Muammārs Kadafi - Zaļā grāmata

Izeja ir saskatāma vienīgi tajā apstāklī, ka pašai tautai, sākot ar primārajiem tautas kongresiem un beidzot ar Vispārējo tautas kongresu, jākļūst par varas instrumentu. Līdz ar to izzūd valsts administrācija un to nomaina tautas komitejas. Un, ja šādas sistēmas apstākļos notiek novirze no sabiedrības Likuma, tas nozīmē, ka šai atkāpei ir totāls raksturs un situācija ir jākoriģē ar plašas demokrātiskas pārbūves palīdzību, nevis ar spēku. Šī operācija neaprobežojas ar voluntāru metodes izvēli, maiņu vai labojumu. Tā neizbēgami izriet no pašas sabiedrības demokrātiskās dabas, jo šajā situācijā nav pāri sabiedrībai stāvošu orgānu, pret kuriem varētu būt vērsta vardarbība un uz kuriem varētu tikt likta atbildība par atkāpšanos no Likuma.

Cilvēkam kā fiziskai personai ir nepieciešama pašizteikšanās brīvība. Pat tādā gadījumā, ja cilvēks ir vājprātīgs, viņam ir tiesības brīvi izteikt savu vājprātu.

Cilvēks kā juridiska persona arī ir brīvs izteikt sevi kā tādu. Pirmajā gadījumā cilvēks pārstāv tikai sevi pašu, otrajā fizisku personu grupu, kas veido juridisku personu.

Demokrātija ir tautas vara, nevis tautas pašizteikšanās

Sabiedrība sastāv no daudzām fiziskām un juridiskām personām. Tādēļ, ja fiziskā persona ir vājprātīga, tas nenozīmē, ka pārējie sabiedrības locekļi arī ir vājprātīgi. Fiziskā persona izsaka tikai sevi, juridiskā personu grupas, kas veido juridisko personu, intereses vai viedokli. Tabaku ražojoša vai pārdodoša kompānija izsaka tikai to īpašnieku intereses vai viedokli, jo viņi ir ieinteresēti tabakas ražošanā un pārdošanā, neskatoties uz to, ka tā kaitē cilvēku veselībai.

Prese ir sabiedrības, nevis fiziskas vai juridiskas personas pašizteiksmes veids. Tādēļ ne no loģikas, ne no demokrātijas viedokļa prese nevar piederēt ne fiziskai, ne juridiskai personai.

Avīze, kas ir indivīda īpašums, izsaka tikai tās īpašnieka viedokli. No patiesas demokrātijas pozīcijām nav pieļaujams, ka atsevišķai personai piederētu publiski preses un informācijas līdzekļi. Tomēr viņai ir dabīgas tiesības izteikties jebkurā veidā, pat visārprātīgākajā, ja persona ir ārprātīga. Avīze, kuru izdod, piemēram, tirgotāju arodbiedrība vai tirdzniecības palāta, ir tikai šīs sabiedrības grupas, nevis visas sabiedrības interešu un uzskatu paudēja.

Tāpat tas ir ar pārējām sabiedrības fiziskām vai juridiskām personām. Par demokrātisku ir uzskatāma tikai tautu komiteju izdodamā prese, jo tautas komitejas apvieno dažādas sabiedrības grupas. Tikai šajā gadījumā prese un citi informācijas līdzekļi var izteikt sabiedrības viedokli kopumā un būt par sabiedriskās domas ruporu. Līdz ar to prese un informācijas līdzekļi kļūst patiesi demokrātiski.

Ārstu arodbiedrības izdodamai avīzei, lai tā patiesi pārstāvētu savu izdevējorgānu, jābūt tīri medicīniskai avīzei. Tas pats attiecas uz citām apvienībām. Fiziskai personai ir tiesības izteikt tikai pašai sevi. No patiesas demokrātijas viedokļa viņai nav tiesību runāt neviena cita, kā tikai pašai savā vārdā. Līdz ar to radikāli tiek realizēts demokrātisks lēmums par tā saucamajām "brīvās preses" problēmām. Patlaban visā pasaulē diskutējamais jautājums par preses brīvību būtībā ir neatrisinātas demokrātijas problēma. To ir iespējams atrisināt, tikai pārvarot demokrātijas krīzi sabiedrībā kopumā. Vienīgais ceļš šīs sarežģītās problēmas demokrātijas problēmas atrisināšanā ir Trešā Vispārējā teorija.

Darba un darba apmaksas jautājumos to risināšanas gaitā ir notikušas vēsturiski svarīgas pārmaiņas. Konkrēti tās izpaužas strādājošo un darba devēju, saimnieku un ražotāju attiecībās. Ir saīsināts darba dienas ilgums, tiek apmaksāts virsstundu darbs, piešķirti dažādi atvaļinājumi, ir noteikta minimālā darba alga, strādājošo dalība peļņā un uzņēmumu vadībā, aizliegta nepamatota atlaišana no darba, pastiprināta sociālā nodrošināšana, atzītas tiesības uz streikiem un pieņemti citi lēmumi, kas ir kļuvuši par jebkura mūsdienu likumkodeksa sastāvdaļu. Ne mazāk svarīgas pārmaiņas notikušas privātīpašuma sfērā, un konkrēti, ir pieņemts likums, kas ierobežo peļņu un aizliedz privātīpašumu, nododot to valsts rokās. Neskatoties uz visām šīm pārmaiņām, kuru nozīmi ekonomiskās problēmas attīstības vēsturē nevar nonieci­nāt, ekonomiskā problēma joprojām gaida radikālas pārmaiņas.

Salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem darbinieku stāvokļa uzlabošanas problēma kopumā vairs nav tik asa, taču tās pilnīgs atrisinājums mūsdienu pasaulē nav atrasts. Pārmaiņas ir skārušas īpašuma attiecības, tā viskonservatīvākās formas ir nomainītas ar visprogresīvākajām, turklāt paredzot arī dažādas starpformas, bet ražotāju problēmas, kuras ir un paliek algots darbaspēks, vēl joprojām nav atrisinātas.

Ne mazākas pārmaiņas ir skārušas darba algu. Darba apmaksas sfērā darbaļaudis ir panākuši virkni ar likumu apstiprinātu priekšrocību, kuras tiek aizsargātas no arodbiedrību puses. Strādnieki, tehniskie speciālisti un administratīvie darbinieki ir panākuši tiesības, kuras agrāk likās neīstenojamas. Un tomēr ekonomiskā problēma joprojām pastāv.

Pasākumi, kas veikti darba algas jautājumu risināšanā, nekādi nav skāruši problēmas pamatus. Tie drīzāk atgādina liekulīgu mēģinājumu sniegt žēlastības dāvanas, nekā patiesu strādājošo tiesību atzīšanu. Kāpēc darbaļaudis saņem darba algu? Taču tāpēc, ka viņi ražo produkciju citu interesēs, to personu interesēs, kas viņus algojušas produkcijas izgatavošanai.

Tātad viņi nepatērē saražoto produkciju, bet ir spiesti mainīt to pret darba algu. Pareizs ir princips: kas ražo, tas arī patērē.

Algotie darbinieki, lai arī cik augsta būtu viņu alga, ir un paliek tie paši vergi.

Algots darbinieks atrodas daļēji verdziskā atkarībā no viņu algojušā saimnieka. Vēl jo vairāk viņš ir vergs uz laiku, un viņa verdzības pamatā ir darbs, par kuru viņš saņem maksu no darba devēja, neatkarīgi no tā, vai darba devējs ir privāta persona vai valsts.

Pat valsts uzņēmumi maksā saviem darbiniekiem algu un nodrošina viņus ar dažādiem sociāliem labumiem, kas drīzāk atgādina žēlastības dāvanas, ar kurām savus darbiniekus apveltī privāto ražošanas uzņēmumu īpašnieki.

Viedoklis, ka valsts īpašuma apstākļos peļņa nonāk sabiedrības, tātad pašu darbinieku rokās, kamēr, turpretim, privāto uzņēmumu peļņa paliek uzņēmuma īpašniekam, ir pareizs, ja runa ir par visas sabiedrības interesēm kopumā, nevis par katra atsevišķa darbinieka personīgajām interesēm.

Ja pieņem, ka īpašumu monopolizējusī politiskā vara ir visas tautas vara, kas tiek īstenota ar tautas kongresu un tautas komiteju, nevis ar vienas šķiras, cilts, partijas, partiju koalīcijas, ģimenes, personas, viena klana vai kādas deputātu pārstāvniecības starpniecību, pat tādā gadījumā darba alga, ko darbinieks saņem personīgo vajadzību nodrošināšanai, viņa peļņas daļa vai sociālā nodrošinātība būtībā ne ar ko neatšķiras no tā, ko saņem privātajā sektorā nodarbinātie pilsoņi: kā vieni, tā otri strādā par algu neatkarīgi no tā, kas ir viņu saimnieks.

Tātad pārmaiņas, kuru rezultātā īpašums ir pārgājis no vienām rokām otrās, nav atrisinājušas jautājumu par strādājošā tiesībām uz viņa saražoto produkciju ne ar sabiedrības, ne ar darba algas starpniecību, jo ražotāji, neraugoties uz ražošanas formu maiņu, joprojām paliek algotņi.