no ražošanā piedalošos elementu skaita. Ja zemkopībā tiek izmantotas mašīnas vai citi darbarīki, tad saražotā produkcija jādala trijās daļās (starp elementiem, kas piedalās lauksaimnieciskajā ražošanā, zeme, zemes apstrādātājs un lietotais mehānisms).

Uz šī principa balstās sociālistiskā sistēma, kurā visi ražošanas procesi ir pakļauti šim dabīgajam likumam.

Ražotāji ir strādnieki. Mēs sakām "ražotāji", jo vārdi "strādnieki" un "darba­ļaudis" vairs neatbilst patiesībai: strādnieki šī vārda tradicionālajā nozīmē ir mainījušies kā kvalitatīvi, tā kvantitatīvi. Līdz ar zinātnes un tehnikas attīstību strādnieku šķiras skaitliskais lielums nepārtraukti samazinās. Izstrādājumu, kuru izgatavošana agrāk prasīja vairāku strādnieku pūles, tagad acumirklī izgatavo mašīna, turklāt mašīnas ekspluatācijai ir vajadzīgs mazāks strādnieku skaits. Tā ir strādnieku šķiras kvantitatīvā maiņa. Mašīnu tehnikai savukārt nav vajadzīgs vienkāršs muskuļu spēks, bet ir nepieciešamas tehniskās zināšanas, kas sekmē darbaspēka kvalitatīvo maiņu.

Tikai ražojošais spēks ir ražošanas elements. Sabiedrības attīstības rezultātā agrāk skaitliski lielās un neizglītotās strādnieku masas ir pārvērtušās par skaitliski samērā ierobežotām inženieru, tehniķu un zinātnieku grupām. Strādnieku arodbiedrības pamazām atmirst, un, tā kā cilvēces zinātniskais progress ir nenovēršams, tās nomaina inženieru un tehniķu arodbiedrības. Šis process veicina izglītības līmeņa celšanos. Nekvalificētie strādnieki nepārtrauktajā zinātnes un tehnikas attīstības procesā kļūst par īslaicīgu, pakāpeniski izgaistošu parādību, bet cilvēks savā jaunajā kvalitātē par ražošanas procesa galveno elementu.

VAJADZĪBAS. Cilvēka brīvība nav pilnīga, ja viņa vajadzības regulē kāds cits. Tieksme nodrošināt savas vajadzības var novest pie tā, ka viens cilvēks sāk ekspluatēt otru. Ekspluatācija rodas vajadzību nodrošināšanas gaitā. Vajadzību nodrošināšana ir reāla problēma, un, ja cilvēks pats nenosaka savas vajadzības, izceļas cīņa.