Muammārs Kadafi: Zaļā grāmata

Mājoklis ir tā iemītnieka īpašums

MĀJOKLIS ir atsevišķas personas vai ģimenes svarīgākā vajadzība, tāpēc tas nevar piederēt nevienam citam. Cilvēks, kas dzīvo svešā mājā par samaksu vai bez tās, nevar būt brīvs. Valsts pieliktās pūles dzīvokļu problēmas atrisināšanā ne mazākajā mērā neatrisina to, jo nav vērstas uz jautājuma radikālu un pilnīgu atrisināšanu: uz to, lai katram cilvēkam piederētu savs personīgs mājoklis. Parasti gan privātajā, gan valsts sektorā ir pastāvējis viens jautājums pazemināt, paaugstināt vai normēt īres maksu. Sociālistiskajā sabiedrībā nav pieļaujams, ka kāds, tai skaitā pati sabiedrība, pilnīgi noteiktu cilvēka vajadzības. Nevienam nav tiesību celt dzīvojamo māju, kuras platība pārsniegtu tās īpašnieka un viņa mantinieku vajadzības, ar nolūku izīrēt lieko platību, jo tas skar citu cilvēku intereses. Dzīvojamo māju celtniecība izīrēšanas nolūkos pretendē uz citu cilvēku vajadzībām. Vajadzību nodrošināšana savukārt ir viens no brīvības jēdziena būtiskākajiem momentiem. Iztikas līdzekļi tāpat ir cilvēka būtiska vajadzība. Tā kā sociālistiskajā sabiedrībā nav algota darbaspēka, bet ir vienlīdzīgi ražošanas partneri, tad nav pieļaujams, ka iztikas līdzekļi tiek izmaksāti algas veidā, kuru izsniedz tā vai cita iestāde kā žēlastības dāvanu. Iztikas līdzekļi nedrīkst būt samaksa par saražoto produkciju, tiem ir jābūt vai nu cilvēka personīgajam īpašumam, par kuru viņš pats lemj, kā ar tā starpniecību nodrošināt savas vajadzības, vai arī tā ir viņa daļa ražošanā, kurā viņš ir viens no svarīgākajiem elementiem.

Pārvietošanās līdzekļiir vēl viena būtiska atsevišķas personas vai ģimenes vajadzība. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēka pārvietošanās līdzeklis piederētu kādam citam. Sociālistiskā sabiedrībā ne personai, ne iestādei nav tiesību turēt individuālu pārvietošanās līdzekli izīrēšanas nolūkos, jo tā ir pretendēšana uz citu cilvēku vajadzībām.

ZEME. Zeme nepieder nevienam. Taču katram ir tiesības izmantot to savas un savu pēcnācēju dzīves laikā, lai nodrošinātu personīgās vajadzības, apstrādājot to vai izmantojot mājlopu ganīšanai tādā apjomā, kādā viņam to atļauj paša spēki bez sveša apmaksāta vai neapmaksāta darbaspēka izmantošanas. Ja zemi nodotu personīgajā īpašumā, to izmantotu tikai attiecīgajā laikā dzīvojošie. Zeme ir stabils faktors, tās izmantotāji, turpretim, laika gaitā mainās, mainās viņu nodarbošanās, fiziskie spēki un pati viņu dzīve.

Jaunās sociālistiskās sistēmas mērķis ir radīt laimīgu sabiedrību. Laimīgu savā brīvībā. Tas ir iespējams, nodrošinot cilvēku materiālās un garīgās vajadzības ar vienu noteikumu: neviens nedrīkst likt šķēršļus to nodrošināšanai un kontrolēt tās.

Vajadzības ir jānodrošina bez citu cilvēku ekspluatācijas vai paverdzināšanas, jo tas ir pretrunā ar jaunās sociālistiskās sabiedrības mērķiem.

Jaunajā sabiedrībā cilvēks strādā vai nu savā labā, lai nodrošinātu savas materiālās vajadzības, vai arī sociālistiskā uzņēmuma labā, būdams līdztiesīgs ražošanas partneris. Viņš var strādāt arī sabiedrisko pakalpojumu sfērā, un tādā gadījumā viņa materiālās vajadzības nodrošina sabiedrība.

Ekonomiskā darbība jaunās sociā­listiskās sabiedrības apstākļos ir ražošanas darbs materiālo vajadzību nodrošināšanas vārdā, bet nebūt ne darbs, kas nedod cilvēkam nekādus materiālus labumus, vai arī darbs, kura mērķis ir peļņa un krājumi, kas pārsniedz cilvēka vajadzības. Pēdējo nepieļauj jaunie sociālistiskie principi.

Atsevišķas personas ekonomiskās darbības likumīgs mērķis var būt vienīgi viņas personīgo vajadzību nodrošināšana, jo pasaules resursi vismaz katrā atsevišķā periodā ir ierobežoti, tāpat kā ir ierobežota katras atsevišķas sabiedrības bagātība. Tādēļ nevienam nav tiesību nodoties ekonomiskai darbībai ar mērķi piesavināt šīs bagātības tādos daudzumos, kas pār­sniegtu cilvēka personīgās vajadzības, jo tādi krājumi likumīgi pieder pārējiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkam ir tiesības radīt krājumus, ierobežojot savas vajadzī­bas uz viņa saražotās produkcijas rēķina. Ja pieļautu ekonomisko darbību tādos mērogos, kas pārsniedz cilvēka personīgo vajadzību apmērus, saņemdams vairāk nekā viņam nepieciešams, cilvēks traucētu pārējiem nodrošināt viņu vajadzības.

Sabiedriskās bagātības iekrāšana tādos apmēros, kas pārsniedz viena cilvēka vajadzības, ir pretendēšana uz citu cilvēku vajadzībām.

Neapturamā privāto ražotāju tieksme radīt krājumus, kas pārsniedz viņu vajadzības, neierobežota citu cilvēku darba izmantošana savu vajadzību nodrošinā­šanas vārdā vai arī kādu materiālu labumu saņemšana tādos daudzumos, kas pārsniedz šīs vajadzības, proti, krājumu radīšana uz citu cilvēku vajadzību rēķina, ir ekspluatācija.

Algots darbs ir ne tikai verdzība, kā tas teikts jau agrāk, tas ir darbs bez stimula, jo ražotājs šajā gadījumā ir algotnis, nevis līdztiesīgs partneris.

Cilvēks, kas strādā savā labā, neapšaubāmi attiecas pret ražošanu godprātīgi. Viņu stimulē fakts, ka viņš strādā pats savā labā, lai nodrošinātu savas materiālās vajadzības. Cilvēks, kas strādā sociālistiskajā uzņēmumā, arī ir ražošanas partneris un tāpat ir godprātīgs savā attieksmē pret darbu. Viņa attieksme balstās uz to, ka saražotā produkcija dod viņam iespēju nodrošināt savas materiālās vajadzības. Tam, kas strādā par algu, nav darba stimula.

Neatkarīgi no tā, vai runa ir par sabiedrisko pakalpojumu vai ražošanas sfēru, algots darbs nav spējīgs atrisināt ražošanas apjoma kāpināšanas un produk­cijas pilnveidošanas jautājumus. Tiem ir raksturīga hroniska līmeņa krišanās, jo tas pamatojas uz algotu darbu.

Izskatīsim vairākus algota darba lietošanas piemērus.

Pirmais piemērs:

a) cilvēks saražo desmit ābolu sabiedrībai, sabiedrība viņam par piedalī­šanos ražošanā atdod vienu ābolu, kas pilnīgi atbilst viņa vajadzībām;

b) cilvēks saražo desmit ābolu sabiedrībai; sabiedrība viņam par piedalī­šanos ražošanā atdod vienu ābolu, kas ir mazāk, nekā nepieciešams viņa vajadzību nodrošināšanai.

Otrais piemērs:

Cilvēks saražo desmit ābolu citam cilvēkam un saņem par to maksu, kas ir mazāka par viena ābola vērtību.

Trešais piemērs:

Cilvēks saražo desmit ābolu sev pašam.

SECINĀJUMI:

Pirmajā piemērā (a) cilvēks netiecas saražot vairāk, jo, lai kā arī viņš strādātu, viņš vienalga saņems vienu ābolu, kas pilnīgi nodrošinās viņa vajadzības. Tādēļ darbaspēks, kas strādā sabiedrības labā, tā vai citādi vienmēr ir pasīvs.

Pirmajā piemērā (b) cilvēks nav ieinteresēts ražošanā, jo ražo sabiedrībai, nesaņemot par to tik, cik viņam ir nepiecie­šams personīgo vajadzību nodrošināšanai. Tomēr viņš turpina strādāt bez jebkāda stimula, jo ir spiests pakļauties sabiedrībā pastāvošajiem vispārējiem darba noteiku­miem; tādā pašā stāvokli atrodas arī visi citi sabiedrības locekļi.

Otrajā piemērā cilvēks strādā ne tādēļ, lai ražotu, bet samaksas dēļ. Tā kā tā ir par mazu, lai nodrošinātu viņa materiālās vajadzības, viņš meklēs sev citu saimnieku, kuram varētu pārdot savu darbu dārgāk, jo ir spiests turpināt strādāt, lai izdzīvotu.

Un tikai trešajā piemērā darbinieks nestrādā pasīvi un apstākļu spiests.