Muammārs Kadafi - Zaļā grāmata

Sabiedrība, kuru plosa partiju cīņas, ir līdzīga sabiedrībai, kuru plosa cilšu vai klanu cīņas. Kādas šķiras radītā partija pakāpeniski aizstāj ar sevi šo šķiru un ar laiku arī tai oponējošo šķiru. Kļūstot par sabiedrības mantotāju, šķira manto tās īpašības. Citiem vārdiem sakot, piemēram, strādnieku šķira, apspiezdama citas šķiras, kļūst par visas sabiedrības personificētāju, iemiesojot sevī tās sociālo un materiālo bāzi. Ar laiku, lai arī ne uzreiz, pašā strādnieku šķirā sāk izpausties tās apspiesto šķiru īpašības, un rezultātā tā pārņem šo šķiru tipiskās īpašības, jo mantotājs parasti pārņem priekšgājēju īpašības. Tādējādi strādnieku šķira ar laiku pārtop par sabiedrību ar tās priekšteces sabiedrības raksturīgajām pretrunām. Vispirms rodas atšķirības atse­višķu sabiedrības locekļu materiālajā un garīgajā līmenī, pēc tam veidojas sabiedrības slāņi, kas spontāni formējas par šķirām tām pašām, kuras agrāk tika apspiestas. Cīņa par varu sabiedrībā atsākas no jauna: atsevišķas cilvēku grupas, sabiedrības slāņi un, visbeidzot, jaunas šķiras mēģina sagrābt varu savās rokās.

Sabiedrības materiālā bāze nav stabila, jo pēc savas dabas tā ir sociāla. Varas instruments, kas balstās uz vienotu sabiedrības materiālo bāzi, iespējams, kādu laiku var palikt stabils, bet, tiklīdz šajā vienotajā materiālajā bāzē sāk izpausties jaunas materiālās un sociālās dzīves parādības, sāk šo stabilitāti zaudēt.

Jebkura sabiedrība, kurā risinās šķiru cīņa, sākotnē ir bijusi bezšķiru sabiedrība, kas attīstības likuma neizbēgamības rezultātā ir radījusi antagonistiskas šķiras.

Šķira, kas atsavina citas šķiras īpašumu un pakļauj to sev, lai noturētu varu savās rokās, pierāda, ka šis īpašums ietekmē to tāpat, kā agrāk ietekmēja visu sabiedrību kopumā.

Īsāk sakot, mēģinājumi unificēt sabiedrības materiālo bāzi valsts pārvaldes problēmu risināšanai vai partiju, šķiru un cilšu cīņu izšķiršanai ir cietuši neveiksmi, tāpat kā mēģinājumi apmierināt masu prasības ar to pārstāvju starpniecību vēlēša­nu un referendumu ceļā. Šādu mēģinājumu atkārtošana ir tukšs laika tēriņš un tautas izsmiešana.

Referendums ir demokrātijas falsifikācija. Tie, kas atbild "jā", un tie, kas atbild "nē", patiesībā neizsaka savu gribu, bet ar mūsdienu demokrātijas palīdzību ir nolemti klusēšanai, jo viņi var pateikt tikai vienu vārdu "jā" vai "nē". Tā ir diktatoriskā režīma visstingrākā un visnežēlīgākā forma. "Nē" sacītājam ir jādod iespēja motivēt, kādēļ viņš ir teicis "nē", bet "jā" sacītājam jāļauj paskaidrot, kādēļ viņš ir teicis "jā" un nevis "nē". Katram ir jādod iespēja pamatot savu gribu, izteikties, kādēļ viņš atbalsta vai noliedz to vai citu lēmumu.

Pa kādu ceļu ir jāiet cilvēcei, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no tirānijas un diktatūras?

No tā, ka vissarežģītākais demokrātijas problēmu jautājums ir jautājums par varas instrumentu, kas izpaužas partiju, šķiru un atsevišķu personu cīņās, un no tā, ka referendumi un vēlēšanas tikai maskē demokrātijas problēmu risinājumu neizdevušos mēģinājumus, jāsecina, ka ir jārada jauns varas instruments, kas nepārstāvētu tikai vienu sabiedrības daļu un neizraisītu konfliktus. Citiem vārdiem sakot, jāatrod tāds varas instruments, kas nebūtu ne partija, ne šķira, ne cilts, ne klans, ne "pārstāvniecība" tās vārdā, bet būtu visa tauta kopumā.

Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā! Pārstāvniecība ir māns.

Ja izdotos radīt tādu varas instrumentu, problēma būtu atrisināta, un cilvēce uz visiem laikiem sarautu saites ar tirānijas un diktatūras laikmetu. To nomainītu tautas vara. "Zaļā Grāmata" sniedz varas instrumenta problēmas pilnīgu atrisinājumu un norāda tautām pārejas ceļu no diktatūras uz patiesas demokrātijas laikmetu.

Jaunās teorijas pamatā ir tautas vara bez jebkādas pārstāvniecības formas. Atšķirībā no senā tiešas demokrātijas realizācijas mēģinājuma, kas nevarēja tikt ieviests dzīvē, jo tajos laikos nebija tautas masveida organizāciju, jaunā teorija īsteno tiešo demokrātiju plānveidīgi un efektīvi.

Vienīgais tautas demokrātijas īstenošanas ceļš ir tautas kongresu organizēšana.

Visas citas varas sistēmas nav demokrātiskas, ja tās nav orientētas uz šo pārvaldes metodi. Tautas kongresi ir tautu demokrātiskās kustības galamērķis.

Tautas kongresi un tautas komitejas nav fantāzijas auglis, bet cilvēka domas attīstības rezultāts, kas ietvēris sevī visas cilvēces pieredzi cīņā par demokrātijas sasniegšanu.

Bez tautas kongresiem nav demokrātijas

Tieša demokrātija ir ideāls problēmas risinājums, kas, ieviests praksē, nevar kļūt par strīda ābolu vai domstarpību objektu. Taču, tā kā visa tauta, neatkarīgi no tās skaitliskā lieluma, nevar sanākt kopā, lai apspriestu un izlemtu politiskos jautājumus, tautas savā laikā atkāpās no tiešas demokrātijas principa, kas tā arī palika par tīru, no reālās dzīves tālu atrautu utopiju. Tās vietā radās daudz teoriju par tādiem varas instrumentiem kā deputātu sanāksmes, partiju koalīcijas, referen­dumi. Tas viss attālināja tautu no dalības politiskajā dzīvē, atņēma tai suverenitāti, bet tās varu nodeva savstarpēji naidīgu Tautas varas instrumentu rokās, kuri periodiski nomainīja cits citu, sākot ar atsevišķām personām un beidzot ar šķirām, klaniem, parlamentiem un partijām. "Zaļā Grāmata" brīnišķā, konkrētā formā norāda tautām ceļu uz tiešo demokrātiju.

Kaut arī tiešā demokrātija nevarēja tikt īstenota agrāk, tā, neapšaubāmi, joprojām paliek ideāla pārvaldes metode. Tā kā Trešā Vispārējā teorija piedāvā īstenojamu ceļu tiešās demokrātijas ieviešanai, tad līdz ar to demokrātijas problēma pasaulē var tikt pilnīgi atrisināta. Masām ir jācīnās par visu autoritāro pārvaldes formu izskaušanu, kuras liekulīgi tiek dēvētas par dažādām demokrātijas formām, vienalga, vai tā būtu parlamentu, klanu, cilšu, šķiru var partiju vara.

Uz demokrātiju ved tikai viens ceļš, tai ir tikai viena teorija. Par demokrātiskiem dēvēto režīmu daudzveidība un to atšķirības tikai lieku reizi norāda uz to nedemokrātiskumu. Tautas vara var izpausties tikai vienā formā, un tautas varas īstenošana ir iespējama tikai vienā ceļā organizējot tautas kongresus un tautas komitejas. Bez tautas kongresiem nav demokrātijas, tautas komitejām ir jābūt visur.

Vispirms visi iedzīvotāji tiek sadalīti primārajos tautas kongresos. Katrs kongress ievēlē vadošo orgānu komiteju. Komitejas formē tautas kongresus iecirkņu līmenī. Šie kongresi ir augstākstāvoši par primārajiem. Tālāk primārajos tautas kongresos apvienotās masas ievēlē administratīvās tautas komitejas, kas stājas valsts administrācijas vietā un uzņemas vadīt visas tautas saimniecības nozares. Tautas komitejas, kas vada sabiedriskās saimniecības nozares, atbild par savu darbību primārajiem tautas kongresiem, kuri nosaka to politiku un kontrolē lēmumu izpildi. Līdz ar to vara un kontrole nonāk tautas rokās un sevi izsmēlušās demokrātijas apzīmējums: "DEMOKRĀTIJA IR TAUTAS KONTROLE PĀR VALSTI" tiek nomainīts ar pareizu apzīmējumu: "DEMOKRĀTIJA IR TAUTAS PAŠKONTROLE".

Visi pilsoņi tautas kongresu biedri pēc savas nodarbošanās pieder pie dažādiem sabiedrības slāņiem. Tādēļ tie, neraugoties uz to, ka viņi ir primāro tautas kongresu biedri un bieži vien piedalās to vadīšanā, organi­zējas savos profesionālos tautas kongresos.