Muammārs Kadafi: Zaļā grāmata

Varas instruments

"Cilvēku sabiedrības galvenā politiskā problēma ir jautājums par varas instrumentu".

"Šī problēma bieži vien izraisa pat ģimenes konfliktus".

"Jautājums par varas instrumentu visā tā nopietnībā pastāv kopš mūsdienu sabiedrības sākumiem".

Mūsdienu tautas un sabiedrības pastāvīgi saskaras ar varas instrumenta problēmu, pakļauj sevi riskam un cieš no tās smagajām sekām. Līdz šim nav izdevies atrast šīs problēmas pilnīgi demokrātisku atrisinājumu. "Zaļā Grāmata" sniedz varas instrumenta problēmas pilnīgu atrisinājumu.

Visas mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās sistēmas ir radušās varas instrumentu cīņas rezultātā vienalga, vai tā būtu bruņota vai miermīlīga šķiru, klanu, cilšu, partiju vai atsevišķu personu cīņa. Šajā cīņā vienmēr uzvar varas instruments persona, partija vai šķira. Zaudētājos arvien paliek tauta, tātad īstenā demokrātija.

Politiskā cīņa, kuras rezultātā ir uzvarējis, piemēram, kandidāts, par kuru balsojuši 51 procents vēlētāju, noved pie demokrātijas togā maskēta diktatoriska varas instrumenta uzvaras, jo pārējie 49 procenti vēlētāju izrādās pakļauti varas instrumentam, par kuru viņi nav balsojuši, bet kurš viņiem ir uzspiests. Tā arī ir diktatūra. Tāda veida politiskā cīņa bieži vien beidzas ar tā varas instrumenta uzvaru, kurš pārstāv mazākumu, kā tas notiek gadījumā, ja balsis tiek dalītas starp vairākiem kandidātiem, turklāt viens no viņiem ir saņēmis vairāk balsu nekā katrs no pārējiem, atsevišķi ņemts. Ja summē pārējo kandidātu saņemto balsu skaitu, izrādās, ka tas veido vairākumu, kaut gan tiek uzskatīts, ka ir uzvarējis pirmais kandidāts un turklāt vēl likumīgā, demokrātiskā ceļā! Patiesībā tā ir acīm redzama diktatūra viltus demokrātijas maskā. Tāda ir visu mūsdienās pastāvošo politisko režīmu seja. Vai gan nav skaidrs, ka tās visas falsificē patiesu demokrātiju un būtībā ir diktatoriski režīmi?

Parlamenti ir mūsdienu tradicionālās demokrātijas pamats, taču tautas pārstāvniecība parlamentos ir māns, tas ir demokrātijas problēmas aplams risinājums.

Parlamenta galvenā misija ir runāt tautas vārdā, kas pats par sevi nav demokrātiski, jo ar vārdu "demokrātija" mēs saprotam tautas varu. Pats parlamenta pastāvēšanas fakts nozīmē varu bez tautas. Patiesa demokrātija ir iespējama vienīgi ar pašas tautas, nevis tikai ar tās pārstāvju piedalīšanos.

Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā

Parlamentārā pārstāvniecība ir māns

Parlamenti ir kļuvuši par likumīgām barjerām tautas ceļā uz varu, tie ir atbīdījuši tautas masas no līdzdalības politikā un monopolizējuši varu. Tautai ir atstāta tīri ārišķīga, falsificēta demokrātijas izpausme tiesības stāvēt garās rindās pie urnām vēlēšanu iecirkņos.

Lai atklātu parlamentu īsteno būtību, atgriezīsimies pie to izcelsmes. Parlamentus ievēl vai nu visi iedzīvotāji vēlēšanu iecirkņos, vai partijas un partiju koalīcijas. Tos mēdz arī iecelt. Visas šis metodes nevar uzskatīt par demokrātiskām, jo iedzīvotāju sadalīšana pa vēlēšanu iecirkņiem nozīmē, ka viens deputāts atkarībā no vēlētāju skaita pārstāv tūkstošiem, desmitiem tūkstošu un dažkārt pat simtiem tūkstošu vai miljoniem cilvēku. Tas nozīmē, ka deputāts nekādi nav saistīts ar vēlētājiem ciešām organizatoriskām saitēm, kaut gan viņš, tāpat kā pārējie deputāti, skaitās savas tautas pārstāvis.

Rezultātā masas ir pilnīgi atrautas no deputāta, bet deputāts, saņēmis vēlētāju balsis, pilnīgi atraujas no masām. Viņš monopolizē masu varu un tiesības izlemt to problēmas.

Parlaments nav tautas vara

Parlamenti ir demokrātijas falsifikācija

No teiktā mēs redzam, ka tradi­cionālā, mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija nodrošina parlamenta loceklim neaizskaramības statusu un rada ap viņu oreolu, tajā pašā laikā atsakot tādās tiesībās vienkāršajiem ļaudīm. Tas nozīmē, kaparlamenti ir kļuvuši par tautas varas uzurpēšanas un piesavināšanās līdzekļiem. Tautām ir tiesības tautas revolūcijas ceļā cīnīties par to, lai sagrautu par parlamentiem dēvētos demokrātijas monopolizācijas instrumentus, un pavēstīt: NEKĀDAS PĀRSTĀVNIECĪBAS TAUTAS VĀRDĀ!

Ja parlamentu ir noformējusi vēlēšanās uzvarējusi partija, tad tas nav tautas, bet attiecīgās partijas parlaments, kas pārstāv konkrētu partiju, nevis tautu. Tāda parlamenta ieceltie varas izpildorgāni pārstāv uzvarējušās partijas, nevis tautas varu.

Tas pats sakāms par parlamentu, kurā katra partija saņem noteiktu vietu skaitu. Šīs vietas ieņēmušie deputāti ir savu partiju, nevis tautas pārstāvji. Varas orgāni, kurus ir izveidojusi partiju koalīcija, pārstāv partiju koalīcijas, nevis tautas varu.

Tādu režīmu apstākļos tautas kļūst par brāļu kara upuriem. Politiskie pretinieki, izmantojot tautu cīņā par varu, lai saņemtu vajadzīgo balsu skaitu, krāpj un ekspluatē tautu. Bet cilvēki padevīgi kā rožu kronī virzās garās rindās, lai iesviestu vēlēšanu urnās savus biļetenus. (Tieši tāpat viņi iemestu atkritumu urnā papīra strēmeles.) Tāda ir mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija, vienalga, vai tā darbotos vienpartijas, divpartiju, daudzpartiju sistēmā vai sistēmā, kurā vispār nepastāv nekādas partijas.

No sacītā top skaidrs, ka PARLAMENTĀRĀ PĀRSTĀVNIECĪBA IR MĀNS. Kas attiecas uz parlamentiem, kuri tiek formēti deputātu iecelšanas ceļā vai balstās uz deputātu vietu mantošanas tiesībām, tad jāsaka, ka tie vispār nav uzskatāmi par kādu no demokrātijas formām. Bez tam, tā kā parlamentu vēlēšanu sistēma balstās uz aģitāciju balsu skaita iegūšanai, tā ir vārda tiešā nozīmē DEMAGOĢISKA sistēma, jo balsis var nopirkt vai tendenciozi sagrozīt to skaitu. Nabagie taču nevar konkurēt ar bagātajiem pirmsvēlēšanu kampaņās, tādēļ vienmēr uzvar bagātie, tikai bagātie!

Pārstāvnieciskās pārvaldes teoriju izvirzīja filozofi, domātāji un literāti tajos laikos, kad karaļi, sultāni un iekarotāji apgājās ar tautām kā ar mēmiem lopiem.

Toreiz tautu lielākais sapnis bija izvirzīt savus pārstāvjus, ar kuru starpniecību tās varētu runāt ar tādiem valdniekiem. Bet pat šī viņu vēlēšanās izrādījās neīstenojama, un tautām nācās noiet garu un smagu cīņas ceļu, līdz tās sasniedza kāroto mērķi.

Taču šodien, republiku laikmetā, kad tuvojas masu laikmets, ar deputātu saujiņu pārstāvētā demokrātija, kas uzstājas plašu tautas masu vārdā, ir absurds. Tā ir novecojusi teorija un sevi izsmēlusi prakse. Varai ir pilnīgi jābūt tautas rokās.

Viscietsirdīgākās diktatūras, kādas jebkad pazinusi pasaule, ir pastāvējušas parlamentāro režīmu apstākļos.

Partiju sistēmā nav vietas demokrātijai!

Partija ir mūsdienīga diktatūra, tas ir mūsdienu diktatūras varas instruments. Tas ir jaunākais varas instruments. Tā kā partija nav atsevišķa persona, tad formālas demokrātijas šķietamība tiek radīta, veidojot deputātu sapulces un komitejas. Nozīmīga loma ir arī partijas biedru propagandiskai darbībai. Partija nekādā gadījumā nav demokrātijas instruments, tā kā veido cilvēku grupu kopīgām interesēm, kopīgai kultūrai, kopīgai teritorijai vai kopīgai ideoloģijai. Šie cilvēki organizē partiju, lai īstenotu savas intereses, uzspiestu sabiedrībai savus uzskatus un nodrošinātu sabiedrībā savu uzskatu monopolu. Viņu mērķis ir savas programmas īstenošanas vārdā saņemt varu savās rokās. No patiesas demokrātijas viedokļa nav pieļaujams, ka viena partija valdītu pār visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu daudzveidība.