Muammārs Kadafi - Zaļā grāmata

Nacionālo pašapziņu Cilvēku pasaulē var pielīdzināt nedzīvās dabas un debess ķermeņu gravitācijas likumam. Ja Saule zaudētu gravitācijas spēku, tad gāzes, no kurām tā sastāv, izklīstu Visumā, un Saule pārstātu eksistēt. Saules eksistences pamatā ir tās gāzu monolitāte. Tātad eksistences pamatā ir vienotības faktors. Sabiedriskais faktors, t.i., nacionālā pašapziņa ir jebkuras sabiedrības vienotības pamats. Tieši tāpēc asociācijas cīnās par nacionālo vienotību, saredzot tajā savas eksistences garantiju.

Nacionālais faktors ir sabiedriskā saite, kas spontāni mudina nacionālo kopību pašsaglabāties, tāpat kā gravitācijas spēks spontāni saglabā fizisko ķermeni, noturot tā daļas vienotā masā ap kodolu. Daļiņu atbrīvošanās, kas ir atombumbas radīšanas teorijas pamatā, notiek, šķeļoties kodolam, kas ir elektronu pievilkšanās avots. Kad šo daļiņu vienotība sabrūk, tiek zaudēts gravitācijas spēks un katra daļiņa atbrīvojas. Tas ir atombumbas darbības princips. Tāda ir šo parādību daba. Tas ir nemainīgs dabas likums, un, ignorējot to vai nonākot ar to pretrunā, cilvēks izjauc dabas gaitu. Cilvēku dzīves gaita tiek traucēta arī tad, ja nacionālā pašapziņa kā sabiedrisks faktors, kā savstarpējas pievilkšanās un kopības faktors tiek ignorēts vai arī nonāk pretrunā ar to.

Savā ietekmes pakāpē uz attiecīgās kopības vienotību sabiedriskajam faktoram var līdzināties vienīgi reliģiskais. Šis faktors dažkārt šķir nacionālo kopību vai arī otrādi apvieno dažādu nacionalitāšu kopības. Rezultātā vienmēr uzvar sabiedris­kais faktors. Tā tas ir bijis visas vēstures gaitā.

Vēsturiski katrai nacionālajai kopībai ir vajadzīga sava reliģija. Bet dzīvē tas ir citādi, un tieši šis apstāklis ir īstais konfliktu un tautu dzīves nestabilitātes cēlonis visos laikos.

Principā katrai tautai ir vajadzīga sava reliģija. Izņēmumi tikai apstiprina likumu. Šādi izņēmumi rada nenormālu stāvokli, kas kļūst par īsto konfliktu cēloni vienotas nacionālas kopības iekšienē. Vienīgā iespēja, kā likvidēt šo konfliktu, ir izjaukto dabīgo likumu atjaunošana, kas norāda uz to, ka katrai nācijai ir vajadzīga sava reliģija. Tikai tad sabiedriskais faktors nonāks saskaņā ar reliģiozo un tiks atjaunota harmonija, cilvēku sabiedrība stabilizēsies un attīstīsies vajadzīgajā virzienā.

Laulība ir institūts, kas atstāj uz sabiedrību kā pozitīvu, tā arī negatīvu ietekmi. Neskatoties uz to, ka gan vīrietim, gan sievietei ir brīvas izvēles tiesības, laulība vienas kopības iekšienē neapšaubāmi nostiprina tās vienotību, sekmē tās plānveidīgu pieaugumu un harmonizē sabiedrisko faktoru.

Cilvēkam kā atsevišķai personai ģimene ir svarīgāka par valsti. Cilvēce pazīst jēdzienu "personība" (cilvēks), bet normāls cilvēks (personība) jēdzienu "ģimene". Ģimene ir cilvēka šūpulis, viņa tēva mājas un sociālā aizsardzība. No laika gala cilvēci veido Personības un Ģimenes, bet ne Valstis. Cilvēcei nav tāda jēdziena kā Valsts. Valsts ir mākslīgi radīta politiska, ekonomiska un dažkārt arī militāra sistēma, kura nekādi nav saistīta ar jēdzienu "cilvēce". Ģimeni var salīdzināt ar atsevišķu augu dabas pasaulē. Augs ir augu pasaules pamats. Augu kultivēšana plantācijās, dārzos un tml. ir mākslīga, un tai nav nekā kopīga ar auga dabu, kas līdzīgi ģimenei sastāv no daudziem zariem, lapām un ziediem. Tam, ka politiskie, ekonomiskie un militārie faktori ir piemērojuši milzīgu skaitu ģimeņu dzīvei valsts robežās, nav nekāda sakara ar cilvēci. Jebkura situācija, apstākļi vai pasākumi, kas noved pie ģimenes iziršanas vai tās izzušanas, ir ne tikai nehumāni un pretdabīgi, tie ir vardarbīgi un tāpat kā auga lapu, zaru un ziedu nolaušana noved pie auga novīšanas un bojāejas.

Sabiedrība, kurā kaut kādu apstākļu dēļ pastāv draudi ģimenes vienotībai un tās pastāvēšanai, atgādina plantāciju, kurā augi var tikt izrauti ar saknēm, nokalst aiz valgmes trūkuma un aiziet bojā no sausuma vai vienkārši novīst. Cilvēku sabiedrība ir līdzīga ziedošam dārzam vai koptai druvai, kur augi attīstās dabīgi, zied, aizmetas un dod augļus.

Ziedoša ir sabiedrība, kurā plaukst ģimene, kur cilvēks brīvi attīstās ģimenē, ar kuru ir saistīts ciešām saitēm. Viņš atgādina lapu, kuras eksistence bez zara nav iespējama. Tāpat arī cilvēka dzīve ārpus ģimenes zaudē jēgu un sabiedrisko saturu. Ja cilvēku sabiedrība kādreiz kļūs par sabiedrību bez ģimenes, tā būs klaidoņu sabiedrība un atgādinās mākslīgu augu.

Cilts būtībā ir tā pati ģimene, tikai lielāka pēcnācēju skaita dēļ sazarojusies. Nācija savukārt ir tā paša iemesla dēļ sazarojusies cilts. Tātad nācija ir liela cilts. Pasaule ir nācija, bet nācija, kas sadalījusies daudzās nācijās iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, tātad pasaule ir milzīga nācija. Ģimeni veido tie paši sakari, kas veido cilti, nāciju un pasauli, tikai līdz ar šo kopību skaitlisko pieaugumu šie sakari atslābst. Cilvēce ir starpnacionālie sakari, nācija ir starpcilšu sakari, bet cilts starpģimeņu sakari. Šo sakaru noturība un stiprums virzienā no lejas uz augšu kļūst vārgāki. Tā ir vispārzināma patiesība, kuru nav iespējams noliegt.

Tādejādi sabiedriskie sakari, saliedētība, vienotība, mīlestība un savstarpēja pieķeršanās ģimenes līmenī ir stiprāka nekā cilts līmenī, cilts līmenī stiprāka nekā nācijas līmenī. Intereses, privilēģijas un ideāli, kurus nosaka šie sabiedriskie sakari, ir neapstrīdami un stipri pēc savas dabas ģimenes līmenī tie ir stiprāki nekā cilts līmenī, cilts līmenī stiprāki nekā nācijas līmenī, bet nācijas līmenī stiprāki nekā pasaules līmenī.

Līdz ar ģimenes, cilts, nācijas un cilvēces izzušanu izzustu arī sabiedriskie sakari un līdz ar to arī šo kopību nosacītās vērtības, privilēģijas un ideāli.

Tāpēc, lai būtu iespējams izmantot vērtības, privilēģijas un ideālus, kurus rada savstarpējie sakari, vienotība, savstarpēja pieķeršanās un mīlestība ģimenes, cilts, nācijas un visas cilvēces līmenī, cilvēku sabiedrībai ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt kā ģimenes un cilts, tā arī nācijas un pasaules saliedētību.

No savstarpējo sakaru, žēlsirdības, solidaritātes un interešu viedokļa ģimenes sabiedrībai ir dodama lielāka sociāla priekšroka nekā ciltij, ciltij savukārt lielāka, nekā nācijai, bet nācijai lielāka nekā internacionālai sabiedrībai.

Tā kā cilts ir liela ģimene, tā nodrošina saviem locekļiem tās pašas materiālās un sociālās garantijas, kādas ģimene nodrošina saviem locekļiem. Cilts ir ģimenes nākamā stadija. Jāuzsver, ka ārpus ģimenes cilvēks dažkārt var uzvesties necienīgi, jo ģimene ir neliela sabiedrība un viņš nejūt tās kontroli. Vadoties pēc šiem apsvērumiem, cilts ir izstrādājusi saviem locekļiem uzvedības normas, kas ir kļuvušas par sabiedriskās audzināšanas normām un ir pārākas par jebkuru audzināšanu skolā. Cilts ir sociāla skola, kurā katrs cilvēks no bērnības apgūst principus, kuri ar laiku kļūst par uzvedības normu, bet, cilvēkam pieaugot, reflektoriski nostiprinās viņa apziņā. Citādi tas ir ar iemaņām un zināšanām, kas nostiprinās formālā audzināšanas un apmācības procesā skolā, kuras, cilvēkam pieaugot, pamazām tiek zaudētas, jo ir iegūtas empīriskā ceļā un cilvēks saprot, ka tās viņam ir iemācītas mākslīgi.